Zināšanai:
Tulkojumu sēriju «Trešā tūkstošgade-2» var lejupielādēt no sadaļas «LEJUPIELĀDES» (arhivēta ”word” faila veidā).

==============================

.

SATURS

v1. Ievads

v2. Solis

v3. Pieeja

v4. Materiālisms

v5. Attīstība

v6. Pārapdzīvotība

v7. Jaunā doktrīna

v8. Tehnoloģija

v9. Strupceļš

10. Brīvība

11. Etalons

12. Absolūtā brīvība

13. Atmiršana

14. Aiz sliekšņa

15. Dzimums

16. Ķermenis

17. Elektronika

18. Briesmu pakāpe

19. Zvērs

20. Svešie mērķi

21. „Čipizācija”

22. Secinājumi

==============================

.

«Šodien nevienam neizdosies palikt malā.
Neko nedarot, jūs tomēr atbalstāt ienaidnieku.
Pat tad, ja viņš jums ir kategoriski nepieņemams.
Kāda būs rītdiena, atkarājas no jūsu rīcības šodien.»

.

Modernā pasaule, ar tās tirgu, demokrātiju, progresu, materiālo vērtību prioritāti pār garīgajām, vakar šķita nesatricināma. Vienmēr uzskatīja, ka nakti nomainīs diena, pēc ziemas nāks vasara, ekonomiskā lejupslīde pāraugs jaunā pacēlumā, bet periodiski radušās problēmas izzudīs pašas no sevis. Bet, lūk, ierastā pasaule sašķobījās. Pat paši vienaldzīgākie šodien saprot, ka milzīgos mērogos sācies kaut kas pārlieku trauksmains un pārņem bailes…

Notikumu analīze rāda, ka mūsdienu pasaule aiziet nebūtībā. Tā nav detaļu vai pat laikmetu nomaiņa. Ierastās pasaules vairs nebūs tāpat kā nebūs dinozauru. Tuvojas notikumi, kurus var salīdzināt ar vispasaules plūdiem vai ledus laikmetu.

Lai nereālā cerība – patverties un pārlaist briesmas kļūtu acīmredzama, apskatīsim pēdējo simts gadu notikumu redzamo daļu. Sāksim ar neapstrīdamiem faktiem. Bezprecedenta tehniskais progress paātrināja informācijas nodošanas un kravu pārvietošanas ātrumu. Šodien planētu var aplidot 40 minūtēs un informāciju pārraidīt dažās sekundēs. Telpa it kā saspiedās, bet laiks paātrinājās. Cilvēki sāka domāt sava reģiona robežās (pilsēta, apgabals, valsts), uztverot sevi kā veselu, bet apkārtējo pasauli – pa pusei abstraktu un līdzīgu tādam kā resursu pielikumam. Vienīgi pareizais pasaules veseluma uzskats – reliģiozais, līdz ar jaunā laikmeta sākumu, piekāpās jaunajam domāšanas veidam. Pasauli sāka saprast kā vienu veselumu nevis reliģiozā vai filozofiskā, bet gan politiskā un ekonomiskā nozīmē.

Turpināt lasīt »

Cilvēkam sāk sāpēt acis. Viņš iet pie okulista, viņam izraksta acu pilienus un, lietojot tos, sāpes mitējas. Liekas, ka cilvēks izveseļojies. Bet patiesībā slimība progresēja. Acis gan pārstāja sāpēt, bet pēc pusgada saslima aknas. Ja cilvēks pašā sākumā nebūtu gājis pie šaura profila ārsta, bet gan izgājis pilnu medicīnisko pārbaudi, tad terapeits droši vien būtu konstatējis, ka acu sāpes ir signāls par aknu problēmām. Ārsts ar pilieniem noņemtu acu sāpes un sāktu ārstēt aknas. Acs reakcija bija kā automobiļa signāllampiņa, kura norāda uz iekšēju problēmu.

Pasaule ir līdzīga automobilim, kuram drīz viss iesprūdīs un salūzīs. Signāllampiņas norāda uz draudošajām milzīgām briesmām. Viņas vairs nemirgo, bet deg spilgti un nepārtraukti, gaudo brīdinājuma sirēnas. Cilvēce veļas bezdibenī, bet cilvēki labākajā gadījumā domā kā atslēgt šo signalizāciju (cīnās ar sociālajām vainām). Ļaunākajā gadījumā – pat neredz nekādu problēmu. Sabiedrība jūt pieaugošu nespēku, bet nespējot ieraudzīt cēloņus, cenšas apslāpēt simptomus. Oriģinālākie darboņi pat ierosina sabiedrības problēmas neuztvert kā slimību, bet gan kā cilvēces evolūcijas augļus un personu brīvības izpausmi.

Pasaulei nepieciešama reanimācija, bet nav kas to izdara. Pirms ķerties pie ārstēšanas, nepieciešams uzstādīt diagnozi. Bet to var izdarīt tikai tad, ja visu organismu apzinās kā vienu veselumu. Tūlīt rodas jautājums: kas ir organisms?

Turpināt lasīt »

Vēstures nav. Ir pieejamo ziņu interpretācijas, reālo un falsificēto notikumu kokteilis. Ar samākslotu loģiku šie «fakti» tika apvienoti trauslā konstrukcijā. Jebkuras valsts, jebkuras baznīcas vai dinastijas vēsture, tāpat kā cenšanās to visu apvienot ar vienotu pasaules vēsturi nav nekas cits, kā šodienas varai vēlamas un tīkamas politiskas tenkas.

Faktu nav. Jebkuri globāla rakstura lēmumi vienmēr tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm. To pieņemšanas patiesie motīvi vienmēr tiek slēpti un paliek nezināmi. Kā galvenie vienmēr tiek pasniegti desmitkārt nenozīmīgākie blakus iemesli, bet patiesie motīvi paliek kā nepieejams noslēpums. Protams, ir reālu faktu virkne, kuri veido vēsturi, bet par tiem mēs neko nezinām. Mēs zinām tikai to, ko mums piedāvā uzskatīt par reāliem faktiem un no tiem atvasinātiem vēstures notikumiem. Tieši tas ļauj apgalvot: patiesu faktu nav.

Pasaule nekad neuzzinās, pēc kādiem reāliem apsvērumiem, pieņemot to vai citu lēmumu, vadījās konkrētā vēsturiskā persona un aiz viņa stāvošā komanda. Pagātnes, šodienas un nākotnes vadošajiem darbiniekiem vienmēr bija un būs visneiedomājamākie pamatojumi, lai slēptu savas rīcības patiesos motīvus un pamatotu to tiesiskumu.

Pēc izšķirošu lēmumu pieņemšanas, tiek iedarbināti argumentācijas mehānismi. Preses sekretāri, un imidža speciālisti šos lēmumus pielāgo pašreizējā brīža situācijai. Patieso motīvu nomaina pret leģendu un nostiprina ar «faktiem». Valsts mašīnas ierēdņu armija saraksta milzums dokumentu. Ministrijas apmainās memorandiem un notām, izsaka protestus utt.. Nav jēgas uzskaitīt visus viltojumu izveides instrumentus. Paralēli tam notiek informācijas noplūde, kurai pievienoti viltojumi un provokācijas, uz kuru pamata rodas «reāli fakti». No tiem tad arī tiek salikts vēstures kāršu namiņš.

Turpināt lasīt »

Ir dažādas mūžīgās pasaules teorijas. Vienās versijās cilvēks ir puteklītis, kurš atdalījies no universālā gara. Viņa dzīves mērķis – atgriezties neaptveramajā garā, izšķīst tajā un kļūt par neko (nirvana). Citos variantos viņš ir vāja mirstīga būtne, kura nejauši radusies no nemirstīgām dievībām un nolemta pazušanai nebūtībā. Trešajā gadījumā cilvēks ir kaut kas līdzīgs saprātīgam pelējumam, kas nejauši izveidojies galaktikas nomalē. Pēc īsa mirkļa, sauktu par dzīvi, tas neatgriezeniski pazudīs uz visiem laikiem.

Materiālisms ir viens no paveidiem mūžīgās pasaules teorijās. Tieši viņš ir atskaites punkts, no kura rodas cilvēcei nāvīgi procesi. Materiālistiskā pasaules uzskata savdabība ir tā, ka tas noliedz organizējošā spēka esamību. Visums tiek uzskatīts kā bezjēdzīgs, miris enerģijas un matērijas apjoms. Tas ir bezgalīgs izplatījums, tātad – nenovēršama un nezūdoša būtība. Kaut kādu iekšēju cēloņu iespaidā tas var saspiesties vienā punktā, izplesties, strukturizēties, sabrukt, atkal strukturizēties un izmainīties, bet izzust nevar.

Šo mūžību un bezgalību principā nav iespējams aptvert. Mēs spējam izprast mūsu galaktiku un redzēt citas nezināmas galaktikas, bet ne telpu aiz mums zināmās pasaules rāmjiem. Cik tālu un cik dziļi TAS sniedzas, to nevar iedomāties, jo TUR ir lielāka bezgalība, nekā zinātniskā domāšana var noteikt.

Izejot no materiālisma, pasauli neviens nav radījis un tā nav saprātīga būtne. No tā izriet, ka pasaule ir milzīga bezjēdzība. Bezjēdzīgs veselums pārvērš bezjēdzībā arī tā sastāvdaļas. Nav svarīgi kādā secībā izvietosies šīs sastāvdaļas un kas no tā iznāks. Globālā bezjēdzībā nekam un nevienam nevar būt globālas sapratnes. Viss ir ierobežots un tikai šim brīdim – šāds stāvoklis ir mūžīgs.

Turpināt lasīt »

Izsekosim materiālisma loģikas attīstības tendences. Tātad, noliedzot Dievu, cilvēks savās acīs kļūst par augstāko būtni. Tālāk jautājums tikai metodikā: kā ātrāk un efektīvāk sasniegt augstāko mērķi – nemirstību un baudu. Šo jautājumu atrisināšanai izveidojušās daudzas mācības. Var izdalīt divus maģistrālos virzienus – marksismu un liberālismu. Abām šīm mācībām ir viens mērķis – izveidot paradīzi zemes virsū. Atšķirība nav būtībā, bet tehnoloģijā – šī mērķa sasniegšanas metodēs.

Liberālās tehnoloģijas būtība: personas brīvības nepārtraukta izaugsme. Jo lielāka brīvība, jo ātrāk noritēs attīstība un sabiedrība sasniegs ideālu stāvokli. Indivīda brīvībai jābūt maksimālai, ne ar ko neierobežotai, tajā skaitā – no sabiedrības. Lai katrs brīvi tiecas pēc sava labuma. Daudzu brīvību sadursme dabīgā veidā noteiks katram indivīdam viņa brīvības robežu. «Neredzamā tirgus ekonomikas roka» akumulēs individuālos centienus vienā virzienā.

Marksistiskās tehnoloģijas būtība: indivīda brīvības ierobežošana vadoties no sabiedrības interesēm. Liberālismā indivīda brīvības robežas nosaka «neredzamā tirgus ekonomikas roka» un kaimiņa brīvība. Marksismā šo robežu nosaka sabiedrība, plānveida ekonomika un privātīpašuma, uz ražošanas līdzekļiem, aizliegums. Pirmajā gadījumā tirgus ekonomika un indivīda brīvība, kuru ierobežo cita indivīda brīvība. Otrajā gadījumā plānveida ekonomika, un indivīda brīvība, kuru ierobežo sabiedrības brīvība.

Turpināt lasīt »

Šodien uz planētas dzīvo apmēram septiņi miljardi cilvēku. Lai planētas resursi spētu atjaunoties, tās iedzīvotāju skaitam, pēc dažādiem aprēķiniem, jābūt robežās no diviem līdz četriem miljardiem cilvēku. Pie mūslaiku zinātnes attīstības līmeņa, tas garantētu cilvēces izdzīvotspēju. Tomēr, pat vislabvēlīgākajā gadījumā, miljardiem cilvēku izrādās lieki.

Ar katru gadu starp diviem pamata komponentiem – cilvēku skaitu un planētas resursiem – aug disproporcija. Nekontrolēts cilvēku skaita pieaugums un tikpat nekontrolēta resursu samazināšanas, neizbēgami ved uz sistēmas sabrukumu. Kad disproporcija sasniegs kritisko punktu, sāksies neatgriezeniski procesi, kuru graujošais efekts tālu pārsniegs pasaules mēroga atomkara postu. Aprēķini rāda, ka zinātne un ekonomika attīstās lēnāk, nekā aug disproporcija. Bez tam, pat pieņemot, ka ekonomika varētu attīstīsies tādiem pašiem tempiem kā patēriņš, neesot vienai globālai varai, tas tikai palielinātu pasaules disharmoniju.

Precīzi izskaitļot sistēmas kraha datumu ir sarežģīti, jo resursu izsīkuma ātrums un iedzīvotāju pieaugums ir mainīgi lielumi. Bet aptuvenā tendence ir nepārprotama: ja nenotiks kāds brīnums, tuvākajās desmitgadēs izcelsies tāda vispasaules krīze, ar kuru salīdzinot, šodienas situācija ir nenozīmīgs sīkums. Pesimisti paredz vispasaules krīzes maksimumu 2015–2030 gadā, bet optimisti – ap 2050 gadu. Bet mūsu mērogā tas neko nemaina. Daži zinātnieki mierina: sasniedzot kritisko masu, cilvēku skaita pieaugums apstāsies, gluži tāpat kā dzīvnieku pasaulē. Tiešām, truši, kuri apdzīvo salu un savairojušies tā, ka sāk pietrūkt barības, dabiskā veidā pārstāj vairoties. Nevis apmirst no bada, bet tieši pārstāj radīt pēcnācējus. Pēc šādas analoģijas tiek pieņemts, ka arī cilvēces pieaugums apstāsies, kad tā sasniegs kritisko lielumu. Var jau būt, bet problēma tajā, ka cilvēces kritiskā masa ir apmēram 200 miljardi cilvēku.

Turpināt lasīt »

Gadu tūkstošiem tika uzskatīts: pasaules virskundzība panākama tikai ar rupju pārspēku. Šī doma likās tik acīmredzama, ka to nekad nopietni nekritizēja un tai nekad nepiešķīra citu jēgu. Doktrīnu, pasaules sagrābšanai ar rupju spēku, vienmēr atzina par nevainojamu, kaut gan tā nevienu netuvināja šim slēptajam mērķim. Iegūtais rezultāts un izlietotie resursi vienmēr bija nesamērojami: labākajā gadījumā īslaicīga vara pār lielāku vai mazāku pasaules daļu.

Šo faktu stūrgalvīgi ignorēja. Elite, neveiksmju cēloņus nevēlējās redzēt nekā citā, kā vienīgi nepietiekamā militārā varenībā. Pagājušo laikmetu politiku raksturoja izteiciens: «iespējami vairāk apbruņojieties!». Kādēļ apbruņoties? Neviens pat neuzstādīja tādu jautājumu. Apbruņojieties, bet tad jau redzēsim. Militārās varenības palielināšanas loģika un tehniskais progress noveda pie atomieroču radīšanas. To iespējamās pielietošanas nenovēršamās sekas, pārvilka treknu krustu idejai, par pasaules iekarošanu ar militāra spēka palīdzību. Sākās pasaules sagrābšanas doktrīnas pārskatīšana. Ļoti drīz tās analīze parādīja: pasaules kontrole ar spēka palīdzību ir mīts.

Radās divas stratēģiskas patiesības. Pirmā: kontrole ar spēku nav iespējama. Otrā: kontroles trūkums nozīmē pasaules mēroga krīzi un cilvēces bojāeju. Mēģinājums, nodibināt kontroli pār pasauli ar rupja spēka palīdzību, nozīmē pašnāvību. Atteikšanās no kontroles nozīmē krīzi, kas galu galā arī ir pašnāvība. Kļuva acīmredzams: spēka pielietošanas perspektīva sevi izsmēlusi. Sāka kardināli pārvērtēt radušos situāciju un meklēt jaunas iespējas pasaules iekarošanai. Dzima pasaules virskundzības doktrīna: iekarot ļaužu apziņu visā pasaulē.

Turpināt lasīt »

Atombumbu sauc par masu iznīcināšanas ieroci tādēļ, ka tā spēj milzīgās platībās iznīcināt visu dzīvo un nedzīvo. Mūslaiku informatīvā ieroča graujošā iedarbība, salīdzinot ar atombumbu, izpaužas daudz lielākā mērogā. Atombumba sagrauj milzīgu fizisko apjomu, bet informatīvā – milzīgu garīgo apjomu. Mūsdienu «superierocis» ir informācija. Tieši informācija šodien ir galvenais masu iznīcināšanas ierocis.

Abi šie masu iznīcināšanas ieroči sastāv no divām komponentēm – kaujas galviņas un tās nesēja. Kaujas galviņai vien, bez nesējraķetes, nav nekādas jēgas, tāpat kā raķetei nav jēgas, bez kaujas galviņas. Par iznīcinošu ieroci tās kļūst tikai tad, ja ir apvienotas vienotā sistēmā. Atombumbas kaujas galviņa sastāv no dažiem desmitiem kilogramu urāna-238 un ķēdes reakcijas izraisītāja mehānisma. Informācijas bumbas kaujas galviņa sastāv no grāmatām, dziesmām, filmām utt.. Ķēdes reakcijas izraisītājs slēpjas intereses piesaistīšanas tehnoloģijā.

Atombumbas spēks atkarīgs no urāna daudzuma tajā, informācijas bumbas spēks – no cilvēku dabisko instinktu aktivācijas. Sižeta pievilcībai, aktieru spēlei, specefektiem un visam pārējam, ir otršķirīga nozīme. Galvenais – ideja, kura ieslēgta šajos darbos. Jo spilgtāks iepakojums, jo spēcīgāk ideja, izplatot enerģiju, iedarbojas uz emocijām, jo plašāka tās iedarbības zona.

Spriežot pēc materiālistiskam pasaules uzskatam uzticīgās elites viedokļa, mēs nonākam pie secinājuma: lai izmainītu cilvēka pasaules uzskatu, jāmaina viņa apziņa. Optimālais šī uzdevuma izpildes variants – piesātināt informatīvo lauku ar interesantu informāciju, kura satur vienotu (vajadzīgo) ideju.

Turpināt lasīt »

Mērķtiecīga ļaužu notrulināšana, šī procesa iniciatorus, ved uz vispasaules kundzību. Vara viņiem ir nepieciešama, lai iznīcinātu „liekos” miljardus cilvēku. Tas ir šausmīgi, bet nav vēl pats sliktākais. Lai nenokļūtu emociju varā, mēģināsim distancēties no tām. Iedomāsimies sevi materiālistu elites vietā un godīgi atzīsimies: materiālisma loģikas robežās citas izejas nav. Ir vai nu jāpārņem vara pār visu pasauli, jānovāc liekie miljoni cilvēku un jāizveido harmonija, vai arī cilvēce pati ies bojā vispasaules krīzes ugunīs. Pie tādām likmēm nekāda cena – arī miljardiem cilvēku dzīvību, nav par lielu.

Vienīgais, kas tāda mēroga spēlē nedaudz mulsina: vai tiešām situācijas prognoze ir pareiza? Materiālistiskā pasaules uzskata līmenī izvēle ir acīmredzama – no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Bet ir arī cits pasaules uzskats un pilnīgi iespējams, ka paskatoties no tā viedokļa, atradīsies cits problēmas risinājums. Diemžēl cilvēks nesāks apdomāt radušos situāciju no cita viedokļa, iekams nebūs sapratis, ka materiālisma loģika ved pilnīgā strupceļā.

Lai stādītos priekšā šo absolūto strupceļu, iedomāsimies pasaules procesu iniciatoru lomā godīgus cilvēkus, kuri saprot draudošās briesmas un neredz citas izejas. Iedomāsimies, ka viņiem pasaules sagrābšanas plāns ir izdevies. Uzaicinām paskatīties, kas mūs sagaida, ja pasaules elite īstenos savus nodomus.

Pieņemsim – nodibināta vara pār visu pasauli, organizēta vadāma vispasaules krīze un «liekie cilvēki» likvidēti. Pārvaldot visus nepieciešamos resursus, elite sāk veidot vispasaules harmoniju. Rodas jauna pasaule, kurā nav pirmskrīzes sabiedrībai raksturīgo satricinājumu. Visi līdzekļi novirzīti jaunā pasaules uzskata veidošanai. Cilvēkiem kardināli palielinājies mūža garums, aug patēriņa standarti, nav slimību utt.. Tātad piepildījies viss, par ko pat sapņot baidījās.

Turpināt lasīt »

Centīsimies brīvības jēdzienu izprast objektīvi, izvairīsimies no to pavadošām uzpūstām emocijām un nesaistot savu nostāju ne ar ticīgo, ne ateistu viedokli. Paskatīsimies uz to it kā no augšas un izsekosim brīvības jēdziena loģiku līdz galam.

Vispārpieņemtais brīvības definējums ir: «brīvība ir iespēja dzīvot saskaņā ar savu pasaules uzskatu». Brīvība ir iespēja realizēt savas vēlmes. Ja vēlmju nav, brīvība nevar izpausties. Vēlmes formējas pamatojoties uz zināšanām par apkārtējo pasauli. Nevar vēlēties to, par ko nav informācijas veidotu zināšanu. Nevar vēlēties kafiju, nezinot kas ir kafija. Vakardienas cilvēkam nevarēja būt vēlme spēlēt datora spēles.

Nav neatkarīga, nekam nepiesaistīta brīvības jēdziena. Brīvība ir pasaules izpratnes rezultāts, kurš izpaužas darbībā. Secība ir sekojoša: vispirms – kas ir pasaule; pēc tam – kas ir brīvība. Bez priekšstata par pasauli (tajā skaitā – neapzināto), nevar būt brīvības jēdziena.

Ja nav pasaules sapratnes, nevar veikt nekādu darbību. Pareizāk būtu sacīt: darbību jau var veikt, bet tā būs bezjēdzīga. Iedomājieties: jūs atrodaties vidē, kur viss ir savādāks. Jūs nezināt no kā jābaidās, pēc kā tiekties utt.. Visapkārt viss ir dīvaini, fantastiski un nesaprotami, kā Alisei brīnumzemē. Neko nevar salīdzināt ar pazīstamo realitāti. Jūs esat notikumu virpulī un jums nav ne mazākās sapratnes, kā tam pretoties. Tā mēdz gadīties miegā, kad neko nevari izdarīt tādēļ, ka neko nesaproti.

Turpināt lasīt »