Zināšanai:
Šos Aleksandra Minkina (Александр Минкин) grāmatas «Под властью маньяков» (Maniaku varā) fragmentu tulkojumus var lejupielādēt no sadaļas «LEJUPIELĀDES» (arhivēta ”word” faila veidā).

============================

.

SATURS

1. NODAĻA

Kas notiek? Pedofilu iebrukums!
Samaitātāju izsaucāt? Viņš ir ieradies!
Glabājiet no bērniem sērkociņus
Pats galvenais

2. NODAĻA

Kas vainīgs? Mūsu labākais draugs.
Neapstrīdami pierādījumi

3. NODAĻA

Kādēļ tas tiek darīts? Dēļ naudas!
Auditorijas maiņa
Vainas atzīšana
Tauta un reitings

4. NODAĻA

Cilvēkēdāju fabrika
Vervēšana
Dzīve ar aparātu
Cilvēks – priedēklis
Svešinieki

5. NODAĻA

Uz kara ceļa – pastāvīgā satraukumā.
Tuvā nākotne
Tele biomasa
Te nu mēs esam

.

«Pēdējo sešu gadu laikā, pret mazgadīgajiem vērsto noziegumu skaits, pieaudzis 26 reizes». 2008. gada martā šādi dati parādījās presē un izskanēja pa TV. Un – nekas. Jau aizmirsām.

Pašas netīrākās un cietsirdīgākās noziedzības gadījumu ārkārtīgais pieaugums norisinājās tieši tajos gados, kuri lepni nosaukti par stabilitātes, ekonomiskā uzplaukuma un valstiskuma triumfa gadiem. «Krieviju sākuši cienīt!» - lūk pats pieticīgākais kompliments, kuru pastāvīgi atkārto vara (pati sev) un tās pielūdzēji.

Būtu loģiski, ka par šādu noziedzības plosīšanos atvaļinātu visu „tiesībsargājošo orgānu” vadību un sauktu pie atbildības viņu galveno priekšnieku (mūsu drošības garantu). Bet mums iesaka neprātīgu ideju: sodīt tos vecākus, kuri atstājuši bērnus bez uzraudzības (likumprojekts ir jau gatavs).

Ķert maniakus ir grūti un bīstami. Ķert un sodīt vecākus – tāpat kā ņemt kukuļus no šoferiem – viegli.

Turpināt lasīt »

Šaušalīga statistika (26 reizes sešos gados) – tie ir 2007. gada dati.

Kas gan notika pirms sešiem gadiem – 2001. gadā?

Tieši tad centrālajos televīzijas kanālos sākās raidījumi par pedofiliem un maniakiem. Cietsirdīgas ņirgāšanās kadrus, ar baudu iztirzājot tos visos sīkumos, pavadīja vārdiski nosodījumi…

Vai tas bija nosodījums, vai maniaku stimulācija? Pat tad, ja autori rīkojās vislabāko nodomu vadīti, viņi bruģēja ceļu uz elli.

Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tādu sižetu rādīšana veicina vardarbības pieaugumu, palielina pieprasījumu pēc bērnu pornogrāfijas.

Pēc pirmajām tādām programmām [“Птичий грех” (Putnu grēks) un “Обратная сторона” (Pretējā puse)], es publicēju rakstus [“Необходимость цензуры” (Cenzūras nepieciešamība) un “Цензура или смерть” (Cenzūra vai nāve)] par nepieciešamību nekavējoties ieviest televīzijā morālo cenzūru.

Turpināt lasīt »

Dara pakaļ nevis sprediķotajam, bet gan darbiem. Atdarina nevis spriedelējumus par redzēto, bet gan to, ko redz. Pirmajā gadījumā uz zemes jau būtu paradīze (ja ievērotu pašus „vienkāršākos” baušļus).

Televizors māca: „Lūk, bērni, skatieties: meitene stājas seksuālās attiecībās ar suni. Tas ir ļoti slikti! Tas ir amorāli!”

TV studijā noteikti („objektivitātes” dēļ), ir arī dedzīgs perversuma aizstāvis, kurš saka: „Tas nekas – viņa (meitene) tikai bagātina savu personīgo pieredzi. Visu vajag zināt un izmēģināt!”

Kāda būs mācība no šī raidījuma? Ko dos „pats demonstrējuma fakts”? Tos, kuri to dara, neapturēs vārdi „tas ir slikti”. Tie, kuri nezināja, ka tas vispār iespējams, redzēja, ka ir gan iespējams. Šādam TV „sprediķim” ir pilnīgi prognozējamas un neizbēgamas sekas – pieaugs kopošanās ar dzīvniekiem.

Pirms dažiem gadiem televīzijā sāka skanēt „mat”. Kas par to, ka tie ir negatīvie varoņi. Svarīgi, ka viņi ir varoņi un viņus rāda. Un lūk, bērni sākuši lietot „mat” – tāda varonība neprasa ne prāta, ne talanta, ne piepūles.

Turpināt lasīt »

Tautas vadonis! Dzīves priekšnieks! Dievs! Kāds iedomāsies, ka tas ir prezidents. Nē – tas ir televizors!

Viņš ir varenāks par visiem. Bez tā daudzi cilvēki (bezkaunīgie abu dzimumu televīzijas komentētāji, bezkaunīgie nelieši ar deputātu nozīmītēm) pat neeksistētu mūsu apziņā.

Pat par prezidentu cilvēki atceras tad, kad „kaste” viņu parāda. Bet par „kasti” cilvēki atceras paši. Ieslēdz, pielīp pie tās un nepārtraukti, stundām ilgi skatās. Gadās, ka viens ar otru pastrīdas, bet ar „kasti” – nekad.

Pat Dievam (ar lielo burtu) lielākā daļa ticīgo atvēl sekundes, maksimums – minūtes. Bet dievam (ar mazo burtu – „kastei”) – stundas.

Pielipuši pie ekrāna. Valoda ir precīza: kā mušas pie mušpapīra – lipīgās nāves. Tas tik kārdinoši smaržo, tik pavedinoši un ērti karājas virs pusdienu galda…

Tauta iekritusi lamatās – „kastē”.

Tomēr ir viedoklis, ka televizors tikai informē un izklaidē, bet reāli neietekmē cilvēku uzvedību.

.

Mūsu rases epitāfija vēstīs: «Tiem, kurus dievi vēlas iznīcināt, viņi vispirms iedod televizoru.»
Arturs Klārks.
.

Televizors?! No visiem skatu punktiem tā ir ideāla ierīce.

No sieviešu: Nedzer, nesmēķē, neiet sānsoļus, vienmēr gatavs savu pienākumu izpildīšanai, pilns ar stāstiem par mīlestību.

No vīriešu: Nezāģē nervus, nejautā: „Kur tu biji?”, neprasa naudu, pilns ar boksu un futbolu.

No bērnu: Pat mīļotā māte nevar viņam līdzināties. Viņš vienmēr ir mājās, nekad nelamājas, nesoda. Nenogurst. Nepavēl: „Nomazgā rokas (traukus, grīdas), aizej pēc maizes, parādi dienasgrāmatu, gatavo mājas darbus! Gluži otrādi! Viņš saka: „Nedari neko! Tikai apsēdies manā priekšā un nospied podziņu.”

Vecāki savā starpā runā maz un garlaikoti: „Nopirki? Atkal aizmirsi? Atnesi? Kur noliki? Kliedz uz bērniem: „Tu atkal?!! Cik reižu neesmu teicis?!!”

Bet televizors nekad bērnam nesaka: „Apnicis! Liec mani mierā! Nekad neaizvaino, nepazemo, nesit. Viņš attaisno jebkuru bezdarbību, visu solījumu un pienākumu pārkāpumus. Jums taču bija jānoskatās šī pārraide!

Turpināt lasīt »

Daži cilvēki (sevišķi televīzijas darbinieki) apgalvo, ka televīzija neizraisa kaitīgu ietekmi. Viņi saka: „Pierādiet!”, bet tos, kuri cenšas pierādīt – nosauc par vājprātīgiem.

Mēģināsim pierakstīties vājprātīgajos.

Televīzijas varenības pierādījums ir tie miljardi dolāru, ko tā saņem par reklāmu. Reklāmdevēji – gigantiskas korporācijas ir ļoti alkatīgas – viņas nelietderīgi neiztērēs ne centu.

Kosmētikas, košļājamās gumijas, aizdomīgu ārstniecības līdzekļu un alus-alus-alus karaļi maksā desmitiem tūkstošu dolāru par minūti TV raidlaika. Un vēl maksā miljonus deputātiem, lai tie bremzētu antireklāmas likumu pieņemšanu. Atmaksājas. Nozīmē, ka televīzija ietekmē. Un mēs redzam: alu dzer tā kā nekad.

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā izraisās nežēlīga cīņa par taisnīgu raidlaika sadalīšanu. Partijas un to kandidāti ar precizitāti līdz sekundei saskaita, kas un cik ilgi bijis ēterā. Iesniedz protestus, aiziet līdz Augstākajai Tiesai un Strasbūrai. Tas nozīmē, ka ne tikai tirgotāji, bet arī politiķi, atzīst televīzijas milzīgo ietekmi uz cilvēkiem.

Varbūt ietekme ir, bet tā nav kaitīga?

Pirms 22 gadiem (1986. gadā) Francijā tika pieņemts likums, balstoties uz kuru Francijas Augstākā audiovizuālā padome kontrolē „to programmu saturu, kuras var kaitēt bērniem”. Par to, ka televīzijas programmas var nodarīt kaitējumu, tur neviens nešaubās. Francijas televīzijai „aizliegts demonstrēt erotiskus vai vardarbību saturošus skatus un to reklāmu līdz pulksten 22:30.”

Uzsveru, ka arī „reklāmu”, jo mūsu TV kanāli reizēm cenšas attaisnoties, ka „šausmu filmas rādām tuvāk pusnaktij”. Bet no pašiem baismīgākajiem skatiem samontētie reklāmas klipi, tiek rādīti ik dienas no rīta līdz vakaram. Laikā, kad pie televizoriem ir bērni. Dažreiz pietiek ar vienu sekundi, lai no tā gūtu psihisku traumu.

Turpināt lasīt »

Pat, ja sarīkotu absolūti godīgus aprēķinus, tad izrādītos, ka uz Mocarta skaņdarbu koncertu filharmonijas zālē ierastos 300 cilvēku, bet popmūzikas koncertā stadionā – 30 tūkstoši.

No reitinga viedokļa raugoties, popmūzika ir 100 reizes labāka par Mocarta mūziku. Bet no alus pārdevēja viedokļa popmūzika ir miljons reižu labāka. Pārdevējam interesē tikai cik alus izdzers filharmonijā un cik stadionā.

Pieņemsim, ka abi koncerti sākas vienlaicīgi – pulksten septiņos vakarā. Ko rādīt, televīzija izvēlas pēc apmeklētāju skaita. Tātad – vispirms alus dzērājus, bet Mocartu vai nu nemaz, vai videoierakstā pēc divpadsmitiem naktī.

Pārdošanas reitings? Ja pēc šī kritērija izvēlētos literatūru skolniekiem, tad Dostojevska un Puškina tur nebūs. Tas būtu tas pats kā līgavas izvēli uzticēt miesniekam – teļa gaļas speciālistam. Viņš jums izvēlēsies brangu telīti.

Dēļ reitinga tiek pārkāptas visas pieklājības normas, visi tabu. Reitinga dēļ atļaujas darīt to, ko neviens sev neatļausies personīgajā dzīvē – nekrietnus publiskus skandālus, bērnu sišanu, pedofiliju, kanibālismu – gan dienas laikā, gan vakaros, kad to redz bērni. Tas nekas, ka bērniem uz visu dzīvi paliks psihiskas traumas – ka tikai šobrīd augstāks reitings!

Turpināt lasīt »

Mainās raidījumu programmu saturs – mainās skatītāji.

Daudzi vispār pārstājuši skatīties televīziju un klausīties radio tādēļ, ka ēteris kļuvis savādāks – tā lozungs: „Skatītājiem jāsaņem viss! Tāda ir dzīves realitāte!”

Televīzijas un radio bosu iemīļotais arguments ir šāds: „Ja reiz tas eksistē, tad tam jābūt mūsu raidījumos!” Reizēm arī paši dabū ciest – arvien biežāk dzirdam, ka radioraidījumu vadītāji tiešajā ēterā apsauc nesavaldīgus klausītājus.

Cienījamie ētera priekšnieki! Mēsli tiešām eksistē, bet kādēļ tad viņus jāceļ galdā? Sadisti un pedofili diemžēl eksistē, bet kādēļ tad viņus aicināt uz raidījumiem? Lai vairāk būtu labu cilvēku? Vai tāpēc, lai augtu pircēju skaits?

Parādot aizliegto augli, pievilināt pūli? Jā, tas ir viņu vienīgais mērķis. Viņi pat neaizdomājas par to, pēc kā scenārija strādā.

Televīzijas skatītāju maiņa notiek tāpat kā publikas maiņa pludmalē. Dienā – vecmāmiņas ar mazbērniem, vakarā – iemīlējušies pārīši un ģimenes pāri… Bet, ja dienas laikā pludmalē ieradīsies kaut pāris nūdisti, bet vēlā vakarā – huligāni un narkomāni, atstājot aiz sevis sasistas pudeles, šļirces un piedauzīgus gumijas izstrādājumus? Pazudīs gan vecmāmiņas ar mazbērniem, gan iemīlējušies pārīši un jūrmala kļūs par vēl vienu bīstamu un netīru vietu.

Rādot draņķības, no ekrāniem tiek padzīti normālie ļaudis, bet pievilkti kropļi. Un vēl daļa normālo, ar nestabilu psihi, kuri arī kļūst par kropļiem. Tas ir process, kurš virzās vienā virzienā.

Turpināt lasīt »

Varbūt mēs veltīgi apvainojam televīziju visos šajos grēkos? Varbūt tikai mūsu cilvēki (un bērni) ir slikti audzināti – tādēļ, lūk, arī vairojas maniaki.

Bet varbūt televīzija apzināti grauj sabiedrības morāli? Jo sabiedrība muļķāka, jo augstāks reitings. Gudro – gudrajiem, bet muļķību – visiem pārējiem. Pat ja simts gudrākie ar riebumu novērsīsies, pūlis nejutīs zaudējumu. Toties pūlim pievienosies miljons apmuļķoto.

Šādi fakti, protams, visiem ir zināmi. Bet kā pierādīt, ka tiem nav gadījuma raksturs? Ne jau visu var aptaustīt ar rokām. Vispasaules gravitācijas lauku neviens nav redzējis, bet tas ir. Priekšmeti krīt zemē ne jau tāpēc, ka viņi ir slikti audzināti, bet gan tāpēc, ka ir gravitācija.

Astronoms Louels 1914. gadā, pēc Urāna orbītas nobīdēm paredzēja, ka eksistē kāda vēl tālāka planēta. 1930. gadā cilvēki pirmo reizi ieraudzīja Plutonu – precīzi tajā vietā, kur to bija aprēķinājis Louels.

Vai tiešām „nobīdes” mūsu sabiedrībā vēl nav pietiekošas, lai izskaitļotu to iemeslus?

… Teksts, kuru jūs šobrīd lasāt, sākts rakstīt (un lielākā daļa no tā pabeigta) pirms diviem gadiem. Kopš tā laika daudzi notikumi reālajā dzīvē apstiprināja toreiz izteiktos pieņēmumus.

Turpināt lasīt »

Vai iedzīvotājiem uzlabosies erekcija, ja televīzijā katru dienu runās par impotenci? Nē – tā vēl vairāk pasliktināsies – un tas arī ir vajadzīgs visādu draņķu pārdevējiem. Viņi būtu laimīgi, ja visi Zemes vīrieši kļūtu impotenti. Protams, cilvēce izzustu, bet pirms tam tabletīšu pārdevēji kļūtu pasakaini bagāti. Pārdevējiem nav vajadzīgi veselie – viņiem vajadzīgi slimie! Bet veselība ir ienaidnieks, kas grauj biznesu!

Paceļot reitingu, tirgotāji gremdē sabiedrību.

Visās pirms revolūcijas izdotajās enciklopēdijās ir rindkopa: «Morāles ārprāts» (Нравственное помешательство), kurā teikts:

„Morāles ārprāts – psihiska slimība, kad priekšstati par morāli zaudē savu spēku un pārstāj motivēt cilvēka uzvedību. Ar morāles ārprātu saslimušais kļūst vienaldzīgs pret labo un ļauno, nezaudējot spēju teorētiski saprast formālo atšķirību starp šiem jēdzieniem. Nedziedināma.” (Энциклопедический словарь Ф.Павленкова. С.-Пб., 1905.)

Pēc revolūcijas šī rindkopa no enciklopēdijām pazuda. Vai visi izārstējās no nedziedināmaā slimības? Vai arī gluži otrādi – saslima vairākums, bet vairākums necieš, ka viņus sauc par slimiem un baksta degunā šādas diagnozes.

Īstā elite – ārsti, rakstnieki, mākslinieki, muzikanti, zinātnieki – visi atzītie talanti, kas apveltīti ar gudru prātu ir šausmās! Bet televīzija brauc kā tanks un visai drīz protestējošo balsis apklusīs. Un neviens vairs netraucēs, neviens pat necentīsies apturēt zvēriskuma izplatīšanos.

Turpināt lasīt »