Zināšanai:
Dž. Dobsona grāmatu «Savaldi sava bērna dusmu lēkmes» var lejupielādēt no sadaļas «LEJUPIELĀDES» (arhivēta ”word” faila veidā).

===========================
v

Amerikāņu zinātnieka, pediatrijas klīnikas profesora un divu bērnu tēva Džeimsa Dobsona grāmata «Savaldi sava bērna dusmu lēkmes» tiek publicēta ar izdevniecības «VIŅA VĀRDS MANĪ» laipnu atļauju.

Mēs ceram, ka šī grāmata, kas oponē daudziem pie mums tik plaši izreklamētajiem „humānajiem” bērnu audzināšanas principiem, būs vērtīgs materiāls tiem vecākiem, kas patiesās rūpēs par savu bērnu nākotni, nav apmierināti ar tiem rezultātiem, ko sniedz līdzšinējā mums „no augšas” piedāvātā bērnu audzināšanas metode.

Bet bērnu iestādēs strādājošajiem pedagogiem, psihologiem un bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem šī grāmata varbūt parādīs to, ka ārpus plaši izreklamētajām un viņiem iemācītajām psiholoģijas dogmām eksistē vēl arī citas psiholoģiskās un pedagoģiskās atziņas.

«AISBERGS»

===========================

.

SATURS

IEVADS

Būt vecākiem ir grūtāk, nekā tas izskatās no malas
Meklējot kursu
Cerība ietiepīgam bērnam

1. NODAĻA

Cīņa par varu
Kurš ir priekšnieks?
Kādēļ bērni izaicina autoritātes?
Varas hierarhija
Spēles, ko bērni spēlē
Divu veidu bērni
Vai jūsu bērns ir tipisks?
Brāļi un māsas: pretējie poli
Kas jādara un ko nedrīkst darīt cīņā noguruši vecāki
Atslēga uz jūsu bērna potenciālu

2. NODAĻA

Pērt vai nepērt?
Kā veidot bērna gribu?
Vai tev vajadzētu pērt savu bērnu?
Četri nepareizi uzskati par pēršanu

3. NODAĻA

Soļi pretim disciplīnai katram vecumam
No dzimšanas līdz septiņiem mēnešiem
Vai jums ir grūtais zīdainis ?
Astoņi līdz četrpadsmit mēneši
Piecpadsmit līdz divdesmit četri mēneši
Kā pārdzīvot briesmīgo divu gadu vecumu?
Divi līdz trīs gadi
Pētījumu rezultāti par tēmu: «Kas bērnu dara veselīgu un laimīgu?»
Kā tikt galā ar lielāku mazuli
Disciplīna, kurai ir nozīme
Četri līdz astoņi gadi
Divi veidi, kā veidot attieksmes
Attieksmju tabula
Deviņi līdz divpadsmit gadi

4. NODAĻA

Tava bērna trauslais gars
Vardarbība pret bērniem un tās upuri
Izvairīties no ekstrēmiem
Griba pret garu
Problēma ar Billiju
Kādēļ Billija vecākiem neveicās?
Kā tikt galā ar Billiju?
Dieva padoms bērnu audzināšanā

5. NODAĻA

Izplatītās kļūdas un kā no tām izvairīties
Kāpēc dusmas nedarbojas?
Henrija stāsts
Sadursmes diagramma
Kā bērni parāda atjautību
Lielā patiesība par dusmām
Piemērotākais laiks rīcībai
Vai tavs bērns var ar tevi manipulēt?
Divi vīri, kuri saprata bērnus

6. NODAĻA

Kāpēc profesionāļi ne vienmēr zina vislabāk
Profesionālās audzināšanas saknes
Morālais relatīvisms un ģimene
Radītāja „recepte” vecākiem šodien

JAUTĀJUMI UN ATBILDES
PIEZĪMES
PAR AUTORU

.

Sieviete ar septiņiem trokšņainiem bērniem iekāpa Losandželosas autobusā un nosēdās aiz manis. Viņas mati bija izspūruši, un drūmais skatiens viņas sejā atklāja pilnīgu spēku izsīkumu. Kad viņa ar savu nemierīgo pulciņu bija tikusi man garām, es pajautāju: „Vai visi šie bērni ir jūsējie, vai varbūt šis ir kāds pikniks?”

Viņa paskatījās uz mani caur iekritušajām acīm un teica: „Tie visi ir manējie, un ticiet man, šis nav nekāds pikniks!”

Es pie sevis pasmaidīju, ļoti labi saprazdams, ko viņa ar to domāja. Maziem bērniem piemīt pārdabiskas spējas ārdīt nervu sistēmu pieaugušajiem. Viņi var būt trokšņaini un radīt neiedomājamu nekārtību, viņi ķildojas viens ar otru un viņu degungali tek, viņiem ir dusmu lēkmes un viņu mazajos resnajos pirkstiņos ir vairāk enerģijas nekā mammai visā viņas nogurušajā ķermenī.

Par to nav nekādu šaubu: bērni ir mazi cilvēciņi, kas maksā ļoti dārgi. Lai viņus kārtīgi izaudzinātu, tev būs jāatdod pats labākais no sava laika, pūlēm un finansēm.

Taču tiem, kam nav bērnu, šis darbs var likties gaužām vienkāršs. Viņi man atgādina tādu cilvēku, kas pirmoreiz redz golfa spēli un nodomā: „Tas izskatās viegli. Tev tikai ir jāaizsit tā mazā baltā bumbiņa karoga virzienā.” Tad viņš precīzi nomērķē, atvēzē savu nūju un aizdriblē „mazo balto bumbiņu” apmēram deviņas pēdas pa kreisi. Tādēļ es gribu brīdināt tos, kuri vēl nav kļuvuši par vecākiem: bērnu audzināšanas spēle ir grūtāka nekā tā izskatās no malas.

Tātad būt par vecākiem ir dārgi un sarežģīti. Vai tik es neiesaku jaunlaulātajiem pāriem palikt bez bērniem?

Protams, nē! Ģimenei, kura mīl bērnus un grib piedzīvot radīšanas saviļņojumu, nevajadzētu baidīties kļūt par vecākiem. Jāsaka, ka man kā tēvam nav bijis lieliskāka brīža manā mūžā, kā pirmo reizi ielūkojoties savas mazās meitiņas acīs un piecus gadus vēlāk – sava dēla acīs.

Vai var būt kas vēl aizraujošāks kā redzēt, ka mazās cilvēkbūtnes sāk ziedēt un augt, mācīties un mīlēt?

Un kas gan var būt vēl atalgojošāks kā tas, ka mans mazais dēliņš vai meitiņa ierāpjas man klēpī, kad es sēžu pie kamīna, apskauj mani un saka: „Tēt, es tevi mīlu!”

Jā bērni maksā dārgi, bet viņi ir šīs cenas vērti. Turklāt nekas vērtīgs nav lēts.

.

Daudzi satraukumi vecāku dzīvē parādās tādēļ, ka mums nav pilnīgi izstrādāta modeļa vai „spēles plāna” pēc kura vadīties, reaģējot uz dažādiem apstākļiem, kas neizbēgami uzrodas. Un kad uzrodas ierastās, paredzamās problēmas, mēs cenšamies kaut kā izkulties uz labu laimi, izmantojot pieejamās metodes.

Tie vecāki, kuri vadās pēc šī kursa, atgādina man manu draugu, kurš devās savā vienmotora lidmašīnītē uz kādu mazu lauku lidostiņu. Viņš tur ieradās, kad saule jau rietēja aiz kalna. Viņš gribēja nolaisties, bet vairs nevarēja skaidri saskatīt lidlauku. Viņa lidmašīnā nebija gaismas un arī lidostā neviens nedežūrēja.

Viņš riņķoja virs skrejceļa, vēlreiz mēģinot nolaisties, bet tumsa bija kļuvusi vēl necaurredzamāka. Divas stundas nakts tumsā viņš riņķoja savā lidmašīnā, zinādams, ka viņu sagaida droša nāve, kad beigsies benzīns.

Kad viņu jau bija pārņēmusi panika, notika brīnums. Kāds uz zemes bija sadzirdējis nepārtraukto lidmašīnas rūkoņu un sapratis viņa nepatīkamo stāvokli. Šis žēlsirdīgais cilvēks sāka braukāt savā mašīnā turp un atpakaļ pa skrejceļu, rādot manam draugam nolaišanās laukuma vietu, un lidmašīnai nolaižoties, raidīja savas mašīnas lukturus tā, lai tie apgaismotu nolaišanās ceļu.

Man nāk prātā šis gadījums katru reizi, kad braucot ar lidmašīnu, mums ir jānolaižas tumsā. Skatoties ārā, es varu saskatīt zaļās gaismas, kas iezīmē skrejceļu un rāda pilotam, kur vadīt lidmašīnu. Ja viņš paliek starp šīm apgaismotajām robežām, viss ir kārtībā. Šajā apgaismotajā zonā ir drošība, bet briesmas draud, novirzoties pa labi vai pa kreisi.

Tas ir vajadzīgs mums, vecākiem. Ir jābūt skaidri iezīmētām robežām, kas parāda mums, kur stūrēt ģimenes kuģi. Mums ir vajadzīgi daži pamatprincipi, kas mums palīdzēs droši un veselīgi audzināt mūsu bērnus.

.

Mans mērķis, rakstot šo grāmatiņu, ir iedot vecākiem konkrētu sapratni, lai viņi kļūtu kompetentāki bērnu audzināšanā. Mēs īpaši pievērsīsimies jautājumam par ietiepīga bērna disciplinēšanu. Lielākajai daļai vecāku vismaz viens no bērniem ir tāds, kas, šķiet, ir piedzimis ar skaidru izpratni par to, kā viņaprāt visam pasaulē būtu jānotiek, un ir neiecietīgs pret tiem, kuri nedomā tāpat. Jau zīdaiņa vecumā viņš pamatīgi pārskaišas, ja viņa pusdienas aizkavējas un uzstāj, lai kāds viņu paturētu rokās katru reizi, kad viņš pamostas. Nākamajos pāris gados viņš piesaka karu visām autoritātes formām gan mājās, gan citur, un lielāko prieku viņam sagādā zīmēšana uz sienām un kaķīšu slīcināšana tualetes podā. Bieži šāda bērna vecāki ir vainas apziņas nomocīti un satraukušies, jo nespēj saprast, kur viņi ir pieļāvuši kļūdu un kādēļ viņu ģimenes dzīve tik ļoti atšķiras no tās, kādu viņi bija iedomājušies.

Mēs runāsim par šo bērnu-pašgājēju zīdaiņa vecumā, mazuļa vecumā, pirmsskolas gadu vecumā un pirmspusaudža vecumā. Es uzskatu, ka ietiepīgam bērnam parasti ir vairāk radošā potenciāla nekā viņa piekāpīgajam brālim vai māsai, ja vien viņa vecāki spēj ievadīt viņa impulsus pareizā gultnē un kontrolēt viņa neganto gribu. Šim mērķim ir veltīta mana grāmata.

Īsi sakot, šī grāmata sniedz praktiskus padomus un ieteikumus vecākiem, kuri, iespējams, reaģē uz šiem grūtākajiem izaicinājumiem bez jebkāda plāna vai tālredzības. Es būšu panācis iecerēto, ja šī saruna sniegs apgaismotu skrejceļu pilotiem, kas riņķo tumsā.

.

Dobsonu ģimenē ir mamma un tētis, zēns un meitene, viens kāmis, mazs papagailis, vientuļa zelta zivtiņa un divi nelabojami neirotiski kaķi. Mēs visi dzīvojam kopā relatīvā saskaņā, un konflikti un ķildas ir minimāli.

Bet ir vēl viens mūsu „ģimenes” loceklis, kas nav tik labvēlīgs un atsaucīgs. Tas ir stūrgalvīgs divpadsmit mārciņas smags taksis vārdā Zigmunds Freids (Zigis), kas patiešām uzskata, ka šī vieta ir viņa īpašums. Esmu dzirdējis, ka visi takši mēdz būt zināmā mērā neatkarīgi, bet Zigis ir pārliecināts revolucionārs. Viņš nav ļauns vai nekrietns; viņš vienkārši vēlas noteikt kārtību – un mēs abi cīnāmies par varu nu jau divpadsmit gadus.

Zigis ir ne vien stūrgalvīgs, bet viņš arī nepilda savus pienākumus ģimenē. Aukstā rītā viņš nenesīs iekšā avīzes; viņš atsakās ar bērniem dzenāt bumbu; viņš ļauj dārzā ienākt suslikiem, un viņš nespēj izpildīt nevienu no parastajiem trikiem, kādus spēj lielākā daļa kulturālu suņu. Turklāt Zigis ir atsacījies piedalīties jebkādās kvalitātes celšanas programmās, kādas esmu viņam ierosinājis. Viņam pilnīgi pietiek ar to, ka viņš vienkārši drāžas cauri dzīvei, siekalojoties, ošņājot un apstājoties, lai pasmaržotu rozes.

Bez tam Zigmunds nav pat labs sargs. Šīs aizdomas apstiprinājās kādu nakti, kad mūs trijos no rīta dārzā aiz mājas „apciemoja” laupītājs. Es pēkšņi uzmodos no dziļa miega, izkāpu no gultas un tumsā izlavījos cauri visai mājai. Es zināju, ka kāds ir iekšējā pagalmā, to zināja arī Zigis, jo mazais gļēvulis bija pieplacis pie zemes man aiz muguras!

Dažas minūtes paklausījies savas sirds pukstēšanā, es sniedzos pēc pagalma durvju roktura. Tajā brīdī sētas puses vārti klusītēm atvērās un aizvērās. Kāds bija stāvējis trīs pēdas tālāk no manis un tagad šis kāds ņēmās pa manu garāžu.

Tumsā noturēju Zigim īsu runu un nolēmu, ka viņam būtu jāiet un jāizlūko situācija. Es atvēru pagalma durvis un liku savam sunim lēkt. Bet Zigim pašam bija uznākusi lēkme! Viņš stāvēja tur tik traki trīcēdams un drebēdams, ka es pat nevarēju izgrūst viņu ārā pa durvīm. Pateicoties šim troksnim un apjukumam, traucētājs aizbēga (kas bija pa prātam gan sunim, gan šim cilvēkam).

.

Lūdzu, nepārprotiet mani. Zigis ir mūsu ģimenes loceklis, un mēs viņu ļoti mīlam. Un neskatoties uz viņa anarhistisko dabu, es beidzot esmu iemācījis viņam dažas vienkāršas pavēles. Taču pirms viņš negribīgi pakļāvās manai autoritātei, mēs piedzīvojām dažas klasiskas cīņas.

Lielākā sadursme notika pirms vairākiem gadiem, kas es uz trīs dienām biju aizbraucis uz konferenci Maiami. Pārbraucis mājās, es ievēroju, ka Zigis manas prombūtnes laikā bija kļuvis par mājas saimnieku. Bet tikai vēlāk tajā vakarā es sapratu, cik viņš jutās pārliecināts par savu jauno kapteiņa pozīciju.

Vienpadsmitos vakarā es liku Zigim iet gulēt. Viņa guļasvieta atrodas dzīvojamā istabā. Sešus gadus pēc kārtas katras dienas noslēgumā es biju viņam pavēlējis to darīt, un sešus gadus Zigis bija klausījis.

Bet šajā gadījumā viņš atteicās kustēties. Jo viņš, redz, bija vannas istabā ērti iekārtojies uz siltā tualetes vāka. Tā ir viņa iemīļotākā vieta mājā, jo ļauj viņam sildīties pie tuvumā esošā elektriskā sildītāja. (Starp citu, Zigim no smagas pieredzes nācās mācīties, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai tualetes vāks būtu aiztaisīts, pirms viņš lec uz tā virsū. Es nekad neaizmirsīšu to vakaru, kad viņš apguva šo mācību. Viņš ienāca iekšā drebēdams no aukstuma, izdarīja lēcienu gaisā un gandrīz noslīka, pirms es paspēju viņu izvilkt ārā.)

Turpināt lasīt »

Kāpēc bērni ir tik strīdīgi? Ikviens zina, ka viņi mīl taisnību un likumus, kārtību un drošas robežas. Bībelē vēstules ebrejiem rakstītājs pat saka, ka nepārmācīts bērns jūtas kā nelikumīgs dēls vai meita, ka viņš pat nepieder pie savas ģimenes. Tad kāpēc vecāki nespēj atrisināt visus konfliktus mierīgu pārrunu un paskaidrojumu ceļā, vai maigi noglāstot bērna galviņu?

Atbilde ir bērnu interesantajā vērtību sistēmā, kas respektē spēku un drosmi (kopā ar mīlestību). Kā gan labāk varētu izskaidrot noslēpumainā Supermena, burvju kapteiņa un burvju sievietes popularitāti bērnu folklorā? Kāda gan cita iemesla dēļ bērni paziņo: „Mans tētis var piekaut tavu tēti!”? (Viens bērns uz to atbildēja: „Tas nav nekas. Mana mamma pat var piekaut manu tēti!”)

Redziet, zēniem un meitenēm ir svarīgi noskaidrot, kurš ir stiprākais. Katru reizi, kad mazais pārceļas uz citu dzīves vietu vai skolu, viņam parasti ir jācīnās (vai nu ar vārdiem vai fiziski), lai iekļūtu varas hierarhijā. Ikviens, kurš pazīst bērnus, zina, ka katrā grupā ir līderis, kā arī nabaga mazais sakautais kucēns pašā apakšā. Un katrs bērns starp šīm abām galējībām zina savu vietu attiecībā pret citiem.

Nesen man ar sievu bija iespēja novērot šādu sociālo hierarhiju pašiem ar savām acīm. Mēs uzaicinājām meitenes no mūsu meitas klases pie sevis uz viesībām ar nakšņošanu, kopskaitā četrpadsmit. Viņas mācās piektajā klasē. Tas bija cēls žests no mūsu puses, bet es jums teikšu godīgi, ka neko tādu mēs nekad vairs nerīkosim. Tā bija nogurdinoša un negulēta nakts, kad meitenes ķiķināja un gorījās, lēkāja un dauzījās. Bet no sociālā viedokļa tas tomēr bija ļoti interesants vakars.

Meitenes ieradās ap pieciem piektdienas pēcpusdienā un palika līdz sestdienas rītam, kad vienpadsmitos viņām brauca pakaļ vecāki. Lielāko daļu meiteņu es redzēju pirmo reizi, tomēr šo septiņpadsmit stundu laikā, ko mēs pavadījām kopā, bija skaidri redzama katra bērna pozīcija cieņas un varas hierarhijā.

Viena no viņām bija „bišu māte”, bara vadone. Visi gribēja darīt to, ko viņa ierosināja un viņas joki izraisīja rēcošus smieklus. Tad dažas pakāpes zemāk bija princese numur divi, kurai sekoja trešā, ceturtā un piektā. Pašā apakšā bija apspiesta maza meitenīte, kuru viss bars atgrūda. Viņas joki bija tikpat asprātīgi (man likās) kā vadītājas, taču neviens par tiem nesmējās, kad viņa ākstījās. Viņas ierosinājumi par kādu spēli vai pasākumu uzreiz tika noraidīti kā stulbi un muļķīgi. Man gribējās aizstāvēt šo izolēto meitenīti, jo situācija bija tik netaisna. Diemžēl šāds izstumtais vai zaudētājs ir gandrīz katrā grupā, kur ir trīs vai vairāk bērnu (tas attiecas uz abu dzimumu pārstāvjiem). Tāda ir bērnība.

Šis spēka un drosmes respekts rada bērnos arī vēlmi uzzināt, cik stipri ir viņu vadītāji. Viņi šad un tad nepaklausīs vecāku norādījumiem tieši ar tādu nodomu – pārbaudīt to cilvēku apņemšanos, kas par viņiem ir atbildīgi.

Bērniem ir vēlme uzzināt, cik „stipri” ir viņu vadītāji.

Tādēļ vienalga, vai jūs esat vecāks vai vecvecāks, skautu vadītājs, autobusa vadītājs vai skolotājs skolā, es varu jums garantēt, ka agrāk vai vēlāk kāds no bērniem jūsu pakļautībā sažņaugs savu mazo dūrīti un izaicinās jūsu vadību. Līdzīgi kā Zigis gulētiešanas laikā, ar savu nepaklausību bērns jums teiks: „Man neliekas, ka tu esi pietiekami stiprs, lai liktu man darīt, to, ko tu saki.”

.

Šo izaicinošo spēli, kas saucas „Izaicini vadoni”, apbrīnojami labi prot spēlēt pat ļoti mazi bērni. Nesen kāds tēvs man stāstīja, ka viņš bija paņēmis savu trīsgadīgo meitiņu uz basketbola spēli. Bērnam, protams, interesēja viss, izņemot pašas sporta sacensības.

Tēvs atļāva viņai brīvi staigāt un rāpties uz soliem, bet viņš noteica zināmas robežas, cik tālu viņa drīkstēja iet. Viņš paņēma mazo pie rokas un aizgāja ar viņu līdz kādai līnijai sporta zālē. „Tu vari spēlēties pa visu šo telpu, Džeinij, bet neej tālāk par šo līniju,” viņš tai noteica.

Viņš vēl nebija atgriezies savā vietā, kad mazā jau traucās aizliegtās teritorijas virzienā. Viņa uz mirkli apstājās pie robežas, tad pāri plecam raidīja platu smaidu savam tēvam un apzināti nolika vienu kāju pāri līnijai, it kā sakot: „Ko tagad tu darīsi?” Faktiski visiem vecākiem visā pasaulē ir uzdots šis jautājums.

Visiem cilvēkiem ir nosliece apzināti izaicināt, kā darīja šis trīsgadīgais bērns. Viņas uzvedība sporta zālē īpaši daudz neatšķiras no Ādama un Ievas iegribas Ēdenes dārzā. Dievs bija viņiem atļāvis ēst dārzā visu, izņemot aizliegto augli („neej tālāk par šo līniju”). Taču viņi izaicināja Visaugstā autoritāti, apzināti nepaklausot Viņa pavēlei. Iespējams, ka tieši šī nosliece piepildīt savas iegribas ir „pirmā grēka” pamatā, kas tagad ir iefiltrējies cilvēku dzimtā. Šī iemesla dēļ es pievēršu tik lielu uzmanību tam, lai pareizi reaģētu uz apzinātu izaicināšanu, kas notiek bērnībā, jo šī pretestība var dēstīt personīgās krīzes sēklas. Ērkšķainās nezāles, kas no tām izaug nemierīgajos pusaudža gados, var kļūt par savijušos mežrozīšu krūmu.

Ja vecāks atsakās pieņemt sava bērna spītīgos izaicinājumus, viņu attiecībās kaut kas izmainās. Bērns sāk raudzīties uz savu tēvu un māti ar necieņu, kā uz tādiem, kas nav pelnījuši būt viņa sabiedrotie. Vēl vairāk – viņš pat sāk brīnīties, kāpēc vecāki ļauj viņam darīt tādas kaitīgas lietas, ja viņu patiesi mīl.

Bērnības lielākais paradokss: zēni un meitenes vēlas, lai vecāki viņus vadītu, bet pastāv uz to, ka mammai un tētim ir jāizpelnās šīs tiesības viņus vadīt.

.