«AISBERGS» pateicas Laimonim Puram par atļauju publicēt fragmentus no „Aizejot atskaties” trešās grāmatas

=======================================

Laimonis Purs
AIZEJOT ATSKATIES - 3
Trešā grāmata
Apceres un vērojumi

.

SATURS

AIZEJOT ATSKATIES-3

Skaitļi un fakti. VDK slepenie aģenti. Sulaiņi ārzemju tūristiem.
Mainās laikmeti un mainās izpratne
Cilvēktiesības!
Dots devējam atdodas. Divkosīgā spēle.
„Pilnīgi slepeni”
Čekas maisi. Ko prezidente glābj?
Starp mūžību un ikdienu
Nolādētā vieta. Rīgas centrā - piemiņas kompleksu Pēterim I
Divkājaino lopu tiesības. Latvija – Alkoholija. Sterilizācija.
Vēstule B.Jeļcinam un V.Žirinovskim
Tikai 10 sekundes…
Starp stulbību un patriotismu
Kāpēc Godmanim liela alga?
Paradokss ar patiesības graudu
Ja Raimonds Pauls kļūtu…
Būsim humāni!
Piebilde prasa iebildi
„Dziedot dzimu, dziedot augu…”
No avīžzēna par miljonāru
Kam izmirstošiem armija?
Ko vēlēsim – pašvaldības vai patvaldības?
Kam, mums, latviešiem, Brīvības iela…
Jaltas mīts un īstenība
Veca mūzika jaunās skaņās
No publikācijām “Lauku” (vēlāk - “Latvijas”) avīzē
Viņu un mūsu „gadsimta zīmes”
„Katorgas” saruna
Bēda mana, liela bēda…
Vai noziedzniekam nav tautības?
Par ačgārnībām un piesardzību
Vienpusības virzienā
It viss, ko tu dari…
„Nebrauc tik dikti…”
Cik maksā dvēsele?

PĒCVARDS
BIBLIOGRĀFIJA

=======================================

.

„Kas skaitliski lielai nācijai ir patriotisms, tas mazai – nacionālisms”
Laimonis Purs

.

Patiesā pagātne. Noziegums pret tautu un valsti. Abrene.

Patiesā pagātne

Vairākās Eiropas valstīs ir kriminālatbildība, ja noliedz holokaustu. Otrā pasaules karā Latvija zaudēja vairāk nekā vienu trešdaļu pamatiedzīvotāju, mūs okupēja divas lielvalstis – Padomju Savienība un Lielvācija, bet šobaltdien joprojām skaļākas to balsis, kas noliedz padomju okupāciju, pie kam gilmanieši publiski apgalvo, ka Latvija ir „absolūts ļaunums”, „tāds pats kā nacistu valsts”, bet Latvijas tiesas attaisno Latvijas publiskos apsaukātājus, mūsu likumi neparedz ienaidnieku izsūtīšanu no valsts. Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kalužnijs atkal un atkal atkārto, ka nekādas okupācijas no Padomju Savienības puses nav bijusi, pie kam Krievija neesot Padomju Savienība, un tāpēc „labāk liksim tos laikus mierā, kas, izrādās, nemaz tik slikti nav bijuši.” Iepriecina gan vēstnieka atzīšanās, ka tagad Krievijā „pat fašistu mums pietiek, tikai valsts to nereģistrē kā partiju”, – un tūlīt seko vēstnieka kārtējā absolūtā nekaunība, – „bet jums „Visu Latvijai” reģistrē.”

Turpināt lasīt »

Ieskatīsimies, oficiālos statistikas skaitļos, kas pirmskara Latvijā bija gluži neticami daudzpusīgi, praktiski var uzzināt visu, pat kādos dzīvokļos Rīgā dzīvojuši latvieši un kādos citu tautību pārstāvji, un cik pelnījuši tie vai citi. Centīsimies būt objektīvāki Latvijas pirmskara vēstures izvērtējumos

1934. gadā, tātad jau īstajos ulmaņlaikos, viens strādājošais caurmērā saņēmis Ls 70 mēnesī!

Vai tiešām 20 latus mazāk nekā vidējā pensija šodien?!

Varbūt par latu toreiz varēja vairāk nopirkt?

Patiesībai vistuvākā atbilde rodama tālaika Valsts statistikas pārvaldes biļetenā Nr.12. Ieskatīsimies tajā. Sāksim ar latviešu rupjmaizi, tā gadu simtus mūs barojusi, tādu neprot izcept nekur citur pasaulē. 1 kg rupjie rudzu milti Rīgā maksā 35 santīmi (Valmierā 27), 1 kg rudzu rupjmaize Rīgā 30 santīmi (Valmierā 32). Rīgā maize lētāka nekā milti! Kā tas iespējams? Maiznieku peļņa – tikai piecepumā! Vēl graujošāk pārsteidz rudzu graudu cena – 26 santīmi kilogramā. Tātad graudu, miltu, maizes viena kilograma cena grozās ap 30 santīmiem!

Turpināt lasīt »

Revolucionārais marodierisms Krievijā, bēgļu gaitās tur pieredzētais daudzos latviešos pēc atgriešanās dzimtenē mazināja kreisuma slimību, lika meklēt citus mērķus, sev tuvākus, tautai un tās nākotnei nepieciešamākus. 19.gadsimtā alkas pēc cilvēciskas dzīves, pēc brīvības nostājās uz nacionāliem pamatiem, 20.gadsimts, iedevis tautai neatkarību, izvirzīja jautājumu – vai esam pasargāti ja ne uz mūžu, tad vismaz tuvākā nākotnē? Vai nacionālisms skaitliski mazai nācijai nav vienīgās bruņas pret iznīkšanu, pakļaušanos svešām ietekmēm? Katrai dzīvai būtnei ģenētiski ieprogrammēts instinkts – saglabāties, turpināties; putni ligzdu un tās apkaimi sargā ar savām balsīm, četrkājaiņi iezīmē savu teritoriju citos veidos, dara to pat ar niknumu un naidu.

Jāgodā tēvs un māte. Jāgodā tēvzeme, mātes valoda. Sargājama ir mājvieta, dzimtais pavards.

Latviešu valodā klīstoņiem, pasaules pilsoņiem atradīsim desmitu desmitiem, varbūt pat simts sinonīmu, citu par citu nievājošāku. Tieši viņi ir tie, kas grib atņemt savas zemes, savas nācijas izjūtu, pasludinot, ka visaugstākais un pāi visiem – cilvēks! Bet kāds cilvēks? Ar tikumu vai bez tā? Godīga darba darītājs vai krāpnieks?

Kā labāk nosargāt sevi, savējos, savu mazo dzimteni? Atbilde meklēta izsenis, bet jo neatlaidīgāk 20.gadsimtā.

*****

Turpināt lasīt »

Cilvēktiesību apustuļi ieliek vienādu tiesību aplokā godīgo un nelietīgo, bišu aplaupītāju, kam 13. gadsimtā piesprieda visnežēlīgāko sodu – izritināja zarnas, un to, kas caur sidraba birzi izgājis, tomēr nav ne zariņa nolauzis. Kāda loģika tādām absolūtām tiesībām? Nekāda! Tā ir tikai pārinternacionālas globalizācijas starptautisko šeftmaņu izperināta ideja. Nauda, nauda un vēl un vēlreiz nauda. Jau miljoniem divkāji to tērēdami nevar notērēt, diemžēl bagātības raušana pāri visam, tos nemulsina rītdiena, kad islāms pieveiks kristietību un kopā ar to diemžēl arī bezdievjus un visus pārējos.

Tomēr cilvēces gaišākie prāti meklē paglābumu. Sāk atdzimt nacionālisms. Pārglobalizētajā pasaulē pat dižajās lielvalstīs ar neapdzīvotiem simtverstu klajumiem, mežiem un brikšņiem nacionālais spraucas ārā tikpat nenovēršami kā bambusa dīksts caur asfaltu. Ne jau franču jaunatne sadedzināja ielās tūkstošiem automašīnu, un ne jau bez iemesla sāk nemieroties ekonomiskā Everestā uzkāpusī Beļģija, Holande, vēl citas, apliecinot – jo valstī vairāk ienācēju, jo nemierīgāk kļūst dzīvot. Pat izmirstošajā simtmiljonu Krievijā Federālais imigrācijas dienests noteicis ierobežojumus cittautiešiem, – kā Krievijas Federālā imigrācijas dienesta direktora vietnieks Vjačeslavs Postavņins paziņoja – „imigrantu skaitam kādā rajonā pārsniedzot 20 procentus, pamatiedzīvotāji izjūt diskomfortu.” No 2007. gada 1. janvāra Krievijā „nepieciešamības gadījumā var pieprasīt no federālās valdības noteikt savai teritorijai darbaspēka kvotas, ņemot vērā reālo nepieciešamību pēc darbiniekiem.” No 2007. gada 1. aprīļa Krievijā ārzemniekiem aizliegta nodarboties ar sīktirdzniecību, Krievijas nepilsoņi nedrīkst tirgoties ar alkoholu un medikamentiem.” Vai tas jau neož pēc fašisma? Jo Latvijā latviešus apsaukā par fašistiem pat tad, ja viņiem tikai nepatīk, ka mūsu lielākajās pilsētās latvieši ir minoritāte, skaitlisks mazākums.

Turpināt lasīt »

Dots devējam atdodas

Tā mēdz sacīt. Droši vien tā notika sensenos laikos, kad ļaudis paglābumu atrada savā ciltī, pie saviem kaimiņiem, savā kuplajā saimē. Modernajā pasaulē tuvais sairst, paliek tikai globālais šņorējums, kas alkst sasiet vienā kamolā nesasienamo, ar vienvienīgu virsuzdevumu – slimīgi pampstošos kontus bankā redzēt vēl straujāk pamstam.

*****

Kas notiek šodienas Rīgā?

Ja varētu paelpot, jauns cilvēks ar kājām no Vecpilsētas līdz Āgenskalna tirgum nokļūtu tikpat „ātri”, kā sēžot mersedesā…

Tā sauktais progress ir neapturams, neizbēgams. Jau protam klonēt augus, dzīvniekus, ja vajadzēs, varam – lai izvairītos no raibraibiem viesstrādniekiem – klonēt pat cilvēku, paņemsim no viena strādīga un izskatīga Jāņa šūnu un… izaugs tūkstošiem Jāņu, paklausīgi, pacietīgi, darbosies ar slotu vai sēdēs pie datora, tā teikt, ko liks, to darīs, lieki muti nedzisinās…

Laiks apēd savus bērnus. To saprata jau senie grieķi. Mēs nesaprotam, ka progress apēd pats sevi.

*****

Turpināt lasīt »

Latvija „pagātnes paslēpju spēlē” nav izņēmums. VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons savas grāmatas nodaļā „Čekas maisu pārņemšana” apgalvo: „Personīgās un darba lietas Latvijā neatradās.” Mazliet plašāk viņš apraksta notikumus Puškina ielas ēkā, kurā saimniekoja operatīvi-tehniskā daļa, piektā daļa, tātad marksisma-ļeņinisma ideoloģijas modrie sargi, un Rīgas pilsētas daļa. Šo ēku jau bija sākusi apsargāt zemessardze, bet, tā kā darba vajadzībām glabājās 20 litru kanna ar labu spirtu, VDK darbinieki ielējuši pa mēriņam sev un neskopojušies uzcienāt arī zemessargus, līdz tie sākuši palīdzēt nest sētā dokumentus un dedzināt. „Tādā veidā nebūtībā aizgāja visi papīri un ieraksti.” Arī no Mēness ielas visa tehnika un dokumenti „pazuda man nezināmā virzienā,” – sūrojas mūsējais Čekas Ģenerālis. Bet „drošības komitejas informācijas centrā naktī iekļuvuši nezināmi cilvēki un to izdemolēja.(..) Centrā glabājās visa operatīvā informācija. Tā bija slepena un visai vērtīga informācija. Centrā atradās tā laika modernākās skaitļojamās mašīnas „Minsk”. Modernāka un labāk aprīkota skaitļošanas centra nebija visā Latvijā. (..) Durvis uzlauztas, skats drausmīgs. Pagraba stāvā vajadzēja regulāri izsūknēt ūdeni, kas, protams, netika darīts, līdz ar to visa aparatūra bija samirkusi, seifi uzlauzti, visa aparatūra izdemolēta, papīri uz grīdas, informācijas lentes samestas vienā kaudzē, kasetes ar informāciju iekritušas ūdenī – skats kā jau pēc kārtīgas demolēšanas. Tur kaut ko paņemt vai pārņemt vairs nebija nekādas jēgas.”

Turpināt lasīt »

Vēsture ātrāk vai vēlāk dod savu vērtējumu. Jaunākais piemērs: advokāts Andris Grūtups grāmatā Ešafots par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā 1946. gadā izceļ no vēstures tumšajiem apcirkņiem dziļāk iebirušo, nezināmo. Kara tiesā liecību sniedzis kāds 1896. gadā dzimušais Jānis Liepiņš, latviešu strēlnieks, apbalvots ar kaujas ordeņiem, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, robežsargs un… padomju spiegs jau no 1926. gada! A. Grūtups raksta: „Cilvēks darījis tik daudz ļauna. Kaitējis savai tautai un valstij. Kas no viņa atlicis? Tik vien kā arhīvu vāki… briesmīgi un nožēlojami.” Ko Jānis Liepiņš darījis no 1946. gada līdz savai nāves stundai Rīgā 1977. gadā? Taču kaut kur strādājis, satikās, bija paziņas un varbūt pat draugi… Biogrāfija, kuru būtu vēl jāpapēta, meklējot atbildi tam, cik traģiska ir cilvēka dzīve laikmetu griežos, it sevišķi tiem, kas izvēlas Latviju un tautu nodot.

Daudz traģisma slēpj šodienas „čekas maisi”. Un daudz jo daudz netīrības. To vajadzēja iespējami ātrāk nomazgāt, bet to nedara un nedara, lai gan nevienam nedraud inkvizīcijas spāņu zābaki vai izkausēts svins, vienīgi vārdiska attieksmes maiņa un dažam labam būs jānokrīt no varoņa goda pjedestāla.

Vēstures svaros kā pirmos liek valsts vadītājus. 1934. gada 15. maija Vadonis ar lielo burtu Kārlis Ulmanis būtu Latvijai uzvēlis zemes atpirkuma no muižniekiem nastu, godkārības dzīts, pats būdams nacionāli noskaņots, vajāja citus nacionāli domājošus, runājošus, rakstošus, pameta pat politiskās policijas safabricētos dokumentus čekai, kura vārdam „nacionāls” tūlīt un vienīgi pierakstīja otru vārdu – nošaut.

Turpināt lasīt »

Starp piedzimšanu un nāvi. Tā ir cilvēka neizbēgamība.

Starp šūpuli un kapu – mūžs, un tas piedāvā izvēli, vienīgi bez garantijas, ka izvēle būs bijusi pareizā.

Vai cilvēcei bija iespēja izvairīties no cilšu sirojumiem, impēriju kariem, no reliģiskā fanātisma, inkvizīcijas, no sociālisma saldajiem sapņiem dzīvot komunismā? Teorētiski – jā, praktiski – nē. Krievijā iznīcināja materiālas vērtības, itin kā vainīgie būtu logu stikli, ēku mūri, viss skaistais, sakoptais, un ar masveidīgām slepkavībām iezīmēja ceļu uz „gaišo rītdienu”! Citviet komunistu vara atstāja līķu kaudzes mazākas nekā Krievijā, kam teritoriālais plašums atvēra robežas aziātiskajiem žēlastību nepazīstošajiem gēniem.

Ko jau atnesis un vēl atnesīs 21. gadsimts?

Neizbēgama ir islāmiskā nākotne, tā pietuvojusies un tās elpa jau atsitas eiropeiskās civilizācijas pakausī. Vairs nepaglābties ne aiz betona aizsprostiem, kauču tie būtu tūkstoš reiz garāki un desmitreiz augstāki par slaveno „Berlīnes mūri” un robežjoslas uzkasītu ar grābeklīti vēl cītīgāk nekā PSRS robežsargi, nepaglābs ūdeņraža bumbas vai vēl pļaujošāki dzīvā iznīcinātāji līdzekļi. Labākā gadījumā mums draud kopīga bojāeja.

Turpināt lasīt »

Nolādētā vieta.

LNNK nedēļas laikraksta Neatkarība redakcija toreiz bija iemitinājusies Ģertrūdes ielā, avīzi drukāja Bauskā. 1991..gada 1. numurs iznāca janvāra vidū, kad melnās beretes bija okupējušas Rīgā Preses namu. Bija Padomju Savienības aizsardzības ministra Jazova pavēle nosūtīt uz Latviju desantnieku brigādi jauniešu piespiedu mobilizācijai padomju armijā. Ārkārtējā kongresā Baltijas kara apgabals, PSRS komunistiskās partijas Latvijas filiāle un Interfronte nodibināja Baltijas sabiedrības koordinācijas centru, kura uzdevums – ārkārtēji pasākumi, tātad šaušana, lai saglabātu PSRS vienotību. Šajā saspringtajā gaisotnē nedrīkstēja nobaidīties, nepretoties, bija skaļi un atklāti jāatmasko PSRS sarkanais imperiālisms, kura aizsākumi Krievijas senatnē. Redzamākie publicisti klusēja un neiebilda pret nodomu Rīgas centrā uzstādīt Pētera Pirmā pieminekli, to atbalstīja pat daži kultūras darbinieki, un vēl vairākus gadus centās „pagodināt” mūsu galvaspilsētu ar jātnieku zirgā. Tādos saspringtos apstākļos radās šis raksts un avīze to nodrukāja 1991. gada janvārī.

Pieminekļus ceļ un nojauc. Nojauc mūžībai domātos, atjauno nopostītos, ceļ tos slepus noraktiem, kuru mūža mājas nedrīkstēja zināt pat vistuvākie – sieva, dēls, vīrs, brālis, meita… Ar pieminekļa būšanām mēs pašlaik ierakstām Ginesa izcilību grāmatā rekordu. Taču darāmā vēl daudz. To apliecina aizvien skaļākās balsis, ka Rīgā jāatjauno Pētera Lielā piemiņa.

Es esmu par!

Turpināt lasīt »

Dots pret dotu.

Atvainojiet, lasītāj, ka toreiz pa karstām pēdām rakstītajā pieprasīju pat to, ko līdz tam praktizēja tikai Somijā, bet kas tagad, paklausot ES regulām, arī tur pārtraukts.

Jo – cilvēktiesības!

Iekrampējies autostūrē, pa ceļiem joņo apdzērušies pašnāvnieki un potenciālie slepkavas…

Divkājaino lopu tiesības?

Ko valsts varai vispirms vajadzētu aizstāvēt?

Katram pašam esot tiesības izvēlēties – dzert vai nedzert! Tā pamāca un sludina, jo – alkohols dod naudas kalnus. Tāpēc pudele pagaidām ir neuzvarama. Ir zemes, kurās prot mērenāk to lietot. Tur var neuztraukties. Diemžēl mūsu nācija pārkāpusi iznīcināšanās slieksni…

Zemāk pārpublicēto rakstiņu esmu beidzis ar apņēmību Saeimas vēlēšanās balsot par tiem, kas ar likumu stingrību vērstos pret alkohola izraisīto noziedzību. Diemžēl atgūtās neatkarības gadi pierādījuši – velti cerēt! Vienīgi varbūt, ja kupli jo kupli sarastos viesstrādnieki no arābu un islāmticīgo pasaules, kur par grādīgo dzērienu lietošanu piespriež pat nāvessodu, un iebraucēji kļūtu Latvijas pilsoņi, ievēlētu musulmānisku Saeimu, tad…

*****

Turpināt lasīt »