Diemžēl par valsts attīstības procesiem vai bojāeju valstī nav atbildīgo, jebkuram vadītājam, atvainojiet, man liekas, viss ir pie vienas vietas - algu saņem, savu amatu kaut kā pilda vai izrādās, ka pilda un tiek cauri, tajā skaitā valsts prezidents neko globāli nerisina un nav viņa pienākums!?

Vajadzīgi tautas veidojumi, kuriem valsts maksā par telpu īri, par izdevumiem, algu dažiem pamatdarbiniekiem, kam pienākums sekot procesiem valstī, bet, ja valsts vara nepilda, būtu pienākums šim “veidojumam” celt kājās tautu, aicināt uz mītiņiem, piketiem, sapulcēm. Manuprāt, to vajadzētu darīt varbūt TIESĪBSARGAM un ne tik vāji kā līdz šim. Būtu jāiepazīstas ar TIESĪBSARGA funkcijām un jārosina tās pārskatīt, uzliekot par pienākumu aizstāvēt ne tikai fizisku personu tiesības, bet visas valsts, tautas tiesības uz attīstību un noteikt Tiesībsarga darbības virzienus.

Masveidā cilvēki pamet valsti, valsts un pašvaldību pasūtījumi ir prātam neaptverami dārgi, valsts vai pašvaldības īpašumu tiek izpārdoti par “sviestmaizes” cenām, valsts kontroles revīzijas netiek ņemtas vērā, KNABs tiek apkarots kā valsts ienaidnieks, denacionalizēto māju īrnieku tiesības jau aizmirstas 18 gadus, amatpersonai atņemta pielaide valsts noslēpumam, bet turpina ieņemt amatu, deputāts, nodots tiesai vai notiesāts, turpina saņemt algu, ministri var publicēties par slepenu naudu izdotā avīzē un baidīt tautu, pensionārus, invalīdus un daudzbērnu ģimenes var turēt ar bada pabalstiem utt., un nevienam nekāda atbildība netiek pieprasīta, neiestājas, jo valstī nav tādas institūcijas, kas būtu atbildīga kopumā par valsti.

Turpināt lasīt »

Britu laikraksta The Independent rīcībā nonākusi informācija, ka Eiropas Komisijas un 27 Eiropas Savienības dalībvalstu amatpersonas slepenās sanāksmēs sprieduši, kā paātrināt ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) netraucētu audzēšanu un izplatību visā Eiropas Savienības teritorijā.

Laikraksta redakcijas rīcībā nonācis kāds klasificēts dokuments, kurā ietvertā informācija liecinot par slepenas darba grupas izveidi, kuras vadībā atradies pats Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu, kurš arī publiski nekad nav slēpis savu atbalstu ĢMO audzēšanai.

Dokumenta saturs liek secināt, ka katra ES dalībvalsts uz grupas sanāksmēm deleģējusi vienu pārstāvi, taču par šādas darba grupas eksistenci un mērķiem līdz šim nekāda oficiāla informācija no Eiropas Komisijas puses nav sniegta.

Savas pirmās sanāksmes laikā slepenās atbalsta grupas pārstāvji secinājuši, ka ir nepieciešams veicināt nopietnos zinātniskos izvērtējumos balstītu ĢMO izplatību, kā arī šajos procesos iesaistīt attiecīgos „industrijas pārstāvjus”. Pastāvot aizdomas, ka Ž.M. Barrozu vēlējies ĢMO Eiropā ieviest pēc iespējas ātrāk un tādēļ, iespējams, vērsies tieši pie dalībvalstu premjeriem un prezidentiem, aicinot izdarīt spiedienu uz to ministriem.

Turpināt lasīt »

Labi, par plānu to nosaukt ir pārspīlējums un virsraksts ir vien nerrošanās - tās drīzāk ir politisko uzstādījumu aprises. No kārtējās politikas plānošanas dokumenta „Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2009. – 2013. gadam” versijas projekta (šeit un turpmāk - mani pasvītrojumi):

“Neatkarīgi no tā, kāda būs ekonomikas izaugsme, produktivitātes pieaugums un valsts kopēja imigrācijas politika, darba imigrācija tuvāko 15 gadu laikā ir nenovēršama (tai skaitā - ES brīvās darbaspēka kustības rezultātā) un imigrantu integrācija bus viens no lielākajiem izaicinājumiem Latvijas sabiedrībai.”

Tā lūk, dāmas un kungi Latvijas pilsoņi - lai ko arī jūs nedomātu par “darba” vai citu imigrāciju, lai kā arī jūs nebūtu balsojuši vēlēšanās, tie, kuri pēc šīm vēlēšanām pagaidām tiek pie šādu dokumentu sacerēšanas, tik un tā pasludinās savus tiecienus “integrēt” jaunu imigrantu vilni par politisku neizbēgamību.

Turpināt lasīt »

Pastāstīšu jums, kā man šorīt gāja, braucot uz darbu. Tas ir stāsts bez morāles, vienkārši pārdomas valsts svētku priekšvakarā.

No rītiem uz darbu parasti dodos ar vilcienu. Lai gan dzīvoju un strādāju Rīgā un man ir pieejami arī citi transporta līdzekļi, nācies secināt, ka vilciens tomēr ir ērtākais, lētākais un ātrākais. Tā kā stacija turpat pie mājām, nekavējos to arī izmantot. Trolejbusi no rītiem ir pārbāzti, turklāt braukšana tajos prasa īpaši stipru nervu sistēmu, jo pasažieru kontingents ir īpaši kolorīts. Iespējas ir dažādas – tikt apzagtam, apvemtam vai piekautam (protams, dramatizēju, ar mani nekas tāds nav gadījies, bet no citiem tādas lietas dzirdētas ne mazums). Turklāt trolejbusi nav pasargāti no sastrēgumiem, tāpēc nokļūšana darbā laikus ik rītu ir laimes spēle. Līdzīgi ir ar mikroautobusiem. Tātad – vilciens.

Vilcieni man patīk, tajos ir samērā civilizēta publika, tie nestāv sastrēgumos, pērkot mēnešbiļeti, ar vilcieniem sanāk lētāka braukšana. Bet, protams, arī šis pakalpojums ir tālu no cilvēcības robežām. Mans ik rīta vilciens regulāri nokavē aptuveni 8 minūtes, tāpēc bieži sanāk nosalt, gaidot uz perona. Iziet minūti vēlāk arī nedrīkst, jo vienā no desmit reizēm tas atbrauc laikus. Tad var sanākt nokavēt un apgrūtināt sevi cita transporta meklējumiem. Protams, tāda luksus iespēja kā sēdvieta no rītiem nav paredzēta. Kad vilciens ir nonācis līdz manai stacijai, tas lielākoties ir pilns līdz durvīm un jāpriecājas, ka var tikt iekšā. Taču atšķirībā no trolejbusa, pilnā vilcienā tomēr ir iespējams samērā stabili nostāvēt. Gaisa, protams, nav un bieži nākas zīlēt – ģībšu vai neģībšu? (Bet nebūsim jau pārāk izvēlīgi.) Citreiz vilcienam ir jāstāv, lai palaistu garām kādu citu vilcienu. Bieži tas notiek tā, ka vilciens atbrauc stacijā, atver durvis (ziemā) un stāv, piemēram, 5 minūtes. Durvis ciet netaisa, sak, paelpojiet nu gaisiņu, ja ļoti gribējās. Tamburā stāvošie tad arī priecīgi elpo. Tā kā – garlaicīgi nav.

Turpināt lasīt »

Tikko noskatījos Discovery kanālā par Ķīnas mākslas centru, un kļuva tā mazliet skumji par mūsu projektu Daugavas krastā, salīdzinot būvju parametrus. Ķīniešu būves platība 200 000 m2 - mūsu Gaismas pils platība plānota 40 000 m2; Ķīnas teātrī būs 6500 skatītāju vietu - mūsējā biblenē vien 1000 lasītāju beņķīšu.

Bet visskumjākais ir izmaksu salīdzinājums - ķīniešiem šis projektiņš izmaksāja tikai 210 milj. latu (kas ir 2 x vairāk par Gaismas pili). Dizaina atšķirības ir vienkārši graujošas un latviešiem ir jānokaunas - mūsu pils velk labākajā gadījumā par pakusušu eskimosu malkas šķūnīti…

Paskatieties internetā, tā tas tiešām ir.

No: http://www.tvnet.lv/zinas/lasitaju/article.php?id=550701

============================

No «AISBERGA»:

Vajadzētu aizliegt rādīt „Discovery” TV kanālu – jo tur mēdz būt pieejama informācija arī par to, kādus, kā un par cik būvē tiltus un citas celtnes kā Ķīnā tā arī citur pasaulē.

Nedod Dievs, ja mēs šos datus salīdzināsim ar „demokrātiskajā” Latvijā notiekošo !!!

v

Nu jau ir retums veikalā atrast nesagrieztu maizīti. Iespējams, sāks sagraizīt drīz arī smalkmaizītes, kaut gan to grūti izdarīt, jo bulciņas palikušas mikroskopiskas: viens kumoss - par lielu, bet divi nesanāk, toties cenas trīskāršojušās. Bet te raksts par maizi.

Kas notiek ar maizes graizīšanu?

1. Lai izspiestu lielāku cenu par papildu pakalpojumu?
2. Lai radītu ilūzijas, ka tā joprojām svaiga?
3. Lai pārpalikumu būtu ērtāk izmest atkritumos un sajaukt ar mēsliem un lai to neizmantotu “bomži”, citi nabagi, kam nav par ko nopirkt maizīti? Kas vēl?

Turpināt lasīt »

Kāds gudrais reiz uzdevis jautājumu: „Viens mats - vai tas ir daudz, vai maz?”
Un pēc tam pats atbildējis: „Ja uz galvas, tad maz, bet ja zupā – tad daudz!”

Bet tagad, lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: „Pāris simti cilvēku – vai tas ir daudz vai maz?”
Varu arī atbildēt: „Maz, ja salīdzina ar diviem miljoniem valsts iedzīvotāju. Daudz, ja tie ir pie varas tikuši „demokrāti” – šajos `padsmit` gados tiks iznīcināta gan valsts, gan tās (gļēvie) iedzīvotāji!”

Neticat? Lūk, ieskats nesenā pagātnē…

Ar «Pasaules valdības» „zaļo papīrīšu” un pašmāju kangaru palīdzību, tika ievazāta „demokrātijas” sērga – pie varas „likumīgi” nokļuva mazskaitlīgi bandītiski-mafiozi grupējumi – „partijas”, kuras tā saucamās „demokrātijas” un pašu izdoto „Likumu” aizsegā uzurpēja varu, nesodīti izlaupīja valsts īpašumus un dabas bagātības, nežēlīgi izmantoja un, īstenojot «Zelta miljarda» koncepciju, radīja neciešamus eksistences apstākļus vienkāršajiem iedzīvotājiem.

Jau „demokrātijas” ieviešanas pirmajos mēnešos mākslīgi radīja masveidīgu bezdarbu – apturēja darbību, izlaupīja un izdemolēja praktiski visus smagās un vieglās rūpniecības uzņēmumus (izņemot vienu metalurģisko rūpnīcu, kurai bija ieplānots atbildīgs uzdevums – pārkausējot, neatgriezeniski iznīcināt visu likvidēto ražotņu tehnoloģiskās iekārtas un aprīkojumu). Tāds pats liktenis piemeklēja praktiski visas fabrikas, lauksaimniecības un zivsaimniecības uzņēmumus. Iznīcināja arī vairums gaļas un lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, piena kombinātus, lauku pienotavas. Pēc tam likvidēja vairumu pārtikas un pirmās nepieciešamības preču ražotņu – maizes kombinātus, olu ražošanas fermas, visas sērkociņu un visas cukura fabrikas. Izzāģēja milzīgas mežu platības un koksni par grašiem pārdeva ārzemniekiem. Sagrieza lūžņos kuģus. Izlaupīja un iztirgoja visu kaut cik pieejamo krāsaino un melno metālu – līdz pat elektrolīniju vadiem un lietus ūdens kolektoru restēm.

Turpināt lasīt »

Es domāju, ka daudzi ir novērojuši, ka bieži vien Rīgā par sētniekiem strādā pensionāri, un arī šodien, dodoties no Operas nama uz dzelzceļa staciju, divas reizes es piedzīvoju situāciju, ka man aiz žēluma gribējās raudāt, jo, manuprāt, tas ir skumji, ka sirmai māmiņai, salīkušu muguru, ir jāpiestrādā par sētnieci, lai varētu izdzīvot. Viņa taču visu dzīvi strādājusi! Vai tiešām viņai nepienākas atpūta pat vecumdienās?

Otra situācija bija, kad redzēju, kā kundzīte ap gadiem 70 - 75 ar spieķīti rokā stāvēja tunelī un ubagoja. Šai kundzītei bija tik mīļa seja, šai sejā nebija redzamas ne dusmas, ne neapmierinātība, bet, ja tā padomā, viņai noteikti nebija viegli tur stāvēt un ubagot - bet dzīve piespiež viņu to darīt.

Tie ir tikai divi gadījumi, bet tādu ir neskaitāmi daudz. Tanī pašā laikā mūsu valdības vīri braukā smalkās mašīnās, sēž neskaitāmās padomēs un pelna tādas naudas summas, kas parastam ierindas cilvēkam pat sapņos nerādās. Labprāt gribētu redzēt, kā šie cilvēki izdzīvotu ar 150 Ls mēnesī, kad par siltumu būtu jāsamaksā aptuveni 60 - 70 mēnesī, zālēm 20 - 30 Ls mēnesī un vēl jau ir arī elektrība, gāze, ūdens un citi maksājumi… Tad kur lai tas pensionārs rauj to naudiņu arī vēl pārtikai?

Turpināt lasīt »

Savulaik, no 1991.gada un turpmākos gados, varēja lasīt policijas diennakts informāciju par notikumiem Rīgas apgabalā. Informācijā ir sadaļa - LĪĶU ATRAŠANA. Gandrīz katru rītu šajā sadaļā varēja izlasīt, ka bez vardarbīgas nāves pazīmēm atrasti ap 10 cilvēku līķu.

Agrākos gados uz katru līķa atrašanu izbrauca vesela operatīvā grupa, pat policijas un ministrijas vadība, obligāti brauca tiesu medicīnas eksperts. Tagad sakarā ar masveidību parasti izbrauc uz notikuma vietu viens policists, sastāda paviršu līķa atrašanas vietas apskati un raksta lēmumu ekspertīzei, atbrauc līķu vedēju rati un aizved uz morgiem. Bizness.

Informācijas lasītājiem bija šoks - kas notiek Latvijā ar cilvēkiem! Un gadu gadiem, nu jau desmitiem gadu - vairāk vai mazāk diennaktī atrasto nevardarbīgo līķu. Kāda statistika šajā “biznesā” ir tagad, būtu jāpaskaita arī. Vairums šo cilvēku miruši apstākļos kā klaida suņi, kuriem nav bijis piederīgo un/vai medicīniskās aprūpes vai nav bijis ēdiena. Viena daļa no tiem, kā secina ekspertīze, izdarījuši pašnāvības, nosaluši, saindējušies, bet lielai daļai diagnoze - miris no sirds nepietiekamības. Kas tā par slimību, es gan nezinu. Valsts vara kaut kādā dokumentā (varbūt Veselības ministrija ar instrukciju vai cita iestāde) vēlāk nolēma miršanas apliecībā nerakstīt nāves cēloni, lai dzīvie, dzimtsarakstu nodaļas nevarētu veikt statistisku, skaitīt un brīnīties, kas notiek ar šiem cilvēkiem. Un, ja mēs paskaitītu, cik šādu cilvēku ir gājis bojā laikā no 1991.gada līdz 2008.gadam kopā?

Turpināt lasīt »

Es zinu, kā tas notiek. Kā cilvēki, kas darbojas modē, kultūrā, mākslā, mūzikā un sportā un nopietni pieejot savai lietai, pazaudē realitātes sajūtu.

Ir ļoti cienījami, ja cilvēks nopietni izturas pret to, ko viņš dara – vai tas būtu treniņš Ņujorkas maratonam, vai Omāra Haijama vārsmu atdzeja.

Tomēr, kad šim cilvēkam, atvainojiet, sabruks māja vai nomirs visi radinieki, viņam vairs nebūs izvēles iespēju – pamanīt vai nepamanīt, ka viņa nodarbe ir nesvarīga. Ne tikai sabiedrībai, bet pat paša kailajai dzīvībai.

Māksla, mode un sports ir otršķirīgi. Tas ir tas, ko cilvēks dara, kad viņš ir paēdis un laimīgs, un kad viņam ir pietiekami daudz brīva laika, lai „meklētu sevi” un „pierādītu sevi”.

Agnese Krivade
Fragments no raksta «Anetes smaids»
No: http://www.agnesekrivade.lv/?p=74

«AISBERGA» piezīmes:
1. raksta fragmenta virsraksts – mūsu.
2. visu cieņu A.Krivadei – viņas domas pilnībā saskan ar mūsu uzskatiem.