Lai būtu kam novēlēt Gaiziņu
Un Piebalgas pakalnus maigos,
Un pelēkā šunakmens plaisiņas
Uz mātes Latvijas vaiga...
Zināšanai:
Ed. Virzas grāmatas «Latvija 20 gados» fragmentus var lejupielādēt no sadaļas «LEJUPIELĀDES» (arhivēta ”word” faila veidā).
===========================
v
«LATVIJA 20 GADOS»
Redaktori: R. Bērziņš-Valdess un S. Vidbergs
.
“Mēs dzīvojam jaunā laikmetā,
kurā kopīgi ceļam nākotnes ēku tautai un valstij,
kas pastāvētu nesatricināma visos laiku laikos.”
Valsts Prezidents: Kārlis Ulmanis
.
SATURS
IZGLĪTĪBAS UN KULTŪRAS POLITIKA
.
Kad jārunā par Latvijas valsts pastāvēšanas divdesmit gadiem, tad ir tiešām ļoti grūti mierīgu un episku gājienu ieturēt. Lai par ko mēs runātu, visur mēs atrodamies it kā centrā un uz visām pusēm no tā stiepjas stīgas, kas ved nākamībā. Ne šī zeme, ko esam mantojuši, ne šī sadzīves iekārta, kurā atrodamies, ne tas neredzamais, kas veido cilvēku, vairs nav senais. Viss ir tapis jauns un citāds. Darba un uzņēmības zemes trīce ir pazudinājusi un augšām cēlusi, iznīcinājusi un būvējusi, un, lai uz ko mēs skatītos, mūsu darbiem ir apvilkts slavas apvārsnis. Katrā nozarē darīto vislabāki un pārliecinošāki aprakstīs tie, kas tajās darbojas, bet aiz redzamām sekmēm un panākumiem stāv grūti vienā teicienā ietveramais latviskais saprāts un mērs, kas, likdams, izmisumam pārvērsties gara bēdās un izplūstošai līksmībai rāmā priekā, ir visu kārtojis. Un šī tautas iekšējā satversme, šie nerakstītie, bet tomēr dziļi kaut kur paslēptie baušļu galdiņi ir vissvarīgākais. Ja tie nedzirdami nerunātu un nediriģētu, latviešus būtu bijis viegli grozīt. Bet ko mēs redzam? Galotnēs arvienu ir norisinājušās kaut kādas pārgrozības, bet tauta ir darbojusies iekšēji arvienu tāpat kā senāk, pieņemdama tikai to, kas tai bijis vajadzīgs, kas ir varējis organiski piepotēties vecajam celmam.
Ne visiem redzami un saprotami, bet slepeni un neatklāti sakari starp cilvēku un dabu ir tie visdziļākie un noteicošākie. Tie noteic un vada nevienam nezinot. Jo ja mēs ļoti daudz runājam par ārējo lietu un dabas milzīgo iespaidu uz cilvēka dzīvi, tad mēs varam arī otrādi domāt un nākt pie vissvarīgākajiem atklājumiem. Mēs varam runāt par cilvēka gara slepeno un neizskaidrojamo iespaidu uz dabu. Lai gan cilvēks ir ieslēgts tās likumībā un raksti to pielīdzina zālei, kas šodien aug, bet rītu top nopļauta un sakalst, tomēr šie paši raksti runā arī ļoti gaišu valodu par cilvēka gara neizskaidrojamo varu. Ikkatrs būs ievērojis, ka tad, kad cilvēks atrodas savā parastajā stāvoklī, kad viņš ēd un dzer, drusku priecājas un bēdājas, viņš ir niecīgāks par niecīgo. Tad viņš ir pakļauts visu lietu parastai kārtībai. Bet tad nāk gadījumi, kur pār viņu nolaižas neparasta iedvesma, viņš runā neikdienišķā valodā un izdara neikdienišķus darbus. Sevišķi to zina karavīri, kad, kopīgai dvesmai dzenot karaspēka daļu uz priekšu, viens otrs līdz tam neievērojams kareivis top, pats sevī nezinot, par lielu darbu izdarītāju. Viņš ir it kā pārvarējis ikdienas likumību un atrodas kā valdnieks pāri tai. Viņš tad paceļas ģēniju kārtā, kuri nav radīti lai kalpotu, bet lai dievinātu.
Vērojoties uz gadu simteņiem un tūkstošiem, kas no cilvēces mūža mums ir zināmi un pazīstami, nevar neredzēt, ka viņas attīstība neiet uz priekšu vienā taisnā līnijā, bet, ka tai mainās strauji enerģijas uzplūduma posmi ar pagurumu. Tāpat katrai tautai ir savs enerģijas krājums, ko tā ilgi var turēt apslēptu, lai pēkšņi tai ļautu uzziedēt un pēc ilgiem laikiem, ja tikvien viņa savu eksistenci uzturējusi, atkal reiz panāktu to, kas ir bijis. Tāpēc jēdziens par progresu, par attīstīšanos, ir visai sarežģīts; tas apzīmē attīstības gaitu, kas paceļ atsevišķu tautu vai kultūras grupu pāri tās iepriekšējam attīstības stāvoklim, tuvina to viļņa augstākai līnijai; bet, kā cilvēka organisms necieš pārmērīgu piepūlēšanos un pēc tādas iegūst atpūtu pat slimībā vai miegā, tāpat arī garīgās kultūras sasniegumiem ir savas noteicējas līnijas. Šī viļņveidīgā enerģijas pieaugšana un atplūdi ir dažādos laikos dažādās vietās, bet nav nekad absolūti tumšu laikmetu tautas dzīvē.
Tauta ir stipra uz savas zemes un var ilgāku laiku arī piespiedu kārtā būt sastingumā, bet viņas atmoda nozīmē šai atpūtā uzkrātās enerģijas strauju iedarbināšanu un neredzēti ātru attīstības gaitu.
Tas apbrīnojamais spars, ko mēs šeit redzam, ir arī saprotams: kā atdusa nenovājina organismu, ja vien tas nav bezdarbībā bijis, bet sakrāj apslēptus spēkus, ko pēc atmodas var ar prieku un patiku darbā likt, lai gūtu panākumus, tāpat arī tauta, kas nav pielaista savus spēkus iztērēt, izšķērdēt, ir latentās enerģijas pilna.
.
Kas ir bijis Latvijas valsts sākumā saņemtais mantojums, un kas ir darīts šais 20 gados?
Kara izpostīta zeme, simtiem tūkstoši bēgļu ir bijis šai mantojumā.
Ir bijis vajadzīgs liels spēks zemes atjaunošanai. Tikai vēstures un atmiņu grāmatās vairs varam lasīt par izpostītiem tiltiem, dzelzceļiem un sašautām pilsētām.
Kādas skolu telpas ir saņēmusi Latvija kā mantojumu?
Ludzas vidusskolā klases bija divstāvu mājiņā, arī pagrabā, kur pavasarī pat ūdens ir bijis viesos; Daugavpilī skolas bija jāierīko māju drupās. Un tā joprojām.
Bet tagad? Ne tikai lepnās triju stāvu valsts skolas ir mūsu krāšņums pat uz laukiem, bet pie skolu celšanas ir ķērušies arī pagasti. Zeme ir spēka pilna, un tai ir viegli ar atmodināto enerģiju izkopt un veikt to, ko tai nav ļāvuši veikt agrāk. Mēs esam tik tālu, ka varam novākt pat laikmetam nepiemērotas ēkas, kas ir nepatīkama liecība par agrāko, - ne Latvijas laika, - trūcību un tumsību, varam prasīt pēc gaišām mājām un dzīvokļiem; mēs varam radīt jaunai Latvijai pienācīgas celtnes. Visas šīs brūces ir dziedinātas ar mūsu pašu līdzekļiem, bez ārējiem kapitāliem vai aizņēmumiem.
Ko teikt par latviešu zinātni? Vai tas nav brīnumbērns, kas radies līdz ar Latvijas valsti? Bet kāds ir bijis „mantojums”? Tautai bija atņemti labākie dēli, bez tiesībām un bez iespējas atgriezties tēvijā, jo šeit viņiem nedeva ne darba, nedz maizes. Kā tad viņi gan varēja ko darīt pašas tautas līmeņa celšanai? Gods sacīt, saites nekad nav irušas, un Latvijas Universitāte, Konservatorija un Mākslas akadēmija, tāpat kā Nacionālā opera, Teātris, tapa uz reizes, kad to gribēja Latvija. Bija tautas dēli, no svešuma atpakaļnācēji, kas varēja likt roku pie arkla.
Tagad mēs droši varam runāt par latviešu zinātni un latviešu mākslu, bibliotēkām, muzejiem.
Mums vaļā veras Latvijas vēsture tās senā spožumā; no tumšiem kapiem ceļas senie karavīri ar vairogiem un šķēpiem, ceļas Latvijas pagātne, varoņi un ķēniņi no pilskalniem!
Gadsimtiem ilgi aizturētā tautas enerģija jau ir devusi panākumus, ko var tikai apbrīnot un kas ir ķīla turpmākiem sasniegumiem.
.
Ideja par mūžīgi nemainīgo skolu, ārpus laika un telpas, ir tikai abstrakti teorētiski iespējama. Pedagoģijas vēsture mums rāda skolas attīstības gaitā paņēmienus un mākslu pieiet skolēnam, saprast viņu, vadīt viņa pirmos un turpmākos soļus, bet ne mazāk rāda arī skolas specifiskos nolūkus zināmos laikmetos. Nebūs pārspīlēts apgalvojums, ka spriest par zemi varam pēc tās skolu stāvokļa.
Lielās pārmaiņas Latvijas nacionālajā dzīvē nav varējušas neietekmēt mūsu skolu ideju, mūsu skolu sistēmu. Jauna dzīve prasa jaunu skolu – šī doma ir bijusi jau Latvijas pirmajos gados. Tikai dažādi ir bijuši meklēšanas ceļi; vieni ar saucienu „nevar likt jaunu vīnu vecos traukos” ir gribējuši dot jaunu, sagraujot visu veco; šo paņēmienu dzīve ir pārveidojusi citā gudrībā – dot jaunu, saglabājot mūžīgi pareizo skolas darbā, jo radošais nav anarhija. Cīņa jaunās skolas dēļ jo bieži ir tapusi par cīņu cīņas dēļ, līdz kamēr noskaidrojās arī tās ideāli nacionālisma un tautas vienības saprašanā.
Kas ir mūsu skolas saturs? Vispirmā vietā tas ir cilvēks kā indivīds un kā loceklis valsts darbā; divējādai ir jābūt arī audzināšanai: individuālai un sabiedriskai. Bet izglītība iet divējādus ceļus : no vienas puses tā pakāpeniski ver vaļā durvis arvienu augstākām skolām, bet no otras – tā dod tautas lielākai daļai izglītību dzīvei, kas praktiski noslēdzas jau pirmajā posmā. Šī izglītība tomēr nedrīkst būt ģeneralizētāja: pretēji „apmācībai”, kāda mums atmiņā no triju ziemu skolas ar „kaut ko kaut kā” iemācīšanai, - tās ideāls ir pēc iespējas saskaņoties ar skolu beigušo turpmāko dzīvi un nodarbošanos, dodot tai vajadzīgo vērienu. Tautas kultūra nevar būt bez šāda vēriena un bez profesionālas mākas: pirmais dod iespēju saprasties visdažādākām profesijām, bet otrais – būt tām sava vārda un darba cienīgam. Arī vienkārša darba strādniekam ir jābūt ne tikai praktiķim vien, bet tāpat cilvēkam ar savu skatu, dzīves un darba sapratējam; skolai ir arī šai ziņā viņam jāpalīdz, dodot arī šo dzīves uzskatu un skatu uz dzīvi, kopā ar vajadzīgām zināšanām.
Noslēdzot ar augstskolām Latvijas izglītības iestāžu pakāpenisko koordināciju, ir dota iespēja vajadzīgo speciālistu sagatavošanai pašu zemē. Tā ir Latvijas izglītības politikas pamatprasība, gādāt par augstāko izglītību pašu zemē. Šo prasību nevarēja apmierināt vienīgi tehniskā izglītība, ko jau agrāk deva Rīgas Politehniskais institūts. Praktisko atrisinājumu dzīves vajadzībām atrada atverot pilnīgi jauna tipa augstskolu – Latvijas Universitāti, kur vecajām universitātes fakultātēm ( filoloģijas un filozofijas, tiesību zinātņu un tautsaimniecības, matemātikas un dabas zinātņu, teoloģijas un medicīnas), kas visumā dod humanitāro un dabas zinātnisko – medicīnisko kadru, vēl pievienojās politehniskās ( arhitektūras, inženieru, mehānikas, ķīmijas un lauksaimniecības), kā arī atsevišķos institūtos citur veidotā veterinārmedicīnas fakultāte.
Latvijas Universitāte ir viena no nedaudzām, kur šādi kopā sakausētas universitātes un tehniskās fakultātes. Līdz ar to tika ievests vienotās zinātnes princips universitātē, 1938. gadā tai pievienojot arī Romas katoļu teoloģijas fakultāti.
Latvijas Universitāte ir augstākā zinātnes un izglītības iestāde Latvijā. Tās uzdevums ir veicināt zinātnisko pētīšanu un zinātnes izplatīšanu tautā un gatavot Latvijas vajadzībām darbiniekus ar augstāko izglītību. Tās nacionālais raksturs izpaužas ne tikai saistībā ar valsti, bet arī mācības valodā, kas ir latviešu, izņemot Universitātes padomes noteiktus gadījumus; arī viņas zinātniskā darbībā pienācīgās nozarēs goda vietā ir Latvijas daba, dzīve un cilvēki kā speciāls pētīšanas objekts.
Augstskolas godam noslēdz to izglītības iestāžu pakāpenisko grupējumu, kāds ir likts mūsu skolu politikas pamatā. Šai politikai arvien vēl nav aizmirstami Kronvalda vārdi: „Mums pienākas un vajag savu tēvzemi kā visas tautas svētnīcu cienīt un godāt, par tās gaismību, brīvību un nemirstību no sirds dibena gādāt un strādāt, un tāpēc gataviem būt, kad tagadējie laiki to no mums prasa.
Bet šāds prāts, šāda tīra tēvzemes mīlestība jau mazos gados dēstījama; jo tad ne mūžam neaizsniegsim īsteno tēvzemes mīlestības augstumu un spēku, ja skolās mājās viņu nenesīsim, neaudzināsim un nespēcināsim.”
Apskatot tēvzemes mīlestības avotus, Kronvalds saka, ka pirmais tāds avots ir tēvzemes pazīšana, otrais tēvzemes vēsture, bet trešais, bez kura tēvzemes mīlestība nekad nevar uzplaukt, ir tēvu valodas cienīšana un kopšana.
Vēl cits tēvzemes mīlestības avots ir sevišķi: latviešu tautas krietnāko dēlu cieņā, godā turēšana.
Ja zinātnes var lepoties ar lieliem sasniegumiem brīvā Latvijā, tas pats ir sakāms par panākumiem mākslā un rakstniecībā. Arī šeit ar Latvijas valsts gādību radušies speciāli institūti un iestādes, kas godam veikuši savu atbildīgo darbu, izkopjot un veicinot atsevišķas nozares. Arī šeit varam redzēt tos lielos sasniegumus, kas gūti pēdējos 20 gados.
Pirmie latviešu mūzikas darbinieki 19. gs. Un arī vēl 20. gs. sākumā ir bijuši līdzīgos apstākļos ar pirmajiem zinātniekiem tajā ziņā, ka viņu darbībai nav bijuši labvēlīgi apstākļi un ka tie nav varējuši savu talantu izkopt tieši dzimtajā zemē. Latviešu mūzikas pirmais simfoniskais koncerts vēl neilgi pirms kara ir atzīmēts kā sevišķa ārkārtēja parādība, lai gan nevaram sacīt, ka būtu cienīgu darbu trūkums bijis arī šai laikā. Tomēr pilnīgi attīstīties šī mūzikas nozare ir varējusi tikai Latvijas valsts laikā, kad tā nāk goda vietā koncertu programmās. Tāpat tikai ar Nacionālās operas nodibināšanu pie vārda ir tikusi latviešu opera un latviešu balets. Vienīgi vokālā mūzika ir varējusi īsti uzplaukt pirms kara laikos, un jo sevišķi līdzās solo dziesmām tas ir sakāms par kora dziesmām. Šī nozare ir pirmā, kas sev iekarojusi drošu vietu un nostiprinājusies, jo jau sākot ar pirmajiem Dikļu dziesmu svētkiem 1861. g. un pirmajiem vispārējiem 1873. g. Rīgā šie dziesmu svētki top par koru dziesmu veicinātājiem faktoriem un tautas svētkiem, kuru nozīme tautas atmodā un vienošanā ir jo sevišķi liela. Šī tradīcija ir mantojums Latvijas valstij, un arī valsts 20 gadu jubileju šajā gadā ievadīja 9. dziesmu svētki ar 17 000 dziedātāju un vairāk par 100 000 apmeklētāju. Katri dziesmu svētki arvien vēl ir notikums tautas dzīvē. Mēs varam vērot koru kultūras sevišķu uzplaukumu, ko parāda arī bieži rīkotos novada svētkos, redzam arī mūsu dziesmas sasniegumus arvien jaunā repertuārā. Koru kultūra ir redzama arī speciālu koru izveidošanā, kas savus mākslas sasniegumus ir rādījuši koncertos ne tikai pašu zemē, bet latviešu dziesmai triumfa gājienu sagādājuši arī ārzemēs.
Viens no lielākiem un īpašiem institūtiem Latvijas kultūras politikas uzdevumu risināšanā ir Kultūras fonds. Kā augstāk redzējām, Kultūras fonds ar saviem pabalstiem ievērojami veicinājis mūsu kultūras dzīvi visās nozarēs. Tā lielā nozīme ir no parastā valsts budžeta neatkarīgu summu radīšanā tiešām konkrētam kultūras vajadzību atbalstam katrā atsevišķā gadījumā. Ar to Kultūras fonds ir izveidojies ar savu iniciatīvu un plašu vērienu par sevišķi nozīmīgu faktoru, gan apmierinot dažādus pieprasījumus, gan arī nospraužot vadītājas līnijas mūsu kultūras – mākslas un zinātnes – attīstības gaitā. Jau 1919. g. 15. jūlijā ministru prezidents Kārlis Ulmanis valdības deklarācijā teica, ka arī mākslai vajag dabūt no valdības pabalstu un palīdzību, cik tas būs iespējams; turpmākā valdības politika izpaudās daudzo izglītības un kultūras iestāžu dibināšanā jau 1919. g., bet jau 1920. g. 20. oktobrī ministru prezidents parakstījis kabineta pieņemtos pirmos noteikumus par Kultūras fondu, kas spēkā stājušie 18. novembrī. Vēlāk ir bijuši dažādi grozījumi, bet pašreiz ir spēkā 1934. g. 24. jūlija likums.
Kultūras fonds izsniedzis pabalstos no 1919. gada līdz 1937./38. g. ( to ieskaitot ) 17.514.195 latus, kas sadalās šādi (latos):
* monumentālām celtnēm (sākot ar 1935. g.) ………. 623.000
* prēmijām par darbiem kultūras laukā ………. 184.200
* piemiņām un atzinības balvām ………. 108.214
* zinātnieku un mākslinieku komandējumiem studijām ārzemēs ………. 411 745
* zinātniskiem pētījumiem un studijām ………. 360 772
* zinātnisku un populāri – zinātnisku u.c. rakstu izdošanai un iegādei ….. 1.520.073
* bibliotēkām ………. 2.324.066
* teātriem ………. 3.953.494
* kursiem, lekcijām u.tml. ………. 858.725
* tautas namiem utt. apmēram ………. 2.000.000
Daudz Kultūras fonds darījis arī Draudzīgā aicinājuma kārtošanas laikā, piešķirot ik gadus līdzekļus grāmatu iesiešanai, gleznu ierāmēšanai, visu dāvinājumu nosūtīšanas izdevumu samaksai un attiecīgo darbinieku algošanai.
.
1935. 28. janvārī atskanēja Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa Draudzīgais aicinājums. „…Nebūs mums tautskolas, kas nebūtu pirmo gaišumu dzīves ceļā līdzi devusi simtiem un atkal simtiem skolnieku. Simts, divi un trīs simti tagad dzīvē savās vietās nostājušies, droši vien būs spējīgi daļu sniegtās gaismas dot atkal atpakaļ vecajai skolai, lai spēcinātu šo stiprāko mūsu tautas gaismas avotu, lai spožāk gaisma atspīdētu tiem, kas tagad mērī ceļu uz šīm skolām…”
Grāmatas, gleznas mācības līdzekļi ar neatvairāmu straumi plūda skolās, biedrībās, iestādēs un organizācijās. Bija modināta latviešu tautas vienprātība, pašdarbība, pienākuma apziņa, griba nest upurus kopēju tautas interešu labā, negaidot visu tikai no valsts vai pašvaldības. Tiešām, īsā laikā pati tauta ir izdarījusi brīnumus kultūras celšanas darbā.
Jau pirmajā Draudzīgā aicinājuma gadā ar Kultūras fonda nodaļas starpniecību bija ziedota 472 331 grāmata, otrā gadā – 355 344 grāmatas un trešajā gadā 383 956 grāmatas. Bet tam skolas saņēmušas grāmatas arī tieši no dāvinātājiem. Tā Draudzīgajam aicinājumam sekojot, skolām ir veltīts 1.242.910 grāmatu. Tāpat ir iemaksāti pirmajā gadā Ls 119 491,72; otrā gadā – 73 763,71 lati un trešajā gadā Ls 90 143,38. Skolas saņēmušas tieši no dāvinātājiem pirmajā gadā 67 503, 10 latu, otrā gadā Ls 48 612,34 un trešajā gadā Ls 27 317,80. Pieskaitot vēl naudas ziedojumus beidzamajā laikā, kopā iemaksāti Ls 472 148,22. Par to naudas daļu, kas iemaksāta Kultūras fonda rīcībā, iepirktas izsūtīšanai skolām ap 120 000 grāmatu. Draudzīgais aicinājums ir devis skolām vēl daudzas citas vērtības gan mākslas darbu, gan mācības līdzekļu veidā. Atsaucības ir bijusi liela arī šeit. Dāvinātas 1343 gleznas un gleznu reprodukcijas, dāvināti radio uztvērēji utt.
Šie rezultāti ir ļoti lieli, un vēl arvien joprojām nav zudusi atskaņa Valsts Prezidenta Draudzīgajam aicinājumam, vēl arvien plūst sabiedrības dāvanas pirmajai skolai, jo ir modinātas atmiņas un līdz ar to rūpes par tautas ziedu – jauno paaudzi un, vēl vairāk, ir atrasts kopējs ceļš kopējam darbam.
Jāatzīmē vēl, ka 1937. g. maijā nodibināts Tēvzemes balvas fonds. Šo balvu piešķir jau kā valsts atzinību un pateicību par izciliem nopelniem tautas un valsts labā, kā par atsevišķiem ievērojamiem darbiem, tā arī par nopelniem ilgākas darbības laikā zinātnes, mākslas, rakstniecības, celtniecības, saimniecības, audzināšanas, sabiedriskā, valsts aizsardzības un politikas laukā. Fonds ir pieaudzis jau pirmajā gadā, līdz š.g. 30. jūnijam līdz Ls 1 086 774,90, kas dod iespēju paredzētās balvas izmaksāt no procentiem, neskarot kapitālu.
.
Jaunākie Komentāri