Zināšanai:
Alfrēda Ābeles grāmatu «LATVIEŠU PROBLĒMAS» var lejupielādēt no sadaļas «LEJUPIELĀDES» (arhivēta ”word” faila veidā).

===========================

Alfrēds Ābele

LATVIEŠU PROBLĒMAS
(īss sistēmisks apskats)

Rīga, 2007

.

SATURS

«LATVIEŠU PROBLĒMAS»
PRIEKŠVĀRDS
IEVADS
KAS LATVIEŠIEM TRAUCĒ BŪT LATVIEŠIEM?

Sorosa roka
Pašu varas roka
Eiropas Savienības roka
Tēvzemiešu vēsturiskā misija
Latvietis

PRĀTS

Cilvēka dzīve
Kopienas dzīve
Gudrība

LATVIEŠU TAUTA

Etnosa izcelšanās
Identitāte jeb: “Kas ir latvieši?”

Kas ir identitāte?
Raksturīpašību nozīme
Tautas rakstura noturība

Tautas stadijas
Latviešu tautas veidošanās
Stāvoklis šodien

Tautas sastāvs
Latvijieši
Inteliģence
Par eiropeisku domāšanu
Attīstība

LATVIEŠU KULTŪRA

Etnopsiholoģiska diversija pret latviešiem

Kā latvieši zinātniski izskatās?
Bet ko ar mums latviešiem darīt?

Kas ir kultūra?
Kultūru saskarsme un sadzīvošana
Briesmas latviešu kultūrai
Latviešu jaunrades kultūra
Vēstures mācība
Reliģija

NĀCIJA

Atšķirība no tautas
Nacionālisms
Nacionālais patriotisms
Nācijas veidošanās
Gara panīkums

LATVIEŠU ZEME

Kā bija jārisina zemes jautājums?
Katram latvietim pa Latvijas gabaliņam
Kāds pagaidām rezultāts?

LATVIJAS VALSTS

Valstu tipi

Metropoles tipa valsts
Teritoriāla tipa valsts
Nacionāla tipa valsts

Ideoloģija

Nacionālā ideoloģija
Valsts ideoloģija
Pretlatviskais liberālisms

Iedzīvotāji

Nelatviešu problēma
Integrācija – okupācijas turpinājums
Sabiedrība
Latviešu vieta valstī

Valsts pārvalde

Ierēdniecība
Nomenklatūra
Varneši
Elite

Tautsaimniecība

Valsts izlaupīšana
Saimniekošana

Tiesības

Pamattiesības
Tiesību sistēma
Nekvalitatīva “Satversme”

Politika

Politikas bāze un saturs
Ārpolitika
Iekšpolitika
Nacionālā politika

LATVIEŠU NĀKOTNES PROBLĒMA

Latviešu izdzīvošanas faktori
Nākotnes izredzes
Kur glābiņš?
Par vienotību
Kas mums ir?

Jaunatnes organizācijas
Citas organizācijas

Kā mums trūkst
Kur meklēt sabiedrotos?
Jācīnās par nacionālas valsts konstitūciju
Jāorganizē Latviešu nacionālā biedrība
Skola un skolotājs

EPILOGA VIETĀ
PIELIKUMS: NACIONĀLIE JĒDZIENI

v

Ir tāda pētniecības nozare Letonika. Akadēmiķis Jānis Stradiņš definē: „Letonika ir akadēmisks skatījums uz latviešu nācijai un Latvijai būtiskāko: kas mēs esam, no kurienes nākam, kā mēs dzīvojam un kā jūtamies Eiropā, kādus mūs redz citi. Atslēgas vārdi ir – valoda, kultūra, vērtības, vēsture krustcelēs, identitāte, mentalitāte un multikulturālisms Latvijā.” Bez šaubām, ka kādam, kas to vēl nezin, būs interesanti uzzināt: no kurienes nākam, kā mēs dzīvojam un kā jūtamies Eiropā, kādus mūs redz citi. Mani gan vairāk interesē neakadēmisks skatījums: vai mums šodienas un nākotnes pasaulē ir šances izdzīvot un kas jādara, lai tādas būtu? Mani tāpat mazāk interesē, ko par latviešu raksturu ir teikuši sveštautieši un kā tas raksturs laikmetu griežos ir mainījies, un „vai var labot tautas raksturu?”. Vispirms jābūt tai tautai! Tad ar to raksturu mēs tiksim galā.

Mazai tautai, lai tā izdzīvotu, vajadzīga iekšēja organizācija ar savu ideoloģiju un sava nacionāla valsts. Mācīsimies no ebrejiem, viņu cionisma! Latviešiem, lai tas būtu letonisms.

21. gadsimts atnācis ar negaidīti lielām problēmām etnosiem, tautām, nācijām un nacionālām valstīm. Revolūcija komunikāciju tehnikā globalizē starptautiskos sakarus valstu un cilvēku starpā. Sasniegumi informātikā integrējoši iedarbojas uz procesiem pasaules politikā, ekonomikā, starptautiskajā drošībā, tuvina cilvēkus ideoloģiski. Šis, bez šaubām, pozitīvais process apvienojas ar negatīvo, kas slēpjas iespējā kādam finansiāli varenākam spēkam pasaulē monopolizēt komunikāciju un informātiku, un kopā rada nopietnus draudus ar etnosiem, tautām, nācijām un nacionālām valstīm saistītām pasaules pamatvērtībām. Jautājums ir, vai revolūcija informātikā uzspiedīs pasaules civilizācijai atteikties no etniskas un nacionālas identitātes un liks atdoties anglosakšu vai kādam citam ar informātikas sistēmu palīdzību uzspiestam kosmopolītismam. Pagaidām gan nekas neliecina, ka cilvēce nobriedusi garīgi padoties kāda tehnikas, informācijas vai finansu monstra uzspiestai ideoloģijai. Taču par organizētu pretestību arī nekas neliecina. Atsevišķiem pretestības aktiem tiek piekarināta nacionālisma, fašisma vai pat terorisma birka, un tie tiek monopolizēto pasaules masu informācijas līdzekļu (MIL) aprieti. Ka ne visi un ne visur pieņem jauno – globalizācijas - ēru, ka ne visi gatavi atteikties no savas etniskās identitātes aizstāvības vai labprāt gatavi atdot savu dzīves telpu un savas darba vietas kolonizatoriem vai darbaspēkā lētākām imigrantu masām, liecību ir daudz.

Pasaulē arvien pieaugošam terorisma vilnim pamatā ir neapmierinātība ar nacionālo un sociālo netaisnību. Bet terorisms rodas tur, kur uzkundzēšanās novesta līdz galējībai. Šobrīd pat grūti pateikt, kas motivē spēcīgāk: etnosa vai cilvēka eksistenciālais pašaizsardzības instinkts? Taču, ja ar sociāliem konfliktiem mūslaiku civilizētā pasaule pazīstama jau sen, nacionālo un reliģisko konfliktu eskalācijas priekšā tā izskatās pilnīgi apjukusi un pagaidām vēl nav izstrādājusi ne morāli, ne tiesiski civilizētu pieeju to risināšanai.

Turpināt lasīt »

Tā nu ir iekārtota pasaule, dzīvā daba, ka tajā notiek pastāvīga cīņa par izdzīvošanu – par vietu zem saules. Cilvēku spēkos nav šo mainīt. Pats cilvēks arī pakļauts šim dabas likumam un spiests cīnīties ar dabu, ar citiem cilvēkiem par izdzīvošanai sev, saviem bērniem, savai ģimenei, savai dzimtai, ciltij un etnosam nepieciešamo. Nepieciešamo – ne tikai vēderam, mantīgo, bet arī garīgo – dvēselisko. Homo sapiens – cilvēks kā domājoša būtne šo cīņu atvieglo ar garīgu un miesīgu kolektīvismu: ģimeni, dzimtu, cilti, etnosu un tautu. Dabīgi, ka arī ģimenes, dzimtas, ciltis, etnosi un tautas savā starpā cīnās par izdzīvošanu un treknāko kumosu sev.

Dabas resursi ir ierobežoti, visiem un vienādi nekad nepietiks! Turklāt cilvēka raksturā, atšķirībā no pārējiem dzīvās dabas iemītniekiem, ir grābt no dabas vairāk, nekā tas spēj apēst un patērēt. Arī varā pār savai iztikai nepieciešamo teritoriju un citiem cilvēkiem tas sevi ierobežot nespēj. Cilvēks cenšas sev iekarot un iezīmēt aizvien lielāku dzīves telpu. Viena grābšanas lauks atduras pret citu. Tāpēc neizbēgamas un dabīgas ir cilvēku sadursmes. Sadursmju tēma ir tikpat bezgalīga, cik cilvēces vēsture.

Cieš vienmēr vājākais. Etnosu, tautu starpā tie ir mazie etnosi un mazās tautiņas. Starp tiem arī latvieši un viņu valstiņa. Kas tad šodien globāli apdraud latviešu tautu?

Džordžs Soross tikai izvēlēts kā ilustratīvs pārstāvis draudiem, kas slēpjas aiz individuālisma un cilvēktiesību, liberālisma, globalizācijas un superdemokrātisma teorijām. Tomēr daži vārdi arī par Sorosa teoriju.

Kā filozofs Soross ar saviem finansu līdzekļiem izplata atvētās sabiedrības ideju, kuras būtība: cilvēkiem ar atšķirīgiem uzskatiem ir jāsadzīvo, un neviena grupa nedrīkst uzspiest savus uzskatus citiem, jo galīgā patiesība neeksistē. Bet kā filantrops Soross, arī ar saviem līdzekļiem, cīnās pret savas līdztiesību filozofijas sekām: intelekta komercializācijas un visādu pseido mācību un pseido kultūru (līdz par narkomāniem un homoseksuālistiem) prasībām pēc atklātas vietas zem saules.

Kaut gan pats Soross atzīmē, ka viņam nav skaidrs, vai atvērtā sabiedrība nozīmē reālu sabiedrības veidu vai tikai sabiedrības ideālu, kāds ir šīs sabiedrības mērķis, kur šajā sabiedrībā vieta vēstures faktiem un politiskai varai, tomēr viņš finansē šīs ideoloģijas (kaut pats par ideoloģiju to neatzīst) izplatību. Vispirms gan uz mazākām valstiņām – jo tā lētāk. Tātad dara to apzināti. Eksperimentē? Ar kādu nolūku?

Manuprāt - Soross ar savu „kritisko domāšanu” meklē kapitālismam, kā sabiedriskai sistēmai, glābiņu no draudošām pārmaiņām, grib mazināt tā nedrošību, saglābjot būtību. Šim nolūkam piemērojot paša izgudrotu un praksē pārbaudītus finansu kapitāla tirgus (azart)spēles noteikumus. Kā to kapitālismu grib iepakot Soross, kādā kulītē, par to šeit ne, bet par tiem pašiem vēžiem gan tālāk.

Turpināt lasīt »

Te ir runa par varnešiem, kas netic latviešu tautas nākotnei. Tie tic mantības, bagātību nezudamībai pie jebkuras varas, saprotams, izņemot viņējo, un kalpībai pasaules varenajiem.

Latvieši savā tēvzemē vēl nav brīvi! Vispirms no saviem varas pārstāvjiem, kas braukā pa pasauli un gvelž, velns zina ko. Mūsu Valsts prezidente ASV kongresmeņiem klārē, ka ar nevardarbīgu un dziesmotu revolūciju Latvijā “mēs atguvām brīvību” un ka tie mēs esot bijuši: tad “totalitārā režīma jūgā ieslodzīta nācija”, tad “Latvijas iedzīvotāji”, tad “mūsu iedzīvotāji”, tad “Latvijas tauta”, tad “dzīvīga un neatlaidīga nācija”. Ej nu sazini, kas tad to brīvību te īsti ir atguvis, visādā ziņā latviešu starp tiem nav, teikts tikai, ka “daudz latviešu, kuri bija pametuši savu dzimto zemi Otrā pasaules kara beigās”, uzņemti Amerikā. Kur uzņemti pārējie, un vai vēl Latvijā arī kāds palicis? “Mēs lepojamies ar savām etniskajām kopienām un ar ieguldījumu, ko šo kopienu dēli un meitas ir devuši Latvijas cilvēciskajā, ekonomiskajā un kultūras attīstībā.” Tālāk pieminēšanas vērti izrādās tikai ebreji. Paliek neskaidrs, kas tie mēs, kas ar viņiem lepojas. Valsts atjaunošana esot notikusi “nevis vienkārši no tukšas vietas, bet vispirms aizslaukot iepriekšējās sistēmas gruvešus.” Vai tik tiem slaucītājiem nav misējies un kāda cita vietā aizslacījusies latviešu tauta, ja viņa vairs nekur netiek pieminēta, viņu pat baidās pieminēt? “Katrai nācijai uz šīs zemes ir tiesības uz brīvību. Tas ir sapnis, kas ir jāuztur pie dzīvības, lai cik ilgi nāktos gaidīt tā īstenošanos un lai cik grūti būtu to sasniegt.” Sapņot un gaidīt jau ir latviešu dabā…

Latviešu tautai nevis jāsapņo, bet pie daudz kā steidzami un nopietni jāpiestrādā, protams, ja tā grib pastāvēt. Vispirms mazāk jāklausās, bet vairāk jādomā. Varas vīri mums pastāvīgi kladzina, ka kopēja vēsture, kopēja pagātne, kopējas ciešanas esot tas, kas mūs Latvijā dzīvojošos, vienojot. Laikam paši tam visai netic, jo valsts iedarbinājusi iecietības un tolerances veicināšanas programmu – sava veida sorosiešu ideoloģijas valstisku turpinājumu. Arī mūsu Valsts prezidente, aizstāvot homoseksuālistus, savu sorosisko būtību atklāj teikdama, ka cilvēku radīti likumi ir pāri visam ētiskam. Latviešiem jābūt iecietīgiem pret svešiem ieklīdeņiem: mums un mūsu kultūrai naidīgiem kolonistiem, reizē arī pret mūsu morāli graujošajiem nekaunīgiem homoseksuālistiem. Tolerance, saprotams - tikai no latviešu puses, mūs vienos?

Turpināt lasīt »

Tikko izķepurojusies no vienas federācijas, LR iestājusies nevis suverēnu valstu savienībā, bet atkal federālā veidojumā? Kā izskaidrot, ka solītās ekonomiskās apvienības vietā ES izrādās pilnvērtīgs valstisks veidojums ar savu valdību un komisāriem visās sabiedriskās dzīves jomās?

Varneši tautai ES reklamēja kā suverēnu Eiropas valstu ekonomisku apvienību. Nu, kad esam pabijuši šajā savienībā jau vairākus gadus un, kad Francijas un Niderlandes tautas ES konstitūciju projektu noraidījušas, Eiroparlamenta Ekonomikas un monetārās komisijas priekšsēdētāja vietnieks Guntars Krasts konstatē: “ES teorētiski ir preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīva kustība, bet no tā visa darbojas tikai preču kustība.” Tiešām! Mūsu kustīgo darbaspēku ES jau izmeta no Zviedrijas, bet preču kustībā Latvija jau sen pirms iestāšanās gribot negribot bija iekšā. Ko mēs vēl ieguvām vai vismaz gribējām, tas pat G. Krastam nav skaidrs: “Kas mums no ES būtu vajadzīgs? Kāda ir mūsu stratēģiskā interese saistībā ar ES? (..) Latvijas pašreizējā valdība deleģējusi tiesības Briselei pieņemt likumus mūsu vietā.” Tātad nu, kad esam ES un NATO, vara apjēgusi, ka nezina, ko tālāk darīt un radījusi stratēģiskās analīzes komisiju! Izrādās, ES esam uzņemti kā kolonija, nevis neatkarīga valsts. Valsts iekšējo dzīvi šodien kontrolē eirokomisāri, kas Eiropas nāciju mēģina radīt ar iestāžu un birokrātisku instrukciju palīdzību. Gluži kā PSRS - cilvēkiem ar varu grib piespiest būt laimīgiem!

To, ka Latvija kā valsts, kur nu vēl latviešu tauta, nevienu vareno lielvalsti neinteresē, pierādīja nodevība Jaltas un Potsdamas konferencēs. Arī šodien, ja ASV vēl var uzskatīt par LR draugu, tad nu latviešu noteikti ne. Citādi tā nespiestu mūs Saeimā ielaist latviešu valodu nepratējus un oficiāli nefinansētu nelatviešu civilkolonistu uzņemšanu LR pilsonībā laikā, kad pašās ASV ir 11 miljoni ieceļotāju “nelegāļu”, kad ASV prezidents par savu valsti saka: “Tiem, kas ierodas uz jaunu dzīvi mūsu valstī, ir pienākums iemācīties angļu valodu…”!

Turpināt lasīt »

Šeit pareizais virsraksts būtu: pašu latviešu naivums un lētticība. Tēvzemieši izvēlēti tikai kā redzamākais piemērs tām neredzamām rokām, kurām latvieši Latvijā ir tikai traucēklis.

Ar krievvalodīgās PCTVL draudu tēvzemieši kā ķīlniekus sev piesaista to latviešvalodīgo vēlētāju daļu, kura prasa ar pirkstu norādītu konkrētu ienaidnieku. Ar tautas prātu apveltītā latviešu daļa, kas latviešu tautas pastāvēšanai spēj saskatīt kompleksas briesmas, redz tēvzemiešu negodīgi liekulīgo nacionālisma imitāciju, redz to vēsturisko misiju – latviešu nacionālo kustību un intereses ielaist vatē. Zem lozunga „Latvieti, nepadodies!”, pašiem sēžot ērtajos un ienesīgajos Saeimas krēslos, vaidulīgie tēvzemiešu vadoņi pacentušies nacionālāko latviešu daļu iemānīt aizsardzības ierakumos. Savā zemē, savā mājā latvietis tagad sēž aizbarikadējies un tikai atkaujas no uzmācīgiem un nekaunīgiem viņa dzīves telpas iekārotājiem?! Ne ar ko latviešiem pozitīvu, izņemot nacionālu muldēšanu, tēvzemieši izcēlušies nav. Tāpēc kopā ar Latvijas Ceļu un Tautas partiju nes galveno atbildību par stāvokli valstī.

Tēvzemieši bijuši valdībās, kas komunistiskā režīma upuriem atņēmušas visas privilēģijas. Pilsonības likumu, atsakoties no naturalizējamo kvotām, mīkstināja tēvzemieša G. Krasta valdība! Lai paātrinātā sveštautiešu naturalizācija LR pilsonībā dotu vairāk valstij nelojālu pilsoņu? Zīmīgi, ka LPSR gara turpinātāji - PCTVL Eiropas Parlamenta vēlēšanās saņēma tieši tik balsu, cik tēvzemieši ir sanaturalizējuši LR pilsoņos! Eiroparlamenta deputāte I. Vaidere skaidri un atklāti pasaka (“Vesķi, 15.05.06.): “Ja Latvija būtu gribējusi atbrīvoties no nepilsoņiem, tas būtu izdarīts jau 1990. gadu sākumā. (..) taisni pretēji, nepilsoņu atrašanās Latvijas teritorijā tika legalizēta…”. Ar Annas Seiles izstrādāto Zemes aizsardzības likumu faktiski tika legalizēta zemes izpārdošana ārvalstniekiem. Ja šodien Tēvzemieši ceļ trauksmi par Abrenes apriņķa zaudēšanu un atsaucas uz 1920. gada Latvijas un Krievijas Miera līgumu, tad jājautā, kāpēc tad viņu premjers G. Krasts no tautas ieslepenoja un parafēja robežlīgumu, kurā par labu Krievijai maina Miera līgumā noteikto Latvijas robežu? Tēvzemieši “iedabūja” PCTVL līderi Tatjanu Ždanoku LR pilsonībā, lai latviešiem būtu ienaidnieks ar ko cīnīties, Jaunais laiks – Eiropas Parlamentā, lai pasaulē “slavē” Latviju. Tēvzemieša G.V. Kristovska, kā aizsardzības ministra, vadībā: Latvijas Bruņotie spēki tiek atdalīti no tautas, no karaspēka pārveidoti ASV izsūtāmā - pasaules lauku žandarmērijā; pamazām likvidēts latviešiem uzticīgākais bruņotais spēks – Zemessardze; lai jaunā paaudze nebūtu sagatavota ieroču nešanai – likvidēts obligātais militārais dienests; ar reālu aizsardzību nesaistīti tiek iepirkts brāķa un principiāli nekam nederīgs dārgs bruņojums, piemēram, zviedru pretgaisa raķešu sistēma - mākoņu apšaudīšanai; beidzot – mūsu karavīri žandarmu funkcijas šodien pilda jau četrās ārvalstīs.

Turpināt lasīt »

Jā! Šodien lielākais nedraugs sev ir pats latvietis. Latvieša kā etnosa locekļa kondīcija, latviešu etnosa pašsaglabāšanās kondīcija šodien ir tāda, kas ļauj apšaubīt latviešu tiesības uz tautas statusu, tiesības uz savu atsevišķu valsti ar tiesībām uz vadošo lomu šajā valstī. Vai kāds liedza latviešu skolotājiem audzināt savus jauniešus nacionālā garā? Vai tam bija vajadzīga kāda speciāla programma un ministra atļauja? Tad kāpēc mūsu jaunieši šodien izrādās tik nacionāli infantili? Vai var būt tauta, kurai nav savas nacionālās inteliģences? Esam nodzīvojušies tiktāl, ka mūsu sveštautiešu komunālie kaimiņi pat atklāti par mums ņirgājas. Ne mazums ir tādu, kas apšauba latviešus kā tautu, pat pašus latviešus. Tādu spriedelējumu varam lasīt (Vesķi,12.03.02.). Pie Latvijas tautas, pēc pasaules mērogiem, varot pieskaitīt ap 200 cilvēku, kas sevi uzrāda kā līvus, daļu poļu un nedaudz Latgales krievu – vecticībnieku. Vēl derot vācu baroni un krievu ieceļotāji, kas līdz krustnešu ienākšanai apmetušies pie Daugavas. Pārējie tagadējie Latvijas iedzīvotāji esot tikai okupantu pēcnācēji jeb vietējo iedzīvotāju vardarbīgas asimilācijas produkts. Tad, lūk, šis produkts 10 gadu laikā neesot varējis atrisināt ne tikai 1991. gadā republikai radušās problēmas, bet pat savairojis kaudzi jaunas. Nemaz nerunājot par to, ka no sava vidus nav varējis izdalīt pāris simtus godīgu cilvēku darbam Saeimā un valdībā. Ko te lai saka - par tiem pāris simtiem zināma taisnība ir.

Par ko liecina “sasniegtais”? Pašu būtiskāko kļūdu saraksts, kuras, “atjaunojot LR”, līdz šim pieļāvuši latvieši:

- aizmirsuši, ka ir tauta. Dzimstības problēmas risināšanu atstājuši valsts, t.i. ierēdņu ziņā, kas tas pats, kas valsts varai uzticēt sev vajadzīgas tautas sintēzi;
- lolo cerības, ka Rietumos kādu interesē latviešu tautas liktenis;
- nav izveidojuši vienotu latviešu nacionālo garīgo centru un neveic nekādu nacionālās audzināšanas un organizatorisko darbu latviešu tautā;
- pieļāvuši, ka latviešu tauta Latvijā tiek uzskatīta tikai par etnisku kopu;
- šokēti savas iedomības uz uzpūtības neatbilstībai praktiskajai varēšanai, latvieši pārstājuši vairoties un nu savus demogrāfiskos robus cenšas pieintegrēt ar sveštautiešiem;
- labprātīgi uzņēmušies visu atbildību par divu agresoru darbības sekām Latvijā: atstājuši Latvijā civilkolonistus un gatavi arī likumīgi Krievijai uzdāvināt daļu tās okupētās Latvijas teritorijas;
- uzreiz nav likvidējuši krievu skolas, t.i., atjaunojuši 1940. gada (Ulmaņlaika) izglītības sistēmu;
- uzskata, ka demokrātija ir visu vienlīdzība un visatļautība, ka tai visās valstīs, tostarp kā lielajās, tā mazajās, jābūt vienādai – unificētai pēc lielo valstu parauga;
- pieņēmuši, ka ekonomiski attīstītāko rietumvalstu dzīves standarti Latvijai ir aksioma - etalons, ka pašiem savu dzīves standartu mums nav un nevar būt;
- noticējuši, ka ne tikai starptautiski tiesiski, bet arī praktiski mēs varam atjaunot pirmo Latvijas Republiku – atgriezties pirmskara Latvijā;
- pēc simts gadus veciem īpašumtiesību papīriem saārdījuši savu šūpuli - produktīvo Latvijas zemi, taču katram latvietim nesanāca pa Latvijas gabaliņam;
- izlaiduši tautas (valsts) kapitālu no savām rokām (politiskās un ekonomiskās kontroles), pārdod ārzemniekiem savu zemi.

Tālākais teksts veltīts mēģinājumam saprast, kas mēs latvieši un kāpēc tādi esam. Kas būtu darāms, lai mēs paliktu kā latvieši, bet augstākā nacionālā un cilvēciskā kvalitātē?

Prāts ir smadzeņu darbība, kas nosaka spēju uz sevi un apkārtni raudzīties bez pašapmāna, pareizi saprast īstenību un attiecīgi izturēties.

“Prāts rosina gribu, bet griba – rīcību.” (J. Komenskis).
“Griba dara brīvu, jo gribēšana ir radīšana.” (F.V. Nīcše).