Zināšanai:
Andreja Kavača grāmatu «BALTU SENVĒSTURE» var lejupielādēt no sadaļas «LEJUPIELĀDES» (arhivētu “word” un “pdf” failu veidā).

==============================

.

.

Andrejs Kavacis

B A L T U
S E N V Ē S T U R E

“VIEDA”, 2008

v

SATURS

BALTU SENVĒSTURE (sākums)

Priekšvārds
Seno baltu tautu nosaukumi
Protobalti

Baltu senvēsture (1. turpinājums)

Mīts ar patiesības segumu

Baltu senvēsture (2. turpinājums)

Patiesība no drumslām
Līdzības aizvēsturiskajā rakstībā

Baltu senvēsture (3. turpinājums)

Dalīšanās ziemeļu un dienvidu baltos
Dienvidbaltu tautas un valstis

Baltu senvēsture (4. turpinājums)

Baltu senvēsture (5. turpinājums)

Ziemelbaltu tautas

Baltu senvēsture (6. turpinājums)

Romove - baltu teokrātijas pēdējais balsts
Slāvu tautu veidošanās

Baltu senvēsture (7. turpinājums)

Kur ir ģermāņu dzimtene?
Romove pārdzīvo Romas impēriju
Ģermāņu firstu stratēģija

Baltu senvēsture (8. turpinājums)

Baltu tautu atlikums Rietumeiropā
Stāvoklis pec Romoves izpostīšanas

Baltu senvēsture (9. turpinājums)

Baltu pakļaušanas pēdējais posms
Paverdzināšanas politika Baltija
Iznīcināšanas politika Prūsijā un Krievijā

Baltu senvēsture (10. turpinājums)

Noklusētie vācu firstu labie darbi
Latvija. Vācu firstu slepenie labie darbi
Lietuva aptur baltu iznīcināšanu
Baltu aizvēsture un seno laiku hronoloģija

Baltu senvēsture (11. turpinājums)

Ticības un varas darbu nesavienojamība

P I E L I K U M S

Baltu teokratija un militārā demokrātija

Baltu senvēsture (12. turpinājums)

Vai senajiem baltiem bija sava rakstība?
Seno baltu valodas īpatnības

Baltu senvēsture (13. turpinājums)

Viduseiropas un Baltijas hidronīmi
Vienādo un sakne līdzīgo baltu hidronīmu izplatība
Saglabājušies baltu hidronīmi un toponīmi

Baltu senvēsture (14. turpinājums)

Pirmbaltu valoda - indoeiropiešu valodu saimes pamats
Eiropas valodu aizmetņi baltu pirmvalodā

Baltu senvēsture (15. turpinājums)

Eiropas valodu aizmetņi ziemeļbaltu valodā
Tuvums un tālums slāvu un ģermāņu valodās

Baltu senvēsture (16. turpinājums)

Itāļu un latviešu valodas paralēles

Baltu senvēsture (17. turpinājums)

Ko latvietim atklāj itāļu valoda?
Ko atklāj itāļu un ziemelbaltu kontaktvārdi?
Viduseiropas baltu tauta obri

Baltu senvēsture (18. turpinājums)

Pelasgu - umbru - obru - malēniešu valodu tilts no aizvēstures līdz mūsdienām
Obru valodas elementi malēniešu izloksnē
Barbarismi mūsdienu valodā un barbariska attieksme pret senču valodu

Baltu senvēsture (19. turpinājums)

Malēnīšu-lotvīšu mozo vordnīca

Baltu senvēsture (20. turpinājums)

Saglabājušies senprūšu valodas vārdi un to tulkojums

Baltu senvēsture (21. turpinājums)

Baltu pēdas pasaules ceļos
Pelasgi nav vēsturnieku izdomājums
Tautu asins balss un migrācija

Baltu senvēsture (22. turpinājums)

Seno baltu morāles likumu izpausme praktiskajā dzīvē
Baltu dievatziņas motīvi Salamana pamācībās

Baltu senvēsture (23. turpinājums - nobeigums)

Piezīmes pie grāfa Ž. A. de Gobino darba par cilvēku rasu nevienlīdzību
Pēcvārds
Izmantotā literatūra

===========================

Papildinot «Baltu senvēsturi» - 1

Nemainīgais morāles likums un reliģiju kopīgās saknes

Papildinot «Baltu senvēsturi» - 2

Kūru lielvaras atbalsis valdnieku titulos pēc Bābeles posta

Papildinot «Baltu senvēsturi» - 3

Grāfa de Gobino slēdzieni

Ceļojums pa apzīmogoto zemi

A. Kavacis “Iepazīstoties ar komentāriem”

Piezīmes pie internetā ievietotajiem komentāriem

=============================

Turpināt lasīt »

Mīts ar patiesības segumu

Indiešu mitoloģija glabā vēstis par Kūru lielvalsti un tās dibinātāju princi Rāmu, kurš iekarojis seno Saules Zemi – Rāvanu un pakļāvis savai varai trejas pasaules – Triloku. Trilokas jēdzienā acīmredzot iekļaujas ne mazāk kā trīs kontinenti: Āzija, Eiropa un Āfrika, bet, iespējams, pat Eirāzija, Āfrika un Amerika. Arheoloģijas un antropoloģijas atklājumi apstiprina, ka dziļā aizvēsturē visus kontinentus apdzīvojuši vienas rases un tautības iedzīvotāji. Arī senēģiptiešu, budistu un semītu avoti ziņo par kādu pirmtautu, kas runājusi kopīgā pirmvalodā.

Vēl vairāk – mūsdienu zinātnisko atklājumu un jauno tehnoloģiju laikmetā, kas ilgst tikai pāris gadsimtu, zinātnieki ir atklājuši arī to, ka mūsu laikmets ir tikai pagājušo laikmetu bāla ēna, mūsu “sasniegumi” ir tikai pazaudēto un aizmirsto senču zināšanu jaunatklājumi. Mēs joprojām dzenamies pakaļ tam, kas jau sen ir bijis, un nav nekā patiesi jauna zem saules.

Mīti skaidri neatklāj, vai princis Rāma savu varu ieguva ar kariem to mūsdienīgā izpratnē vai ar zinātnisku gudrību un tehnoloģisku pārākumu, taču ir drošas liecības, ka viņa veidotā lielvalsts pēc daudziem gadu tūkstošiem tika sagrauta postoša kara rezultātā, kurā tika pielietotas tehnoloģiski pilnīgas iznīcināšanas iekārtas.

Nav pamata apgalvot, ka Kūru lielvalsts būtu bijusi vienīgā globālā civilizācija uz Zemes. Tomēr, domājams, tā pastāvēja kopš 10 000 gadu pirms mūsu dienām līdz apmēram ceturtajam gadu tūkstotim pirms mūsu dienām, bet tās pēdējie zinātniskie un administratīvie centri sagrauti ap 1500. gadu pirms mūsu ēras.

Turpināt lasīt »

Patiesība no drumslām

Cilvēce ir apjūsmojusi gan 7 pasaules brīnumus, gan 70 pasaules brīnumus. To vairums pieder laikmetam pirms mūsu ēras. Tātad zināšanas, kā tos radīt, nāk no aizvēstures dzīlēm, bet no to pielietošanas ir radušies visi atsevišķie celtniecības brīnumi. Ēģiptes piramīdas ir visplašāk zināmais monumentālās celtniecības brīnums. Meksikas piramīdas no tām atpaliek apmēros un ir jaunākas celtnes. īpašu vietu ieņem Eirāzijas piramīdas, kuras slēpj bieza zemes kārta un kuras līdz pēdējam laikam uzskatīja par dabas veidojumiem. Tās vēl nav izpētītas, bet droši pretendē uz 1. vietu vecuma ziņā.

Par vecāko pilsētu cilvēces vēsturē arheologi uzskatīja Jēriku tagadējā Izraēlā. Taču tā izveidota dažus gadu tūkstošus pirms semītu ielaušanās šajā teritorijā un ir baltu dibināta, Tāpat frīģiešu nocietinātā pilsēta Troja vecuma ziņā stāv tuvu Jērikai, bet lielumā un pēc nozīmīguma pārspēj to. Knosas pils Krētā un Lauvu vārti Mikēnās ir tikai saglabājušās paliekas no baltiskās pelasgu arhitektūras un kultūras.

v

Zinātniekus pārsteidza fakts, ka hati jau 3000 g.pr.m.ē. pārvaldīja ģeometriju, prata kāpināt skaitļus un vilkt saknes. Šīm teorētiskajām zināšanām ir bijis arī praktisks pielietojums, piemēram, būvējot Stonhendžas observatoriju vai Mikēnu pilsētu, vai Knosas pili Krētas salā. Celtnes, kas veidotas no 3-4 metrus gariem masīviem klinšu bluķiem, nevarēja radīt tikai ar spēku, bet galvenokārt ar prātu un zināšanām.
. . . Šīs grandiozās celtnes tika būvētas aptuveni tanī pašā laikā, kad cilvēki sāka pieradināt mājdzīvniekus. Bazalta reljefs, kurā attēlots Gilgamešs kā mājdzīvnieku pieradinātājs, atrasts hatu galvaspilsētā Karkemišā un tiek datēts ar 3000.g.pr.m.ē. Tātad teika par Gilgamešu pieder hatu, nevis asīriešu kultūrai.

Turpināt lasīt »

Dalīšanās ziemeļu un dienvidu baltos

Pēc pēdējā ledus laikmeta, dzīvojot plašā reģionā no polārajiem apgabaliem līdz Āfrikas Vidusjūras piekrastei, visai dažādos klimatiskajos apstākļos bija radušies priekšnoteikumi valodas izmaiņām.

Ne tikai lielie attālumi un dažādu ārējo apstākļu ietekme, bet arī gramatiskā brīvība un dažkārt nevajadzīgi sarežģītās vārdu formas veicināja racionālāku izteikumu radīšanu. Dienvidbaltu valodas mantojumu glabā lietuviešu valoda, bet ziemeļbaltu mantojums vistīrākajā veidā saglabājies latviešu valodas malēniešu dialektā, kas ir Tālavas latgaļu un obru valodas sakausējums. Ja nu salīdzinām tos vārdus, kuri bija jālieto no mājdzīvnieku pieradināšanas laikiem, tad atklājas ievērojamas atšķirības.

Turpināt lasīt »

Lūk, daži etrusku vārdi pēc Voroņežas Universitātes etruskologu atšifrējuma: māte – mati, apakšrūme – aksrum, celle – cela, cepējs – cepen, eļļa – eleiva, vīns – vinum, vadone – vatiekse, zīlētājs – zileterajs, prasme izgatavot – zina, šis-itis – ita, iekštēls – hintial, ļaudis – lautni, diena-dīna – tīn, mūra zārks – murš, mani – mi, tauta – tuti, persona – perse.

Kā redzam, etrusku valoda ir pietiekami tuva latviešu valodai, bet dažkārt vēl tuvāka ziemeļbaltiskajai malēniešu valodai, kālab nebija grūti saprasties arī ar feniķiešiem, kas pēc izcelsmes bija ziemeļbalti, kaut arī dzīvoja dienvidos.

Etruskologu pūles bieži šķiet mokpilnas. Jāšaubās, vai ir apgūta pareiza lasīšana. To apgrūtina etrusku lakoniskums un tieksme saīsināt vārdus.

Turpināt lasīt »

Pēc hetu un frīģiešu valstu norieta baltisko iedzīvotāju sastāvu Mazāzijā papildina pār Bosforu un Dardaneļiem no Eiropas ienākušie trāķieši. Trāķiešu senā teritorija ir tagadējā Bulgārija, bet kādreiz apdzīvotās teritorijas sniedzas no Krimas pussalas pa Melnās jūras piekrasti uz rietumiem un uz Mazāziju, kur gan viņiem nākas dzīvot lielākoties svešu varu pakļautībā. Tur viņi nokļūst Maķedonijas Aleksandra un viņa mantinieku Seleikīdu varā, pārdzīvo masīvu gallu iebrukumu, līdz nonāk stabilā pakļautībā Romai un Bizantijai. Jādomā, ka Mazāzijas balti savu identitāti ir saglabājuši līdz pat Osmaņu invāzijai. Tā domāt liek lielais toponīmu (ar nepārprotami baltisku izcelsmi) skaits. Piemēram, Bartina, Gemlika, Migla, Ezine, Sirmena, Simava, Ilgina, Saiteli, Isparta, Geive, Izmita, Izmira, Iznika u.c.

Turpināt lasīt »

Romove -
baltu teokrātijas pēdējais balsts

Pēc gallu posta darbiem rietumbaltu atlikums savācās Prūsijā, kur Nadravas zemē tika izveidota Romove ar apdzīvotu centru un svētnīcu ārpus tā. Tur baltu priesteri centās atjaunot vienotas tautas apziņu no dažādiem rietumu reģioniem izspiestiem un pārtautošanās briesmām pakļautiem baltiem. Šie centieni tika atzinīgi vērtēti pie visām baltu tautībām, un virspriestera – krīva autoritāte bija gluži neierobežota. Vācbaltu vēsturnieks Oto Rūtenbergs ir atstājis liecību: “Bija kāda vieta Romove, kuras nosaukums cēlies no Romas un kurā dzīvoja kāds krīvs, ko viņi kā pāvestu godināja…, bet arī viņu vēstnesis, kad tas ar zizli vai kādu pazīšanas zīmolu gāja pa iepriekš minēto neticīgo robežām, tika saņemts ar vislielāko godbijību no karaļiem un augstmaņiem, un prastās tautas.” Šo hronista Dusburga liecību Rūtenbergs apliecina kā visaugstākā mērā ticamu, jo krīvs no 6. līdz 11. gs. sākumam bija ne vien virspriesteris, bet arī visas tautas virstiesnesis un likumdevējs no Ilfingas pie Frižas līča rietumos līdz Mētrai Vidzemē. Citu vēsturnieku liecības rāda, ka krīva vara sniedzās vēl daudz tālāk – līdz Somijai un Sarmatijai.

Gailu briesmas ir pagātnē, bet to vielā nāk Romas ekspansija, kas samaļ gallus un dienvidbaltus un tiecas paverdzināt arī ziemeļbaltus, un te nu Romoves teokrātija spēj sevi pierādīt un pārdzīvot Romas vergturu impēriju.

Turpināt lasīt »

Kur ir ģermāņu dzimtene?

Vērojot tautu staigāšanu pa vēstures ceļiem, rodas iespaids, ka ģermāņi vai nu ir bijuši nelabojami plunduri – klaiņotāji, vai arī kādā nomaļā vietā pratuši savairoties, citiem nemanot. Maz ticams, ka bronzas laikmetā viņi būtu mituši Dānijā un Labas lejtecē. Tolaik Baltijas jūras un daļēji arī Ziemeļjūras piekrasti, visticamāk, apdzīvoja tikai balti. Arī teritorijas uz dienvidiem no minētajām bronzas laikmeta sākumā 2200. g. pr.Kr. varēja būt tikai baltiskas. Par to neapstrīdami liecina Viduseiropas hidronīmi, kas nav ne galliski, ne ģermāniski, bet ir baltiski.

Ģermāņu valodas sākumus varētu saskatīt pie tohāriem, kuri ap to laiku dzīvoja Priekškaukāzā un pie Melnās jūras. Taču viņu pēdas pazūd Āzijā, Gobi tuksnesī. Varbūt ģermāņu saknes būtu meklējamas pie kimeriešiem jeb kimbriem, kuri dzīvoja Krimas pussalā? Savulaik tie bija tohāru tuvi kaimiņi un varbūt radi. Bet no tiem lielākā daļa izkusa Mazāzijas tautu kokteilī. Dr. Zeiferts bažīgi norāda, ka kāda daļa Hersonēsas kimbru varētu būt nonākuši Dānijā Romas impērijas ziedu laikos un tur dzīvoja blakus baltiskajiem variņiem, heruļiem, rugiešiem un gutoņiem jeb prūšiem. Iespējams, ka kimbru-gutoņu saradošanās noveda pie gotu tautas sākumiem, tomēr savi nopelni tur būs arī galliem, kuru rakstība nonāca gotu rokās, kas to uzlaboja un pilnveidoja. Tātad ģermāņu tautu veidošanās sākumi jāmeklē nevis bronzas laikmeta sākumā, bet gan tā beigās, kad pirmģermāņi, tohāri un kimbri beidz pastāvēt. Jaunā gotu tauta, kura radusies Rietumeiropā, tomēr nejutās tai piesaistīta, bet, tāpat kā daļa gallu, devās uz dienvidaustrumiem, kur apmetās Melnās jūras krastos – savu priekšteču baltu un kimbru senajās dzīvesvietās.

Turpināt lasīt »

Baltu tautu atlikums Rietumeiropā

Sašķobītas ir arī baltu tautu robežas. Donavas augštecē kāds venedu tautas atzars kopš gallu ekspansijas pakļauts asimilācijai, bet, kopš Jūlija Cēzara laikiem kļuvis par Romas provinci, vēl uzrāda baltu dzīvīgumu, un vindeļu pilsēta Vīne saucas gluži baltiski – par Vindabonu – vīna dabūtavu. Te var būt kāds iespaids arī baltu tautai – dravēniem, kas kopš laika gala ir apdzīvojuši Donavas labā krasta pietekas Dravas baseinu, tātad plašu, norobežotu teritoriju no Donavas labā krasta līdz nākamās pietekas Savas kreisajam krastam. Iztu­rējuši gallu ekspansiju, vēlāk izvairoties no Romas okupā­cijas, daļa dravēnu pārvietojas uz ziemeļiem un dzīvo Labas baseinā starp Labu un tās pietekām Ilmenavu un Ori. Tur viņiem par valdnieku uzmetas sakšu firsts Albrehts der Bērs (1134. g.). Pie Ilzes upītes ietekas Okerē 6. gs. apmetušies heruļu pēcnācēji verli jau 924. gadā nonāk atkarībā no sakšu kungiem. Bet uz ziemeļiem no Labas, tās pieteku Sudas un Eldes baseinā, dzīvo liuticieši, kas zem ģermāņu varas no­nāk 1230. gadā. No Dānijas uz dienvidiem un līdz Traveles līcim austrumos dzīvo kāda nesajaukušos venedu grupa, no kuras uz dienvidiem apmetusies kāda slāvu polābu cilts. Šinī venedu teritorijā vēl līdz 1172. gadam sakši nav iespie­dušies. No Traveles līča līdz Varnovas augštecei dzīvo obriem radniecīgie obotriti, kuru vidū jau iespiedušies ģermāņi. Firsts Heinrihs der Love 1160. gadā uzsācis kolonizāciju.

Varnovas baseinu apdzīvo Varnovas obri, bet viņu zemē 6. gs. sākumā ir atgriezusies daļa no heruļu tautas, kas, tāpat kā pie Ilzes upītes ietekas Okerē, arī Varnovas krastā uzceļ pilsētu, kas saucas Verle. Šo teritoriju sakšu firsti spēj pakļaut tikai administratīvi. Ar kolonizāciju un asimilāciju neveicas līdz pat 16. gadsimtam.

Turpināt lasīt »

Baltu pakļaušanas pēdējais posms

Kā redzējām, līdz Romoves izpostīšanai ģermāņu firsti baltu tautu pakļaušanu veica piesardzīgi, iztiekot ar vikingu sirojumiem, misionāru sūtīšanu un atsevišķu ģermāņu koloniju veidošanu, un sākotnēji uzvedās kā labi kaimiņi. It kā pašaizsardzības nolūkā tika dibinātas kopīgas karadraudzes, kurās dienēja gan baltu, gan ģermāņu un rietumslāvu tautību zobenbrāļi. Pielietoja arī slepenu un nodevīgu baltu labiešu slepkavošanu. Vadošos amatos tika iecelti ģermāņu izcelsmes komandieri, un firstu interesēs izmantoja baltu karavīru dzīvo spēku. Tas viss notika it kā sadarbības un lielākas drošības vārdā.

Pēc Romoves izpostīšanas firsti pārgāja pie baltu un slāvu tautu klajas pakļaušanas. Viņu vidū izcēlās divi lielākie “zvēri”: Albreht der Bär - Lācis un Heinrih derLöve - Lauva.

Pirmais pakļāva Elbas baseina baltus un slāvus, bet otrais – baltu tautas gar Baltijas jūras piekrasti. Dr. Bernhards Zeiferts visas pakļautās tautas nevērīgi sauca par slāviem, kaut gan vismaz divas trešdaļas no pakļautajām tautām vēl ir tīri balti. Zeiferts apliecina, ka šīs tautas tika pakļautas, nevis iznīcinātas, bet atvirzītas uz mitriem un mežainiem apvidiem. Viņu ciemos apmetās vācieši, kas dažreiz būvēja arī jaunus ciemus un pilsētiņas, kam piešķīra vai nu Libekas vai Magdeburgas pilsēttiesības, kas tām nodrošināja zināmas privilēģijas. Tā tika radīti priekšnoteikumi cittautiešu iespējami drīzai asimilēšanai. Šo tautu vitālais spēks un ekonomiskā bāze visā pilnībā tika izmantota ģermāņu firstu interesēs, bet viņu mērķis bija pakļaut arī Prūsijas, Lietuvas un Latvijas tautas.

Turpināt lasīt »