Mēs esam paraduši runāt par gara neiznīcību un sevišķi par tautas gara mūžību. Bet katra parādība top nekas un paliekas bezdarbīgā stāvoklī, ja mēs tai nenoticam. Ja tas notiekas, tā ceļas augšā un sāk darboties. To mēs redzam arī pie mūsu dienu latviešiem. Mūsu tautas mūžība līdz šim bija nekustīga. Tagad mēs to apstarojam ar savu ticību un redzam, ka šī snaudošā gara matērija sāk kustēt un dzīvot, nākdama mums palīgā, izplūzdama ārā no ikdienības likumības. Tas ir milzīgs un neizmērojams spēks, un šie neredzamās ticības viļņi, ko mēs radām sev visapkārt, nevar neiespaidot arī visu to tālo, kas ir ap mums un ko mēs turējām par sev vienaldzīgu. Tā arī atjaunotā Latvija nav nejaušība, bet tā ir latviešu uzmodinātās un tagad darbīgās mūžības un gara spēku saskaņošanas iznākums. Noticiet, ka arī jūs esat vainīgi pie šī dievīgā pavasara, kas nācis pāri mūsu tēvijai.

Cilvēks dzīvo tikai uz zemes, bet ne uz kādas citas planētas: šī mūsu tagadējās zinātnes atziņa nostāda visu cilvēci ļoti augsti, un nemaz nevar būt, ka gara koncentrācija, no kuras veidojas cilvēks, nevarētu savu apkārtni iespaidot. Varbūt mēs to iespaidojam vairāk nekā varam to iedomāties. No vienas puses, mēs esam ļoti niecīgi, bet, no otras, cilvēkam piemīt dievu varenums, un sevišķi viņa neredzamai daļai. Ja saka, ka mēs nevaram panest nekā absolūta, ne lielu aukstumu, ne lielu karstumu, tad jāredz, ka absolūtais nav pasaules valdnieks. Viņš ir visu spēku līdzsvaru nodibinājis, lai pats varētu pastāvēt. Uz šīs grunts stāv mūsu latviskā gara drošība un mūsu ticība, kas izgājusi kalnus pārstatīt. Mācieties sevi iedvesmot, lai redzētu neredzamo un izdarītu neizdarāmo.
. . . . . . . . . .

Salīdzinot ar Vakareiropas tautām, mums latviešiem ir vēl tā priekšrocība, ka mēs atrodamies stāvoklī, ko nevar saukt par vienpusīgu. Mēs neesam sevi pakļāvuši tehnikai, kaut gan zinām tās vērtību. Mēs pazīstam atdzimšanas burvību, bet tāpēc mums nekāds dievs nav bijis jānogāž. Pilns latvisku īpašību viņš elpo tepat mums blakām. Mums nav jāceļ zemes dēļ, jo katram latvietim, kam griba pēc tās, to iedod rokā kā atvērtu grāmatu. Mēs neesam galējību cilvēki, kaut gan zinām, ka pasaulē viss ir bezgalīgs. Mēs esam veca tauta, bet skatāmies pasaulē it kā pirmo reizi to ieraudzījuši, jo neesam zaudējuši svēto spēju apbrīnot.
. . . . . . . . . .

Fragments no: http://www.aisbergs.lv/?p=6247
(viss teksts: http://www.aisbergs.lv/?cat=119 )

v

Sirsnīgi sveicu visas «Aisberga» apmeklētājas!

Juris P.
08.03.2010.

v

. 1. Savāciet kaķi un noguldiet uz savas kreisās rokas, turiet kā zīdaini. Ar rādītājpirkstu un īkšķi maigi saspiediet kaķa vaigus, turot tableti labajā rokā. Kad kaķa mute atveras, iemetiet tableti mutē un ļaujiet kaķim aiztaisīt muti un norīt tableti.

. 2. Paceliet tableti no grīdas un izvelciet kaķi no pagultes. Sažmiedziet kaķi kreisajā rokā un atkārtojiet procesu.

. 3. Izvelciet kaķi no guļamistabas un aizmetiet apslienāto tableti.

. 4. Sadabūjiet jaunu tableti, turiet kaķi, kā iepriekš, ar kreiso roku stingri turot kaķa pakaļkājas. Atspiediet viņam vaļā žokļus, ar labās rokas rādītājpirkstu iegrūdiet tableti viņam rīklē, aizspiediet muti un noskaitiet līdz desmit.

. 5. Izvelciet tableti no akvārija un kaķi no skapjaugšas. Sadabūjiet sev kādu asistentu.

Turpināt lasīt »

VALSTS «Likums» izstrādāts un pieņemts ar vienu vienīgu nolūku – garantēt katram GODĪGAM iedzīvotājam iespēju GODĪGI strādāt, saņemot algu, kas dod iespēju DROŠI dzīvot VESELĪGU dzīves veidu savā VALSTĪ, kur katram iedzīvotājam ir savas, stingri reglamentētas TIESĪBAS un PIENĀKUMI savu līdzcilvēku, visas sabiedrības un VALSTS priekšā, kā arī nekavējoties un bargi sodīt tos indivīdus, kas šo «Likumu» neievēro.

«Likuma» normas formulētas īsi, skaidri un nepārprotami …, ievērojot sekojošus galvenos pamatprincipus:

1. Nedari otram to, ko nevēlies piedzīvot pats. (Vēsturiski pārbaudīta patiesība vēstī: „Likuma pārkāpēji ir kā spēlmaņi – viņi gatavi likt uz kārts visu, ja ir kaut viena iespēja no tūkstoša, ka paliks nesodīti. Atņemiet šo vienīgo iespēju un viņi nespēlēs!”)
2. Cilvēka dzīvība, veselība, pašcieņa un viņa īpašums, kā arī VALSTS un kooperatīvais īpašums ir neaizskarams.
3. Jēdziens „cilvēka tiesības” attiecas tikai uz godīgiem VALSTS iedzīvotājiem, bet «Likuma» pārkāpēji, uz soda izciešanas laiku, zaudē CILVĒKA tiesības.
. . . . . . . . . .

Turpināt lasīt »

Vēstures nav. Ir pieejamo ziņu interpretācijas, reālo un falsificēto notikumu kokteilis. Ar samākslotu loģiku šie «fakti» tika apvienoti trauslā konstrukcijā. Jebkuras valsts, jebkuras baznīcas vai dinastijas vēsture, tāpat kā cenšanās to visu apvienot ar vienotu pasaules vēsturi nav nekas cits, kā šodienas varai vēlamas un tīkamas politiskas tenkas.

Faktu nav. Jebkuri globāla rakstura lēmumi vienmēr tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm. To pieņemšanas patiesie motīvi vienmēr tiek slēpti un paliek nezināmi. Kā galvenie vienmēr tiek pasniegti desmitkārt nenozīmīgākie blakus iemesli, bet patiesie motīvi paliek kā nepieejams noslēpums. Protams, ir reālu faktu virkne, kuri veido vēsturi, bet par tiem mēs neko nezinām. Mēs zinām tikai to, ko mums piedāvā uzskatīt par reāliem faktiem un no tiem atvasinātiem vēstures notikumiem. Tieši tas ļauj apgalvot: patiesu faktu nav.

Turpināt lasīt »

Darbības, kuras paralizē sabiedrības nervu sistēmu ir daudz efektīvākas par fiziskiem sitieniem. Jebkura veida pretošanās avots ir cilvēka griba. Kad miljoniem cilvēku griba ir apvienota, frontālā sitienā to salauzt nav reāli. Jo stiprāk spied uz tādu materiālu, jo stiprāks tas kļūst. Stratēģiskā perspektīvā, fiziski frontāli sitieni pretinieku nevis atslābina, bet gan norūda. Pavisam citu efektu izraisa sitieni pa apziņu. Tie deformē sabiedrības psihisko stāvokli. Sākas nepārtraukts sabrukšanas process, kas pastiprinās uz sabiedrības enerģijas rēķina. Masu nogalina izmantojot viņas pašas enerģiju.

Jaunā doktrīna orientēta uz apziņas izmainīšanu milzīgām ļaužu masām. Pēc tam nav vajadzīga piepūle, tās iznīcināšanai. Sabiedrība ar izmainītu apziņu metīsies bezdibenī, to pat neapzinoties, gluži kā akla.

Jebkura liela stratēģija vispirms pievēršas pamatu iznīcināšanai. Sagraut stumbru prasa lielākas pūles un ir mazāk efektīva. Toties pamatu iznīcināšana garantēti sagrauj visu sistēmu.

Turpināt lasīt »

Šodien notiek visīstākais informācijas karš. Ienaidnieka informācijas armija izposta mūsu valsti spēcīgāk nekā kādreiz sveši karapulki. Informatīvā bombardēšana sagrauj iedzīvotāju apziņu. Nekāds Hitlers nevarēja pārvērst cilvēka apziņu miltos, kā to šodien dara Rietumi. Galīgais mērķis – novērst pat iespējamību, ka radīsies kolektīvi, kas saliedēsies ap ko citu nekā tikai savtīgas intereses.
. . . . . . . . . .

No tautas veido „skursteni”, kura eksistēšanas mērķis ir tikai viens – izlaist caur sevi arvien pieaugošu produktu daudzumu. Manipulējot ar apziņu, izsmejot vēsturi, kultūru, ticību, tradīcijas un stimulējot patērētāja egoismu, cilvēku atrauj no savām saknēm. Viss tas tiek darīts izklaides formā, kas slēpj bīstamo saturu. Rezultāts ir viennozīmīgs – Rietumu okupanti kļūst par stāvokļa noteicējiem. Visu okupēto pilsētu galvenajās ielās plīvo uzvarētāju karogi – ārzemju firmu un monopolu izkārtnes.
. . . . . . . . . .

Manipulācija ar apziņu iespējama tikai tad, kad cilvēks ir pārliecināts par to, ka viņš pats izvēlas savu uzvedības modeli – brīvi un bez piespiešanas. Manipulācijas mērķis ir iedvest vēlmi, kura rosina rīkoties nevis savās reālajās interesēs, bet gan manipulatora interesēs. Šāda manipulācija vienmēr notiek slēptā veidā un obligāts tās piesegs ir mīts par politisko brīvību.
. . . . . . . . . .

Turpināt lasīt »

Ne bads, ne mēris, ne kaŗš, ne zemes trīces nav spējīgi kādu valsti tik ātri izpostīt, kā to spēj demokratiskie principi, ja tie tiek par tās pārvaldīšanas principiem. Pirmie var gan nodarīt lielus materiālus zaudējumus un apturēt uz laiku tautas progresu, bet tie negriežas pret organiskās vienības ideju, kas visu satur kopā. Tāpēc pēc katras sabiedriskas vai dabas katastrofas tautas organisms atkal salasās, lai dzīvi turpinātu.

Demokratiskie principi ķeŗas pie pašu pamatu iznīcināšanas. Tie iznīcina papriekšu galvu un tās funkcijas piešķiŗ rokām, kājām jeb kaut kam citam. No tā ceļas sajukums visā organismā, jo vienas pavēles vietā katra daļa sāk dzīvot pati savu dzīvi, nonākdama savukārt juceklī.

Latvijas traģēdija pastāvēja iekš tam, ka latvieši demokratiskos principus, kas derēja noārdīšanai un sagāšanai, gribēja padarīt par valsts uzbūves principiem. Tāpēc, liela akluma sisti, tie iznīcināja savas valsts satversmē galīgi centrālo varu, sadalīdami to starp simts valdniekiem jeb deputātiem. Ievēlēts varēja būt tas, kas dabūja visvairāk balsu, un vairāk balsu varēja dabūt vislielāko labumu solītājs.
. . . . . . . . . .

Turpināt lasīt »

Saimnieciskās krizes pie gojiem mēs radījām ne ar ko citu, kā ar naudas izņemšanu no apgrozības. Lieli kapitāli koncentrēdamies uzsūca valsts naudu, tā kā valstīm bija jāgriežas pie šiem kapitāliem pēc aizdevuma. Šie aizņēmumi apgrūtināja valstu finanses ar procentu maksājumiem un noveda tās minēto kapitālu kalpībā… Rūpniecības koncentrācija kapitālistu rokās, iznīcinot amatniekus, izsūca dzīvības sulu tautām un līdz ar to arī valstīm.
. . . . . . . . . .

Ikviens aizņēmums pierāda valsts nevarību un savu tiesību nepazīšanu. Aizņēmumi karājas kā Damokla šķēps virs valdnieku galvām, kuŗi neuzliek vis nodokli saviem pavalstniekiem, bet iet ar izstieptām rokām lūgt žēlastības dāvanas no mūsu baņķieŗiem. Ārējie aizņēmumi ir dēles, ko nekādi nevar noņemt no valsts miesas, līdz viņas pašas nenokritīs, vai arī valsts pati tās nenometīs. Bet goju valstīs tās nemet nost, tikai liek vienmēr jaunas sev klāt, tā kā viņām neizbēgami jāiet bojā no labprātīgas asinsnolaišanas.

Īstenībā, kas gan cits ir aizņēmums, it īpaši ārējs?! Aizņēmums – tas ir valdības vekseļu izlaidums, kas satur aizņemajamam kapitālam samērīgu procentu saistību. Ja par aizņēmumu maksā 5%, tad divdesmit gadu laikā valsts par neko samaksā sumu, kas līdzinās aizņemtajam kapitālam; četrdesmit gados viņa samaksā divkāršu sumu, sešdesmit gados – trīskārtīgu, bet parāds tāpat paliek nenomaksāts.

Turpināt lasīt »

Atmetuši liekas frazes, runāsim par katras domas nozīmi, apgaismosim apstākļus ar salīdzinājumiem un slēdzieniem. Tā tad, es formulēju mūsu sistēmu no mūsu un goju viedokļa.
Jāaizrāda, ka ļaudis ar ļauniem instinktiem ir vairākumā, tādēļ labākos rezultātus viņu valdīšanā sasniedz ar varu un iebiedēšanu, bet ne ar akadēmisku spriešanu.
. . . . . . . . . .

Polītiskā brīvība ir ideja, bet ne fakts. Šo ideju vajag mācēt pielietot, kad par idejisku „kumosu” vēlas iegūt tautas piekrišanu savai partijai, ja tā nodomājusi salauzt otru, kas atrodas pie varas..
. . . . . . . . .

Mūsu laikos liberālo valdnieku vietā stājusies zelta vara.
Bija laiks, kad valdīja ticība. Brīvības ideja nav reālizējama, tādēļ, ka neviens nemāk viņu izlietot ar mēru. Vajag tikai tautai uz kādu laiku dot pašvaldību, un šī pašvaldība pārvērtīsies izlaidībā. No šā brīža ceļas savstarpējas ķildas, kas drīz pāriet sociālās cīņās, no kuŗām valstis sāk degt un viņu nozīme pārvēršas par pelniem.
Vai valsts pati novājinās konvulsijās, vai arī iekšējās ķildas to nodod ārējo ienaidnieku varā – katrā gadījumā viņu var skaitīt par neglābjami pazudušu; viņa ir mūsu varā. Kapitāla despotisms, kas viss atrodas mūsu rokās, sniedz valstij salmiņu, pie kuŗas tai gribot negribt jāķeras, jo citādi tā iekritīs bezdibenī.
. . . . . . . . . .

Turpināt lasīt »