Kopš senseniem laikiem cilvēki ir ievērojuši, ka pastāv kaut kas, parastiem ļaudīm neredzams, nedzirdams, bez garšas un smaržas, nesajūtams ar maņu orgāniem, - tātad kaut kas virtuāls,(„it kā”), bet kas vada, virza un uztur visu dzīvo dabu. Tas plūst no kosmosa, peld gaisā, cirkulē ikvienā organismā un ap to. Dažiem cilvēkiem ir dota spēja (dabas dāvāta vai pacietīgos treniņos attīstīta), šo kaut ko sajust, ar to apzināti manipulēt. Ar to var dziedināt slimības, var „uzlikt” lāstu, caur to var pārraidīt domas, no attāluma sajust notikumus, var daudz ko citu.
Šim kaut kam ir doti daudz un dažādi nosaukumi – dzīvības enerģija, dzīvības spēks, dzīvnieku magnētisms, prāna, či, mesmērisms, kosmiskā enerģija, orgons… Baidos, ka esmu uzskaitījis tikai nelielu daļu no tiem.
Attīstoties eksaktajām dabaszinātnēm, viss tika salikts „pa plauktiņiem”, nosvērts, izmērīts… Tika stingri definēta matērija un enerģija, gravitācijas un elektromagnētiskie lauki, vielas elementārdaļiņas un daudz, daudz kas cits. Tika atklāts, ka jebkuru bioloģisku procesu pavada elektromagnētiski potenciāli un lauki. Joprojām nevarēja nosvērt un izmērīt domas, nevarēja tā īsti nomodelēt un izmērīt domu pārraidi, izskaidrot lāstu, nevarēja pat tā īsti noformulēt dzīvības definīciju – ar ko tad dzīvā matērija atšķiras no nedzīvās. Saka, ka dzīvību raksturo metabolisms, - vielumaiņa, augšana un vairošanās. Bet kas ir dzīvības cēlonis?
Klasiskā zinātne visā pasaulē šo sev neērto sfēru pasludināja par „antizinātnisku”, t.i., par absolūtām muļķībām, par kurām nopietnam zinātniekam ir nepieklājīgi pat domāt. Ja arī parādījās kaut kādi „it kā” pētījumu rezultāti, tie galvenokārt bija domāti antizinātnieciskuma pierādīšanai.
Turpināt lasīt »
Jaunākie Komentāri