Kādas bija t.s. pārbūves (”perestroikas”) iniciatoru patiesās intereses - to varam tikai minēt, bet viens aiz pārbūves karoga aizslēpies savstarpēji cieši saistīts interešu pāris šodien ir saskatāms pietiekami labi, lai varētu novērtēt tā ietekmi.

Kas ir lielvalstu intereses un to, kādā veidā tās tiek īstenotas, simtiem citu necilu tautu starpā arī mēs esam izjutuši uz savas ādas. Bet, atceroties miljoniem un miljoniem nonāvēto, pazemoto, nabadzībā iedzīto un nāvē dzīto, neaizmirsīsim, ka vienmēr ir bijis pietiekami liels skaits to, kuru personiskās intereses saskanēja ar okupējošās valsts interesēm, kuri bija ieinteresēti tās īstenot vai tām pakļauties. Ekonomiskais un ideoloģiskais varai paklausīgo izpildītāju (rokaspuišu) sagatavošanas mehānisms ir slīpēts, pieslīpēts un arvien no jauna uzlabots jau gadsimtiem ilgi.

Par Maskavas interesēm pakļaut sev Latviju vai vismaz paturēt to savas ietekmes zonā (ar nolūku agri vai vēlu to pievienot Krievijai) varam nešaubīties. Atzinums, ka Latvijas valsts var būt vai nu okupēta, vai atrasties stāvoklī, kad draud okupācija, nemaz tik pārspīlēts nav, un nav arī paredzams, ka tuvāko gadu laikā kaut kas būtiski mainīsies. Jo skaidrāk apzināsimies šo apstākli, jo labāk mums pašiem. Kā eifēmisms vārdam «kolonija» Krievijas politiskajā terminoloģijā ielavījies jēdziens «tuvējā pierobeža», un tas runā pats par sevi.

Turpināt lasīt »

Tartu psihologi Astrīda Nēme un Ilmārs Ebers savā rakstā “Kaut rīts uzaustu saulrieta pēdās un skaustā…” pauž domu: “Pieredze rāda, ka sabiedrība nevēlas nedz sevī raudzīties, nedz ticēt savām acīm, kad tai tās īstā seja tiek rādīta. Tālab ir ļoti svarīgi, balstoties uz psiholoģiju, noskaidrot, kā mēs kļuvām tādi. Tas padziļinās izpratni par stāvokli, kurā mēs atrodamies. Mūsu slimo sabiedrību varēsim atveseļot vienīgi tad, ja uzdrošināsimies sev atzīties, ka esam slimi, ja pārstāsim meklēt vainu ārpus mums pašiem.“

Padomju varas laikā (īpaši pēdējos trīs gados) katram cilvēkam bija tikai divas iespējas. Vai nu aktīvi cīnīties pret šo sistēmu, vai tai piemēroties. Pirmajā gadījumā cilvēks tika iznīcināts vai izolēts. Vairākums izvēlējas otro iespēju – kļūt par homo soveticus. Realitāte, par kuru mēs varam izlikties nedomājam, tomēr nekāda izvairīšanās problēmu neatrisinās.

Izmantojot abu Tartu psihologu atzinumus, aplūkosim homo soveticus īpašības, kas apgrūtina mūsu nokļūšanu iecerētā civilizētā sabiedrībā.

Vistraģiskākais, kas raksturo pilnīgi visus cilvēkus, kuri vairāk vai mazāk piemērojušies noziedzīgajai totalitārajai sistēmai, ir dubultmorāle, kas izpaužas vārdu nesakritībā ar darbiem. Būtībā tas jau ir amorāli. Lai gan ārējie apstākļi (padomju vara) visiem bija vienādi, tomēr ir iespējams skaidri nošķirt divus pilnīgi atšķirīgus dubultmorāles tipus.

Turpināt lasīt »