Nespējam mācīties no kļūdām!
Kādi bija latvieši gandrīz simts gadus atpakaļ, laikā, kad izveidojās Latvijas valsts? Ar kādām problēmām ekonomikā, politikā un sadzīvē viņi cīnījās? Kādus risinājumus zinātnieki tolaik meklēja un spēja atrast?
Mūsdienu preses izdevumos par tiem laikiem runāts tiek ļoti skopi. Spriežot pēc masu patēriņam domātajiem „mākslas darbiem” rodas iespaids, ka mūsu senči nav varējuši lepoties ne ar īpašu gudrību, ne izglītību. Ja paskatās kaut vai populārā seriāla «Likteņa līdumnieki» pirmās sērijas tad katram kļūst skaidrs, ka tolaik latvieši gan savos uzskatos, gan ikdienas rīcībā ir bijuši visai atpalikuši un tumši ļautiņi. Un pilnīga taisnība būs tiem, kas teiks, ka mūsu senčiem taču nebija ne mobilo telefonu, ne televizoru, ne datoru, ne interneta. Bet pārvietojās viņi galvenokārt ar zirgu pajūgiem, nevis automobiļiem, rakstīja ar tintē mērcējamām spalvām un pilnīgi nekā nejēdza no sērfošanas vai čatošanas internetā.
Tādēļ derīgi ir ielūkoties profesora Kārļa Baloža brošūrā «Latvijas saimniecība pie spējīgas un pie nespējīgas valdības», kas sarakstīta desmit gadus pēc Latvijas valsts nodibināšanas. Šajā darbā minēti milzums daudz faktu un skaitļu, kas parāda cik nemākulīgi tika vadīta tautsaimniecība un izmantotas Latvijas dabas bagātības. Kā uz brīvības cīņu karavīru, zemnieku un pilsētu strādnieku rēķina iedzīvojās korumpētu valsts struktūru atbalstīti pašmāju spekulanti un ārzemju „investori”.
Interesanti, ka šeit aprakstītās problēmas gandrīz pilnīgi sasaucas ar mūsdienu situāciju Latvijā, valdībā un valsts ekonomikā. Neskatoties uz brošūrā ieturēto kritisko ievirzi, nākas konstatēt, ka toreiz, tikai nepilnus desmit gadus pēc valsts izveidošanas Pasaules un Pilsoņu kara izpostītā teritorijā, atsevišķos jautājumos latviešu tauta bija spējusi sasniegt pat labākas pozīcijas politiskajā un ekonomikas jomā, nekā mēs to esam panākuši šodien – vairāk kā piecpadsmit gados pēc Latvijas valsts atjaunošanas mierīgā ceļā uz jau samērā labi attīstītās padomju laika ekonomiskās bāzes. Tātad, salīdzinot ar viņiem, mēs ar visiem saviem televizoriem, datoriem, internetiem, modernajām ekonomikas, socioloģijas un psiholoģijas teorijām, ārvalstu atbalstu un gandrīz simts gadu ilgo, kopš tiem laikiem iegūto vēsturisko pieredzi savas labklājības un valstiskuma veidošanā vienkārši sēžam peļķē. Iznāk, ka mēs visi kopumā ņemot, esam vēl nespējīgāki domāt, spriest un rīkoties par saviem „mazizglītotajiem” senčiem.
Interesanti, kā to komentētu mūsu „dižie” ekonomisti, kas tik vien ir iemācījušies kā atražot ar ekonomikas speciālajiem terminiem un svešvārdiem pārsātinātas runas un rakstus, kuru vienīgais mērķis ir Latvijas izlaupīšanu, tautsaimniecības sagraušanu un valstiskuma likvidēšanu attēlot kā Latvijas izaugsmi, attīstību un dot „teorētisku pamatojumu” visa notiekošā „demokrātiskumam” un „lietderībai”.
Interesanti, kā to komentētu mūsu politiķi, kas tā vietā, lai domātu par valsts un tautas labklājību stūķē naudu savās kabatās un spriedelē par integrāciju, toleranci, reālpolitiku….
Profesors Kārlis Balodis savā brošūrā runā par lietpratējiem, kas, pretēji dažādiem avantūristiem, diletantiem un pašlabuma meklētājiem, tiešām domā un dara visu, lai viņu vadītā nozare gūtu panākumus, lai uzplauktu un attīstītos Latvijas valsts.
Gribas jautāt:
1. Cik mūsdienās šādu lietpratēju ir starp visdažādākā ranga un grāda valsts amatpersonām?
2. Vai šodien ir kāds zinātnieks-patriots, kurš spējīgs apkopot un publicēt datus par Latvijas izlaupīšanu un valstiskuma likvidēšanas procesu pēc „trešās atmodas”?
Tālāk doti tikai nelieli izvilkumi no profesora Kārļa Baloža darba.
Jaunākie Komentāri