Ar Laimoņa Pura laipnu atļauju publicēju viņa «Aizejot atskaties» 4. grāmatu.
.
Lai saglabātu komentārus pie «Aisbergā» jau agrāk ievietotajām grāmatas nodaļām, tās netika dzēstas, bet zemāk redzamajā „Satura rādītājā” uz tām ievietotas aktīvās saites.
.
Visas grāmatas nodaļas, ar iespēju tām pievienot komentārus, ir pieejamas izvēlnes sadaļā «ATSKATOTIES» - «BEZ CENZŪRAS» - «Aizejot atskaties-4».
.
ZINĀŠANAI: Līdz šim «Aisbergā» nepublicētās grāmatas nodaļas „Satura rādītājā” izceltas treknrakstā.
.
Juris P.

==============================

Satura rādītājs

► Paradoksāli, joprojām melo!
► QUO VADIS, vēsture?
► Mīlestība padomju gaumē
► Sāka un pabeidza
► Audzējs ir ļaundabīgs
► Par to, ko nevar dzēst
► Pieticības zelta nasta
► Partijas „Latvietis Latvijā” nākotnes redzējums
► Latvijas kapsētu grāmata
► Pašapliecinājums
► Sarmīte Ēlerte un Sistēma
► Greizo pamatu meistari

==============================

v

Triju Baltijas valstu sasaistē visvājākais posms – Latvija. Vispirms jau tāpēc, ka pie mums dzīvo ietekmīgs daudzums krievu valodā runājošie, izveidojusies divkopienu sabiedrība, skan divvalodība, vispirms Baltijas lielākajā pilsētā Rīgā.

Apņēmības pilni gājām uz neatkarības apjaunošanu, mūs spārnoja dziesmotā revolūcija, mēs sadevāmies Baltijas vienotības ceļā roku rokā ar lietuviešiem un igauņiem. Tauta ticēja gaišai rītdienai.

Latvija iekrita dziļākā ekonomiskā bedrē nekā kaimiņi. Naskākie racēji bija pēc padomijas skumstošie, tālaika nomenklatūras krēslos sēdošie, PSRS drošības un slepenos dienestos algotie, aktīvākie sadarbnieki, diemžēl arī kultūras jomā izvirzītie. Tiem kažoka pārmešana uz otru pusi bija tikai ārēja, vārdos ietērpta. Internacionālismu sāka saukt par globalizāciju, kosmopolītismu par multikulturālismu. Būtība abiem jēdzieniem viena – noliegt nacionālo, cilvēktiesības pacelt pāri nācijas tiesībām saglabāties.

Tautsaimniecība ir pamats, uz kura stāv tauta. To savās rokās kā vadošam iedeva Ivaram Godmanim un viņš pārņēma. Neuzskaitīšu daudzos aizdomas raisošos faktus un faktiņus, par kuriem var izlasīt ne vienā vien grāmatā, par premjera rīcību, pieminēšu tikai kuriozo metāla eksportu, pat kapsētu čuguna krustus ieskaitot, un vēl prātā palikusī Latvijas KP CK izbijušā finansu instruktora Valērija Kargina ierašanās pie valdības galvas Ivara Godmaņa, saskaņojot brīvu valūtas maiņu, tātad bankas tapšanu. Abi vienojās.

Abi vienojās arī tagad, 2008. gadā.

Turpināt lasīt »

Latvijas padomju rakstnieku savienības partijas organizācijas pēdējā sekretāre bija Māra Svīre, prozaiķa Vladimira Kaijaka sieva, dzejnieces Lijas Brīdakas māsa. Viņa literārais devums ir dāsns, tautai labi pazīstams, it īpaši kā scenāristei filmām „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un „Likteņa līdumnieki” Diemžēl šoreiz nevērtēšu pie rakstāmgalda paveikto. Mēs bijām un esam laikmetos, kad no rakstnieka prasa pilsonisko atbildību. Atmodas patriots, profesors Ervīds Grinovskis savā atmiņu grāmatā Lai nenosarkst dzimtenes smilts, vērtējot bijušo, aicina: „Minimums ir savas vainas atzīšana un atvainošanās.” Cik rakstnieku un dzejnieku, kam divkosība bija dzīves ikdiena, sekojuši šim aicinājumam? Maz, gauži maz. Gandrīz vai neatrast ne vienu. Kāpēc klusē?

Manis jau pieminētā triju autoru grāmatā Mūsu vēsture1985-2005 Saeimas 1990-to gadu prokrieviskās frakcijas deputāts, ilgstoši arī Rīgas domē deputāts (LPP/LC) un divkopienu politikas darbonis Modris Lujāns nolikts blakus traģiskam un nelokāmam sirdsskaidra latviskā patriotisma pārstāvim Gunāram Astram. Vai tā ir nejaušība? Nezināšana vai tomēr viltnieciska darbošanās – mudžināt un mudžināt mūsu vēsturē pat neapšaubāmus faktus? Atbildei jābūt. Un tieši tāpēc gribot negribot jānosauc Māras Svīres vārds.

Kas toreiz, izvēršoties M. Gorbačova pārbūvei, notika?

Turpināt lasīt »

Nevēsturnieka pārdomas Latvijas neatkarības 90. gadskārtā

Cilvēces vēsture ir kļūdu pārpilna. Skatoties ar šodienas acīm, allaž gribas sacīt – mēs gan tā nerīkotos. Kļūdās arī vēsturnieki, ne tikai skaidrojumos un secinājumos, pat faktos. Nesen ieskatījos PSRS kaujinieki Latvijā (1941-1945). II daļa. Dokumenti un materiāli. Sastādījis Heinrihs Strods. Rīga.2007. Krājumam likts moto: „Ex factis veritas oritur. Patiesība sākas ar faktiem.” Priekšvārdā sastādītājs pievērš uzmanību kaujinieku vadītājiem, norādot, ka viņiem nav bijusi speciālā militārā izglītība un „turklāt ar zemu civilo izglītību (izņemot V. Samsonu, O. Oškalnu un vēl dažus).”

Tur kā 20. dokuments grāmatā ievietota LK(b)P CK sekretāra (un LPSR valdības (mans precizējums, L.P.) Operatīvās grupas vadītāja Kārļa Ozoliņa autobiogrāfija, saglabāta VK(b)P CK Politbiroja nomenklatūras darbinieku arhīvā. Par Kārli Ozoliņu esmu rakstījis atmiņu atspulgās par noklusēto un viltniecisko Aizejot atskaties pirmajā grāmatā (2006), izvērstāks stāstījums lasāms trešajā grāmatā, kura izmantojama tikai digitālā ierakstā CD. Apzvēru, ievietotajā autobiogrāfijā neatrast pat vienu faktu, kas atbilstu patiesībai. Tā ir biogrāfija par pilnīgi citu personu, visticamāk, izdomātu.

Kur meklēt izskaidrojumu?

Turpināt lasīt »

„ … nākotnes labā ir nepieciešams nokārtot pagātnes lietas.”
No laikraksta Svenska Dagbladet

v

Greizo pamatu meistari

Atceroties pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otro pusi un deviņdesmito gadu sākumu, allaž atskan jūsmas pārpilna atzīšanās: tas bija skaistākais laiks manā dzīvē! Latviešu lielāko daļu vienoja iespēja atbrīvoties no aizvārgušā sarkanā lāča pusgadsimtu ieilgušā apskāviena, kad tukšvārdība, meli, noklusēšana un „stukačošana” piepildīja sadzīviski pelēcīgo ikdienu, bet tautā virmoja atmiņas par pirmskara Latviju, kārdināja Rietumu pasaules tehniskie sasniegumi un tās labklājības līmenis. Pārmaiņu alkām pievienojās pat daļa cittautieši, gan ar iekšēju nemieru, cerībā uz materiāli nodrošinātāku un garīgi brīvāku dzīvi. Sadodoties rokām citam ar citu Baltijas ceļā, katrs no mums sevī atvairīja aizdomas, ka kreisās rokas plaukstu varbūt satvēris kāds nobijies „bijušais”, dziļi sirdī padomisko ieslēpušais, bet labo plaukstu tur pašlabuma kalkulators un materiālo labumu kampējs. Ticība cilvēkam un humānismam aizmigloja skatienu. Ideāli un godīgums ciešā vienotībā ar slēptiem mērķiem un viltniecību – lūk, tādi bija neaizmirstamie Atmodas gadi.

Pārmaiņu laikmeta tumšās aizkulises zināja tie, kas tajās piedalījās, tās nešaubīgi nojauta disidentiskāki nomaļnieki, kam dzīves pieredze, zināšanas un morāle ļāva saskatīt aiz ārējām norisēm iekšējo virzību; fiziski viņi piedalījās demonstrācijās gan Daugavmalā, sporta stadionā, Mežaparkā, vāķēja pie ugunskuriem, cēla barikādes, vienīgi vairījās kāpt runātāju tribīnēs, jo saprata, ka tolaik visniecīgākais konkrētais kāda viltus „lāčplēša” atmaskojums saplīsīs kā ziepju burbulis, apkārtējo acīs kļūsi par „tautas ienaidnieku” vai pat nodevēju.

Turpināt lasīt »

Aicinājums! Vai turpināt meklēt glābiņu starptautiskos naudas aizdevējos un uzkraut mūsu bērniem un bērnubērniem svina smaguma parādnastu? Nē, jāglābjas pašiem un nekavējoties! To varam izdarīt ar Progresīvo ienākuma nodokli, pilnīgi atbrīvojot no tā mazturīgos, lai kāpinātu iekšzemes patēriņu, un līdz ar to ražošanu, un tādejādi veicinātu nodarbinātību. Ienākumi samazināsies turīgajiem.

Glābsim Latviju!

Ja ar Progresīvā ienākuma nodokļa likuma izstrādi kavēsies 9. Saeima, likuma, kas darbojas visā civilizētā pasaulē, tad 10. Saeimā vēlēsim tikai likuma atbalstītājus!

Rītdiena mūsu rokās!

Turpināt lasīt »

Fragmenti no atmiņu atspulgām par noklusēto un viltniecisko Aizejot atskaties 4. grāmatā

2008.gadā SIA „Laikraksts Diena” izdevis Jāņa Škapara dienasgrāmatu Barjerskrējiens, izdevumu finansiāli atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Rīgas domes Kultūras departaments, priekšvārdu uzrakstījusi laikmeta griežos aktīva sabiedriskā darbiniece un vēlāk vadošā laikraksta Diena ilggadīga galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. Viņa raksta: „Šī grāmata ir tagadējo zināšanu nekoriģēts iekšskats laikā, ar kuru rēķini nav nokārtoti, kamēr vien šī pagātne nav izzināta, kamēr neatpazīstam tā atspulgu šodienā”

Nekoriģēts iekšskats…

Jau ievadvārdos dienasgrāmatas autors ieliek pamazu, tomēr būtisku koriģējumu, rakstot, ka „rudenī jau sāku studijas Latvijas universitātes Juridiskā fakultātē.” Latvijas universitāte vai Latvijas Valsts universitāte? Atšķirība radikāla! Pirmā darbojās un darbojas brīvvalstī, otrā – okupācijas gados, tātad „beidzu ar izcilību” padomju augstskolu, nevis tikai augstskolu. Bez padomiskās izglītības diploma Škapars nebūtu Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas instruktors, vēlāk laikraksta Literatūra un Māksla”(LuM) galvenais redaktors, arī komunistiskās partijas Latvijas Padomju Rakstnieku Savienības (LPRS) pirmorganizācijas sekretārs, izsakoties saturiskāk, tiešais virsuzraugs. Tūlīt atļaušos norādīt par kādu vispārēju sliecību: atjaunotās neatkarības laikā izdotajos biogrāfisko izziņu krājumos vairs neviens LPRS biedrs nav bijis komunistiskās partijas biedrs. „Ich niemals war schmūtzig sein!” Pats Ļeņins gan neslēpa: „Horošij komuņist – eto i horošij čekist.” Jo jau 1919. gada oktobrī ir pieņemts Vissavienības ārkārtējās komitejas (VĀK, tātad čekas) rīkojums, ka „katram komunistam jābūt slepenajam ziņotājam.”

Turpināt lasīt »

Žurnālista un Latvijas Tautas Frontes (LTF) pirmā priekšsēdētāja Daiņa Īvāna atmiņu grāmatā Gadījuma karakalps apstrīdams ne viens vien laikmeta notikumu izvērtējums, bet neapstrīdams ir viņa uzrādītais fakts, ka 1992. gadā laikraksts „Diena no brīva izdevuma kļuva par zināmu nākošās varas ruporu.” Bijusī LTF informācijas centra vadītāja Sarmīte Ēlerte pārsēdās vai tika pārsēdināta Dienas galvenās redaktores krēslā, un gadu gadus viņa ir šī izdevuma seja un dvēsele. Tad laikam nogura, pārdeva Dienu par miljoniem un, šķita, aiziet pelnītā atpūtā…

Nekā nebija! Ja nav vairs savas avīzes, viņa kā Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja 2009. gadā Latvijas Avīzes 17. novembra numurā novēl „Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvijas valsts” un… metas pret aizvadītajiem gadiem Latvijā tik graujoši, kā uz Hirosimas nomestā atombumba: „Ir nostājies trekno gadu taukainais virums, un Latvija, tāda paplukusi un nelaimīga, bez virzības un iedvesmas mīņājas Eiropas nomalē” un „šoreiz runa nav par kļūdām, bet par apzināti veidotu Sistēmu, kas degradē demokrātiju” un tāpēc „šī Saeima ir jāiznīcina, bez tā mūsu valsts nebūs ne labklājīga, nedz brīva un demokrātiska.”

Turpināt lasīt »

Katram latviski vai vismaz nacionālāk domājošam mazliet pārdomāšanai Bābelstorņa ēnā…

v

Kāds būtu Latviju glābjošs pavērsiens 2010. gadā pirms 10. Saeimas vēlēšanām?

„ …mūsu valstiskā pastāvēšana ir apdraudēta un to neapdraud ārvalstu karapūļi, bet gan pašu stulbums un muļķība” – raksta politiķis Artis Pabriks (Latv Av. 10.10.2009.). Abas vispārinātās īpašības – stulbums un muļķība – Pabrikprāt izpaudīšoties arī, ja samazināsim ierēdņu skaitu. Mēdz sacīt – kāda tauta, tādi tās ierēdņi. Stulba tauta, stulbi ierēdņi. Bezizeja. Latvijas valstiskai pastāvēšanai paši pārvelkam svītru. Nevarējām iedomāties nepilnos divdesmit gados palikt – kā zēni teiktu – bez biksēm. Vēl ļaunāk, mums zūd cerība nopirkt pat visvienkāršākās padomju laika „bumbierenes”; visa pasaule pieskandināta, ka aizņemties miljardus protam, bet ar atdošanu tā būs, kā būs. Ir rūpnieciskās, agrārās un rūpnieciski-agrārās valstis, mēs esam aizdevējiem procentus maksājošā valsts. Cik ilgi vēl dīrās pliku tautu? Jābūt galīgam antiņam, lai apgalvotu, ka tās ir „pārejošas grūtības”, un Latvijas tuneļa galā saredzama gaisma. Lai politikāņi tā vaukšķ. Latviešiem jārīkojas.

Kas sargā valsti no pazušanas? Vara. Diktatoriska vai demokrātiska. Labāk tomēr demokrātiska, vismaz nepakārs ar kājām gaisā. Kas ir demokrātijas vismodrākie sargātāji? Partijas! Lūk, laikmets izvirza nepieciešamību dibināt jaunu partiju! Ne labēju, ne centrisku, ne kreilisku, tās visas vāvuļoja un vāvuļoja, līdz novāvuļoja tur, kur esam. Darītājai partijai jau nosaukumā nepārprotami jāpauž, kādam nolūkam tā dibināta - „Latvietis Latvijā”. Latviešu nācijas izdzīvošana savā vēsturiskajā teritorijā.

Bija, ir un būs politiķi un filozofi, kas latviešus mudināja būt internacionāliem, tagad ķīlē globalizācijas bluķī, kurā vispirms nonīks skaitliski mazās nācijas, it īpaši ātri, kas ārēja spiediena nomāktas tiecas sajūgt savu dilstošo etnisku grupu vienotā iejūgā ar otru desmitos miljonu skaitāmu etnisku daudzumu. Mums jākļūst piesardzīgākiem. Jāvelk tik, cik spējam pavilkt. Tāda valsts, kāda tā mums ir šodien, nav pavelkama. Ārējā parāda smagums vien jau salauzis visu četru riteņu asis.

Turpināt lasīt »

Latvijas dabas skaistums…

Mērenais klimats dāvājis mainīgus gadalaikus – dzīvības plaukumu pavasarī, sakuplojumu vasarā, rudens krāsainību, ziemas baltumu. Lapkoku šalkas, zaru kailums, skujkoku zaļums jūlija tveicē un februāra saltā spelgonī, pakalni kā lēzeni jūras viļņi mijas ar ieplakām, aizslīd baltie gubu mākoņi, iekrāsojas pasteļkrāsu dūmakaini iezilganās tāles, viz ezeru spožās acis, gausāk un mundrāk plūstošas četras upes, burzguļojoši strautiņi, sakopti tīrumi, ziedu pārpilnas pļavas, vijīgo lielceļu aicinošais – iet, braukt, redzēt… Gleznieciskajā dabas ainavā lauku viensētas ieliktas kā meistarīga gleznotāja otas trāpīgs pieskāriens.

Latvijas kapsētu skaistums…

Piederīgo sēras par aizgājēju, šķiet, saplūstam ar sirmajiem ozoliem, liepām, bērziem, kļavām, tie kā uzticami sargi nostājušies starp kapu kopām un raugās lejup. Dabas doto daiļumu papildina palicēju iekšējā vēlme pēc sakoptības, ziediem, vēlme uzlikt pieminekli, iekalt akmenī vārdus un uzvārdus, gadskaitļus, mirušajiem un dzīvajiem tuvu domu…

Izdots milzums grāmatu par mūsu teritorijā uzceltajām pilīm, muižu ēkām, daždažādām būvēm dzīvošanai un saimnieciskam pielietojumam, ir grāmatas par lielākajām un nozīmīgākajam kapsētām. Vienīgi nav visaptveroša Latvijas kapsētu grāmata. Rakstu „visaptveroša” lai gan – vai var aptvert neaptveramo?! Kapsētu uzskaitījums un ģeogrāfiskās vietas norādījums vien aizņemtu prāvu apjomu. Neiztikt bez kapsētas īsas vēstures, raksturīgāko kapliču un izteiksmīgāko pieminekļu fotoattēliem, pāris ievērojamāko apbedīto vārdiem, dzimšanas un miršanas gadiem, viens otrs teksts kapakmenī pārpublicējams kā tautas dzīves gudrības apliecinājums.

Turpināt lasīt »