Latvijas vairogs

Nu pēc ilgiem gadiem ir pienācis laiks, kas mums atnesis senkārotu domu brīvību, un tagad mēs varam bez kādiem ierobežojumiem runāt par lietām, kas mūs interesē. Un interesē mūs ļoti daudz kas un viss tas attiecas uz tautas garīgiem jautājumiem un uz mūsu tautas varenumu. Senāk, pie vecās kārtības, tas nebija iespējams; jo svabadi kādā valstī var runāt tikai par tām lietām, kuŗas tā ņēmusi savā aizsardzībā, kuŗu attīstību tā pabalsta. Un pirms piecpadsmitā maija valsts savā aizsardzībā ņēma visu ko, bet tikai ne tautu un tās vajadzības. Tā aizsargāja demokratiju un demokratijas intereses, tādu izdomātu, no dzīves tāli stāvošu kārtību, kas tautai ne tikvien nepieskaras, bet pat savažoja to pie rokām un kājām. Patiesībā, toreiz latviešu tautas nemaz nebija, bet bija balsotāji. Šīs demokratiskās idejas paudēji izlietoja latviešus kā vārtu vērējus un pa tiem sagāja iekšā krievi, žīdi, vācieši. Visus tos viņi salaida latviešu mājas pagalmā, aizcirta ar visviltīgākās konstitūcijas palīdzību vārtus cieti un uzsauca mājas īpašniekam latvietim: «Valdi nu un saimnieko!» Bet ar to šo cilvēku nodevība nebeidzās. Lai novērstu no tās ļaužu acis, viņi teicās stāvot tikai par latviešiem, bet ar latviešu interesēm pirka sveštautiešu balsis, lai nokārtotu savus personīgos veikalus un demokratijas darīšanas. Tā bija ne tikvien vairāksolīšana, bet arī gada tirgus, kur nejēgu balsis sajaucās ar cilvēku balsīm.

Bet latviešu pacietībai beidzot pienāca gals. Kādā maija naktī latvieši salauza demokratijas žogus, izpostīja tās vārtus, un nu pirmo reizi mēs vārējām justies kā brīvi ļaudis. Valsts tūlīt pirmā dienā paņēma to akmeni, kas bija atmests, un padarīja to par stūŗa akmeni. Tā bija latviešu tauta. Pirmo reizi pirms[?] Latvijas pastāvēšanas valsts to ņēma savā aizsardzībā un nu nāca sengaidītā domu un darbības brīva tiem, kas par nāciju domāja un gribēja tās labā strādāt.

Ja tagadējā kārtība piegriež tautai tik lielu vērību, tad tā nemaz nav lieta, kas pati par sevi saprotama. Jaunās Latvijas veidotāji, sākot ar visaugstāko un beidzot ar zemāko, ir vienkārši ļaudis un vienkāršs un pazemīgs ir viņu uzdevums. Tie ir aicināti, lai atkal celtu godā kādu vecu un sen aizmirstu lietu, kas tomēr ir visa pamats. Tie grib, lai tāpat kā senos laikos radi pie radiem atkal sāktu braukt ciemā, tie grib atjaunot radniecību un radniecīgus sakarus.

Turpināt lasīt »

Uz tautas zemi un tautas debesīm

Nemiers zemē aug auguma, visas attiecības ir tik ļoti sarežģījušās, ka to izšķiršana nav paredzama, un kā rodas sektes kādai reliģijai bojā ejot, tā aug slepenas polītiskas apvienības, demokrātiskam režīmam grūstot. Ikviens, kam nav slinkums, izlieto šīs kārtības absolūtās domu brīvības dogmu, lai grieztos pret Latvijas pamatiem. Latvija saplaisā tik daudz gabalos, cik viņā ir patmīlīgu demagogu. Tās polītika nonāk atkarībā no nespējīgākiem saeimas deputātiem, kas burbuļodami paceļas augšup. Valdības galva savos braucienos pa Latviju dod pabalstus uz visām pusēm – kabineta rīcībā esošās summas. Visi polītiskie un morāliskie jēdzieni ir apgriezušies otrādi, un valsts ratu vilcēji viens pēc otra izjūdzas no ilksīm, līdz tie paliek ceļa vidū stāvam. Pie tiem redz tikai Ulmani un viņa zemnieku savienību.

Viņa satversmes grozījumu projekts ieiet saeimas maltuvē, bet ārā nāk tikai smalki milti. Saeima redz visus draudus, kas šajā projektā slēpjas. Tas var nopietni apdraudēt simt vīru valdību. Katra frakcija atrauj no projekta to, kas tai liekas neērts un nesavienojams ar tās interesēm. Tās tagad paceļas augšup un valda kaili un atklāti. Ulmanis ārēji samierinās ar to, bet attīsta darbību pavisam citā virzienā. Viņu tagad redz darbīgāku kā jebkad. Neapnicis viņš biedina partiju līdeŗus no briesmām, kas var rasties. Ulmanis stāv lielu lēmumu priekšvakarā. Bet pirms tam pēc veca un mūžīga latviešu paraduma viņš grib izjautāt savas tautas garīgo zemi un uzklausīt tās padomus. Viņš sasauc savas partijas deviņpadsmito kongresu, kur būs visu pagastu priekšstāvji. Zaļie karogi vēl nebijušā skaitā paceļas un nāk uz Rīgu.

Turpināt lasīt »

Ne bads, ne mēris, ne kaŗš, ne zemes trīces nav spējīgi kādu valsti tik ātri izpostīt, kā to spēj demokratiskie principi, ja tie tiek par tās pārvaldīšanas principiem. Pirmie var gan nodarīt lielus materiālus zaudējumus un apturēt uz laiku tautas progresu, bet tie negriežas pret organiskās vienības ideju, kas visu satur kopā. Tāpēc pēc katras sabiedriskas vai dabas katastrofas tautas organisms atkal salasās, lai dzīvi turpinātu.

Demokratiskie principi ķeŗas pie pašu pamatu iznīcināšanas. Tie iznīcina papriekšu galvu un tās funkcijas piešķiŗ rokām, kājām jeb kaut kam citam. No tā ceļas sajukums visā organismā, jo vienas pavēles vietā katra daļa sāk dzīvot pati savu dzīvi, nonākdama savukārt juceklī.

Demokratisko principu postošo dabu ļoti labi zināja krievu impērijas laika revolucionāri un tāpēc viņi iestājās pret centrālo varu šo principu vārdā. Revolūcionāru darbīgākā daļa sastāvēja ne no krieviem, bet impēriju apdzīvojošo tautu piederīgiem, un tāpēc, gribēdami savas tautas atsvabināt, tie strādāja kā demokratiskā ideāla piekritēji. Un tiešām, līdzko demokratija Krievijā tika pie varas, tā sajuka nepilna gada laikā. Bet Krievijas nākošie cēlēji atsacījās no demokratijas ideāla un sāka to izbūvēt un salasīt kopā pavisam citas idejas vārdā, kas bija diktātoriska.

Latvijas traģēdija pastāvēja iekš tam, ka latvieši demokratiskos principus, kas derēja noārdīšanai un sagāšanai, gribēja padarīt par valsts uzbūves principiem. Tāpēc, liela akluma sisti, tie iznīcināja savas valsts satversmē galīgi centrālo varu, sadalīdami to starp simts valdniekiem jeb deputātiem. Ievēlēts varēja būt tas, kas dabūja visvairāk balsu, un vairāk balsu varēja dabūt vislielāko labumu solītājs. Tā deputāts, ja viņš gribēja tikt arvien ievēlēts, kļuva bez apstāšanās arvien tālāk dzīts ne vien pa solīšanas, bet arī pa solīšanas izpildīšanas ceļu.

Turpināt lasīt »