Līgo, māmiņ, līgodama,
Līgo skaisti šovakar,
Neaizmirsti savai meitai
Jāņu dziesmas mācīt ar.
Lai, kad viņai pašai meita,
Kādreiz Jāņos līdzi būs,
Atceroties, vecos vārdus,
Līgo dziesma jauna kļūs…

Turpināt lasīt »

1940. gada 17. jūnijā…

.

Visus pēdējos 20 gadus un šodien…

Attēli no:

.

Šajā datumā sarkanā komunistisko okupantu sērga un viņu piektā kolonna – pašmāju jūdasi ar zvēriski mežonīgām metodēm sāka plānveidīgu latviešu tautas iznīcināšanu.

Šodien viņu pēcnācēji, ar demokrātiskā genocīda palīdzību, šo dievam tīkamo darbu praktiski jau pabeiguši – „latviešu jautājums” ir atrisināts pilnīgi un galīgi… Kura tauta būs nākošā?

.

Attēls no:

«AISBERGA» papildinājums piemiņas plāksnes uzrakstam:
„No 1991. gada līdz šodienai Dzimtenei atņemti daudzkārt vairāk cilvēku…”

.

Jau gada sākumā, kad pārskatīju «AISBERGĀ» ievietotās publikācijas, kļuva skaidrs, ka to ir pārāk daudz un vairumā gadījumu informācija atkārtojas vai tikai nedaudz papildina jau esošo. Pēc attiecīgas „optimizācijas” (demokrātiskā sabiedrībā tas nozīmē iznīcināšanu) arī «AISBERGĀ» turpat katra otrā publikācija tika dzēsta. Tādu interneta portālu, kas speciāli veidoti cilvēku laika kavēšanai, uzmanības novēršanai no reālās dzīves, viņu rīcībspējas apslāpēšanai, dodot iespēju rakstīt vairāk vai mazāk „patriotiskus” komentārus, jau tā ir milzums daudz. Šajos interneta resursos „bezgala svarīga”, „izglītojoša” un „sevis apzinoša” informācija tiks ievietota ar apskaužamu regularitāti vēl gadu, divus, piecus, desmit vai pat nedaudz vairāk – tik ilgi līdz nomirs pēdējais šeit dzīvojošais latviešu valodas pratējs.

«AISBERGS» šādu rīcību klasificē kā Dzimtenes un tautas nodevību. Tika pieņemts lēmums - nav nekādas jēgas ikdienas aprakstīt katru atkal un atkal likvidētu ražotni, bērnu dārzu, skolu, aptieku, slimnīcu; līdz bankrotam novestu ģimeni vai lauku saimniecību. Nav jēgas tērēt dārgo laiku, lai sadistiskā labsajūtā pieminētu katru bojā gājušo, katru valsts politikas dēļ izjauktu ģimeni, katru iztikas meklējumos piespiedu kārtā svešumā aizbraukušo tautiešu simtu vai tūkstoti, katru „demokrātijas” dzirnās samalto dzīvi, katru iznīcināto cerību savai un savu bērnu nākotnei.

Turpināt lasīt »

/Gunārs Freimanis/

Kolonist!
Tu nezināji,
Ka iebrien ne savā zemē?
. . Tu nezināji,
. . Ka veļos pārvērt zemes saimniekus?
Šodien tu prasi līdztiesību,
Tu prasi sadzīvošanu
. . Un apgalvo,
. . Ka arī tu esot cilvēks…
Tavs dēls esot šeit piedzimis,
Un arī tava dēla dēls,
Un nu tu prasi tās mājas,
Kuras saimniekus izkāvi.
. . Nē, kolonist!
. . Nekad tev Latvija nebūs mājas,
. . Nekad!
Ikdienas tu saņemsi
Nicināšanas pļauku sejā;
Bet reiz
. . Tev būs jābrauc uz turieni
. . No kurienes sākas tavs iebridums.

No: http://www.perkonkrusts.lv/

====================

Tūkstošiem vārdu vietā:

Turpināt lasīt »

Sirsnīgi sveicu visas «Aisberga» apmeklētājas!

Juris P.
08.03.2010.

v

v

„Kas vēlas, lai brauc prom no Latvijas,
ar varu te nevienu neturēs!”
v

v
Citāts no “brīvās un neatkarīgās” Latvijas Ministru prezidenta Valda Dombrovska intervijas LNT:
http://www.postfactum.lv/1/1/?id_news=34777
Foto no: http://miljons.com/im/lv_l_2009112301513045145.jpg
v

Kā piepildījies manis teiktais sagaidot 2009. gadu, varat novērtēt paši…
Juris P.
v

Iepazīstoties ar komentāriem zem aicinājuma padalīties savā pieredzē kā Jūs cenšaties nodrošināt savu un savas ģimenes eksistences neatkarību no SISTĒMAS, redzu, ka neesmu pareizi saprasts. Protams, esmu pateicīgs arī tiem komentētājiem, kuri atsaukušies, komentāros ievietojuši norādes uz interesantiem interneta resursiem un pat palīdzējuši saprast tajos rakstīto, piemēram, kā to darījis „engelss”. Paldies, bet šīs norādes ir uz RŪPNIECISKI izgatavotām ierīcēm un tehnoloģijām, kuru iegādei vajadzīga „nauda” un pie tam – liela „nauda”. Bet ja naudas nav (un nebūs)?

Mans aicinājums bija padalīties personīgi pārbaudītā pieredzē kā izdzīvot kritiskā situācijā, izmantojot no vecākiem un vecvecākiem mantotās, kā arī pašu atrastās un praksē pārbaudītās zināšanas. Kāpēc es tā akcentēju Jūsu uzmanību, sakot „kritiskā situācijā”? Tāpēc, ka ļoti daudziem tā vēl nav pienākusi, bet, zinot paņēmienus un to kā interesēs „strādā” mūsu „valdība”, tāds moments pilnīgi negaidot var pienākt praktiski VISIEM vienkāršajiem cilvēkiem. Vienā rītā mēs varam pamosties un ieraudzīt, ka elektrības nav, apkures nav, gāzes nav, ūdensvads nestrādā, sabiedriskais transports paralizēts, sakaru nav, utt., utt. No savas rūgtās pieredzes labi zinām – lai veiktu šādu „optimizāciju” mūsu „valdībai” pilnīgi pietiks ar vienu nakti. Un nelīdzēs „ne puņķi, ne asaras”… Un par kārtējo „demokrātisko reformu” iepriekš nevienam neko nepaziņos… Un uz reālu palīdzību arī var necerēt…

Turpināt lasīt »

IEVADA VIETĀ

Esmu patiesi gandarīts, ka daudzos komentāros rakstītais pilnībā sakrīt vai ir tuvs manam viedoklim. Manuprāt, pienācis pēdējais laiks izdarīt dažus secinājumus (ceru, ka Jūs šo rakstiņu papildināsiet).

1. Naivi cerēt, ka „visu redzošās acs” pārraudzītajā „demokrātijā” jebkad varētu izveidoties un nokļūt pie varas tāda „partija”, kurai starpvēlēšanu periodā būtu kaut visniecīgākā interese par tautu un tās labklājību.

2. No pirmajā punktā teiktā izriet: «Nav nekādas jēgas iesaistīties kādā no „n”-tajām SISTĒMAS veidotajām politiskajām organizācijām vai piedalīties jebkādās „vēlēšanās” – tas tikai nodrošinās mafiju varas leģimitāti, dos tām iespēju „likumīgi” piesavināties finansiālos un materiālos resursus, kā arī paātrinās „lieko” līdzcilvēku emigrācijas un iznīcināšanas procesu, lai atbrīvotu dzīves telpu „savējiem”.»

3. Vistuvākajā nākotnē nenovēršami izveidosies situācija, kad katram Latvijā palikušajam būs jāsakopo viss gribasspēks, zināšanas un enerģija, lai nodrošinātu visminimālākos eksistences apstākļus gan sev, gan savai ģimenei. Uzsveru – „eksistences” nevis „dzīves” apstākļus!

Turpināt lasīt »

Tuvojas 18. novembris. Un atkal šajā dienā augstas valsts amatpersonas no augstām tribīnēm teiks svētku runas, kurās stāstīs, cik ļoti viņi mīl šo zemi un valsti, cik ļoti viņi tur cieņā un godā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu. Droši vien, ka tiks pieminēti arī grūtie laiki, kas šobrīd, tā sauktās „dižķibeles” veidā nez no kurienes un nez kādēļ piezagušies Latvijai. Un izskanēs aicinājumi kopīgiem spēkiem ar pašaizliedzīgu darbu un nesavtīgu uzupurēšanos šo „dižķibeli” pārvarēt. Bet ļaudis, ar ziediem un karogiem rokās, kā jau tas svētku reizēs pieklājas, sveiks runātājus ar aplausiem.

Kad svētku pasākums būs beidzies, visi ar izpildīta pienākuma apziņu atgriezīsies savā ikdienā. Vieni savās lepnajās savrupmājās, ofisos un valsts iestāžu kabinetos. Citi savos ar kredītiem apliktajos dzīvoklīšos un uz izdzīvošanas robežas eksistējošajās lauku saimniecībās. Vieni, lai imitējot rūpes par valsts un tautas interesēm, turpinātu pildīt savas personīgās kabatas. Citi, lai (neskatoties uz kārtējiem algu un pensiju samazinājumiem, nodokļu palielinājumiem un darba vietu likvidāciju) meklētu iespējas kā izdzīvot un pie dzīvības uzturēt savu ģimeni.

Turpināt lasīt »