Zināšanai:
J. Ziedara grāmatas «Šūpo šūpuli» fragmentus var lejupielādēt no sadaļas «LEJUPIELĀDES» (arhivētu ”word” un ”pdf” failu veidā).

===========================
v

Jēkabs Ziedars

Šūpo šūpuli

1. izdevums
(autora dāvinājums bibliotēkām un sabiedriskiem darbiniekiem)
Kā apturēt tautas izmiršanu?
.

Dievzemīte būs Latvija tikai tik ilgi, kamēr tur dzīvos latvietis.
Latvijā izmirst tauta.
Valdību un politisko partiju intereses robežojas viena vēlēšanu cikla laika periodā.
Viņu palīdzība nav gaidāma.
Ko darīsim?

SATURS

«Šūpo šūpuli»
Sākumā bija vārds
Kā apturēt tautas izmiršanu?
Kā apturēt tautas izmiršanu?
Mūsu paražu posts
Šīs studijas problēmu definīcijas
Teorētiskas iespējas rīcībai
Kas notiek un kāpēc?
Praktiskas iespējas notiekošā izmaiņai
Katrai latvietei četri bērni
Un kā tad ir ar vīriešiem?
Jauns jēdziens Latvijā

.

Roka, kas šūpo šūpuli, valda pasauli.
(Angļu sakāmvārds)

.

Senā pagātnē Dievs bija radījis tautas un nu aicināja tās uz zemes dalīšanu. Katra saņēma, kādu vēlējusies. Kad visas ar guvumu izklīdušas, ierodas latvietis:

“Es te pēc zemes… teica, ka dalīšot…”
“Bet viss jau izdalīts. Kur tad tu biji?”
“Nu… darbiņu bija jāpabeidz… Nevar jau pusratā pamest.”
“Nu, re, nokavēji!”
“Žēl gan, bet neko darīt!”

Dievam kļūst žēl latvieša. Viņš izņem no azotes tādu mazītiņu zemes gabaliņu un dod latvietim:

“Es gan to taupīju sev, bet, še, ņem!”

No tā laika to zemes pleķīti sauc par Dievzemīti. Kad latvietis tur apmetās dzīvot, viņš to nosauca par Latviju! Tas nozīmē, ka, lai Dievzemīte turpinātu palikt par Latviju, ir nepieciešams, ka Latvijā dzīvo latvietis. Latvietis ir Latvijā dzīvojis jau daudzus simtus gadus. Latvija ir Latvija tāpēc, ka tur dzīvo latvietis. Tas ir priekšnoteikums!

* * *

Turpināt lasīt »

Pēteris Zvidriņš, Pasaules un Eiropas demogrāfu asociāciju loceklis, savā publikācijā: “Mēs izmirstam? Jā! Izmirsim? Visticamāk, ka ne!” uzstāda jautājumu un arī atbild. Seko publikācijas pilns teksts.

Savā Jaungada uzrunā tautai Ministru prezidents Einars Repše ir atzinis, ka tauta iet bojā. Paradoksāli, ka tas pateikts tikai tagad, kad jau parādījušās demogrāfiskās atveseļošanās iezīmes. Kritiskais periods bija 1994. - 1998. gads, kad ik gadu mirušo skaita pārsvars pār dzimušo skaitu sasniedza 15 - 18 tūkstošus, un dzimstības līmenis jau bija zemākais pasaulē. Turklāt emigrācija bija augstāka nekā tagad. Iepriekšējās valdības pat nemēģināja nopietni risināt demogrāfiskās problēmas. Par to liecina arī tas, ka pērn oficiāli tika pārtraukta valdības Demogrāfiskās komisijas darbība. Pēc būtības ar Ministru prezidenta rīkojumu izveidotā komisija darbu pārtrauca jau 1999. gadā, taču ne tās vadītājus ministrus, nedz valdības tas nesatrauca. Objektīvi izvērtējot situāciju, jāatzīst, ka arī iepriekšējos gados komisijas darbs nebija pietiekami produktīvs savu ierobežoto pilnvaru dēļ. To vadīja labklājības ministrs, un valsts mēroga jautājumus tas risināja visai maz.

Turpināt lasīt »

Lajs, Jēkabs Ziedars, Dienā publicētā atbildes rakstā, norāda, ka rakstā: “Mēs izmirstam? Jā! Izmirsim? Visticamāk, ne!” Pēteris Zvidriņš apgalvo, ka latviešu pilnīga izmiršana pietiekami attālā perspektīvā nav gaidāma. Tas liekas būt pretrunā visam, līdz šim publicētajam. Tā, 1998. gada Latvijas Universitātes Demogrāfijas Centra publikācijā: “Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas 90. gados” viņš pats teica:

“Arī latviešu tauta lēnām virzās kapu kalniņa virzienā… Skaitliski dilstošai tautai aizvien jārēķinās, ka būs jāierobežo kultūras, mākslas un zinātnes nozaru attīstība, atsevišķas apdzīvotas vietas iztukšosies.”

Par to, kad latviešu tauta sasniegs kapu kalniņu, lasāms laikrakstā „The Baltic Times”, 2000. gada, 12. jūnija numurā, kur teikts, ka runa neesot vis par pēdējo mohikāni, bet gan par pēdējo latvieti. Latvijas Attīstības aģentūras (LAA) statistiskie dati rādot, ka 160 gadu laikā uz Latvijas zemes vairs nebūšot neviena vienīga dzīva latvieša. Taču jau LAA teiktais nav pagrābts no gaisa, bet balstās uz demogrāfu aprēķiniem.

Turpināt lasīt »

Lai varētu saprātīgi piedalīties tautas dzīvā spēka saglabāšanas diskusijā, ir vēlams iepazīties ar pastāvošo literatūru šajā jautājumā. Viens tāds ir Andra Zeidaka raksts “Mūsu paražu posts”. (Archīvs 23. sēj. 1983. g.) Seko daļējs izraksts.

1983. gadā pasaulē ir mazāk latviešu nekā bija 1913. gadā, bet pasaules iedzīvotāju skaits ir aptuveni trīskāršojies. Blakus dilumam visa tauta ir arī novecojusies. Tautas dzīvība jau ilgi nīkuļo un nav atkopšanās pazīmju.

Mums ir tendence izcelt krievu valsts nozīmi mūsu posta stāvoklī. Mūsu pašu domās tas ir izcelts kā kas nepārvarams, no mums neatkarīgs, gandrīz pārdabisks ļaunums. Tas rada mūsos morāliski kaitīgu ievirzi, it kā vainīgi būtu citi vien, bet mēs paši jau nu gan ne. Tas virza uz nevarību.

Pārtautošanās mēdz būt niecīga un ir aptuveni līdzsvarota abos virzienos. Mūsu tautai tas ir vienvirzienīgs process, un mēs to uzskatām par nenovēršamu, no pašu gribas neatkarīgu. Mums netrūkst datu par zemo dzimstību, un mūsos ir tieksme to uzskatīt par neietekmējamu.

Turpināt lasīt »

Problēma 1. 2000. gada tautas skaitīšana rādīja, ka Latvijā dzīvo 1.473.500 latviešu. 1935. gadā Latvijā dzīvoja 1.467.000 latviešu. Tātad beidzamos 65 gados tautas dzīvais spēks ir saglabājies. Kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, apstākļi ir krasi mainījušies. Pirms neatkarības atjaunošanas Latvijā katru gadu dzima ap 40 tūkstoši bērnu. Tagad dzimst ap 20 tūkstošiem! Kāpēc?

Problēma 2. Runājot par tautu izmiršanas vai sabiedrības novecošanās problēmām, tiek lietots termins – demogrāfija. Demogrāfija ir zinātne, kas nodarbojas ar zināmas grupas statistisku datu izvērtēšanu. Ja ar demogrāfiju ir kādas problēmas, tad ar tām ir jānodarbojas akadēmiķiem. Mūs nodarbina fakts, ka Latvijā izmirst tauta tādēļ, ka nedzimst pietiekoši daudz bērnu. Demogrāfiem nav speciālu zināšanu dzimstības jautājumos.

Problēma 3. Tautas izmiršanas un sabiedrības novecošanās pamatā ir mirušo un dzimušo cilvēku skaita starpība. Rakstnieks Remarks romānā Rietumu frontē bez pārmaiņām saka, ka ar miršanu esot tāpat kā ar vajadzību iet uz tualeti – kad jāiet, tad jāiet! Tas nozīmē, ka mirstība nav mūsu kontrolē. Mēs varam kontrolēt tikai bērnu rašanos. Tas nozīmē, ka mūsu diskusija var būt tikai par dzimstību. Nav vajadzība nodarboties ar mirstību un citiem blakus apstākļiem, kā sociālo apgādi, emigrāciju utt.

Turpināt lasīt »

Vairošanās sekmes un formula: gadsimta vairošanās reizulis (Andris Zeidaks, Mūsu paražu posts, Archīvs, 23. sēj., 1983. g.) palīdz aptuvenos skaitļos atskārst ārkārtīgi atšķirīgo tautas nākotni, kādu var veidot individuālo tautas locekļu izvēle.

Zeidaks saka: “Ja viena miljona lielas tautas katrai auglīgai sievietei 22 gadu vecumā piedzimtu viens bērns, kas arī paliktu viņas vienīgais, tad šāda tauta divos gadsimtos saruktu līdz aptuveni 240 indivīdiem; ja viņai 22 -24 gadu vecumā piedzimtu divi bērni, tauta samazinātos līdz 140 tūkstošiem. Ja sievietei 22 - 26 gadu vecumā piedzimtu 3 bērni, šī pati tauta divos gadsimtos pieaugtu līdz 4.5 miljoniem; ja viņai 22 - 28 gadu vecumā dzimtu 4 bērni, tauta pieaugtu līdz 43 miljoniem; ja 22 - 32 gadu vecumā katrai sievietei būtu 6 bērni, tad līdz 650 miljoniem.”

Zeidaka raksta formula nedarbojas zem trim bērniem katrai personai. Tas nozīmē, ka Zeidaks divu un mazāk bērnu citētos skaitļus ir ieguvis citur. Tāpat LAA 2003. gada apgalvojumam, ka 160 gadu laikā uz Latvijas zemes vairs nebūs neviena vienīga latvieša, Zeidaka formula nedod apstiprinājumu. Nojauta saka, ka tas jau tā vien būs un šai studijai ar to ir pietiekami.

Turpināt lasīt »

Ja mēs pirmajā nodaļā vienojāmies, ka Latvija būs Latvija tikai tik ilgi, kamēr Latvijā dzīvos latvietis, tad rodas jautājums, vai tad ir kādas šaubas par to, ka latvietis turpinās Latvijā dzīvot un Latvija turpinās pastāvēt mūžīgi?

The Baltic Times, Jun 8 - Jun 14, 2000, raksta, ka Latvijas Attīstības aģentūras statistiskie dati rāda, ka 160 gadu laikā nebūs neviena vienīga latvieša, kas stāvētu uz Latvijas zemes. Tas nozīmē, ka vēl būs pasaulē tādi aizsargājami dzīvnieki kā ziloņi, degunradži un Bengālijas tīģeri, bet latviešu nebūs. Cuš un pagalam! Tas liekas būt tik neticami, ka rodas vēlēšanās pašam pārliecināties, vai tiešām tā būs un padomāt, vai tas ir nenovēršami ?

2000. gada tautas skaitīšana rādīja, ka Latvijā dzīvo 1 473 500 latviešu. 1935. gadā Latvijā dzīvoja 1 467 000 latviešu. Tātad beidzamos 65 gados tautas dzīvais spēks ir saglabājies. Vai nav neticami - cauri visiem kariem, cauri visām emigrācijām un cauri visām izvešanām! Problēma ir tā, ka kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, apstākļi ir krasi mainījušies. Pirms neatkarības atjaunošanas Latvijā katru gadu dzima ap 40 tūkstoši bērnu (faktiski 42 000). Tagad dzimst ap 20 tūkstošiem (zemākais bija 18 000).

Turpināt lasīt »

Andris Zeidaks rakstā Mūsu paražu posts (Archīvs 23. sēj. 1983. g.) ir definējis, ka pie vairošanās esot četras fāzes – dzimstība, apgāde, audzināšana un izglītība. Ir saprotams, ka trīs beidzamās – apgāde, audzināšana un izglītība, ir iespaidojamas ar naudu, un tāpēc visi politiķi, demogrāfi un skribenti entuziastiski izdod miljonus, īstus un iedomātus, šīm fāzēm, tanī pat laikā teikdami, ka šie miljoni tiekot izdoti dzimstības veicināšanai. Pieredze citās zemēs rāda, ka faktiski pastāv negatīva korelācija – jo vairāk naudas, jo zemāka dzimstība. Tas apstiprina teorēmu, ka dzimstība nav atkarīga no naudas!

Bet apdomāsim labi! Apgāde, audzināšana un izglītība ir fāzes, kas notiek pēc tam, kad bērns ir jau piedzimis. Tad izdod naudu ģimenēm, bērnu dārziem, maksā māmiņu algas un tā tālāk. Bet nekas netiek darīts laikam, pirms bērns ir piedzimis. Ja definējam, ka Andra Zeidaka proponētā vairošanās pirmā fāze – dzimstība, ir laiks pirms bērna dzimšanas, kad bērniņš ir tikai ideja jaunā pāra acīs, tad atveras ļoti plašs darbības lauks kādai dzimstības veicināšanas pierunāšanas organizācijai!

Mēs pirmīt vienojāmies, ka bērni nedzimst tādēļ, ka latvieši ir nolēmuši, ka viņi negrib bērnus. Nu ja tā, tad jau vienīgais, ko no malas var darīt, ir mēģināt pierunāt vīriešus un sievietes bērnu radīšanas vecumā, ka bērnus radīt ir labi, pareizi un nepieciešami viņu pašu interesēs. Kā to varētu izdarīt?

Turpināt lasīt »

2001. gada rudenī Lauku Avīzē zem virsraksta: “Katrai latvietei četri bērni” pāris izdevumos tika publicēts pagarš studijas autora raksts “Cuš un pagalam”, kas izraisīja plašus komentārus.

Runājot par latviešu tautas dzīvā spēka saglabāšanai un atjaunošanai veltīto PBLA konferenci, laikrakstā Austrālijas Latvietis (AL) Nr. 2512/2, Ed. Silkalns nāk ar slēdzienu, ka šī konference čiks vien bijis. Gudri papļāpāts un tas viss! The Baltic Times, 2000.gada 12 jūnija numurā raksta, ka runa neesot vis par pēdējo mohikāni, bet gan par pēdējo latvieti. Latvijas Attīstības Aģentūras (LAA) statistiskie dati rādot, ka 160 gadu laikā uz Latvijas zemes vairs nebūšot neviena vienīga dzīva latvieša. Tas nozīmē, ka vēl būs pasaulē tādi aizsargājami dzīvnieki kā ziloņi, degunradži un Bengāles tīģeri, bet latviešu nebūs. Cuš un pagalam! Nu, ko mēs par šo lietu teiksim? Vai turpināsim gudri papļāpāt un tad pagriezīsimies uz otriem sāniem un turpināsim pampt, vai ķersimies bullim pie ragiem un mēģināsim to dabūt gar zemi?

Turpināt lasīt »