Valstī valda dziļa krīze, kurai par upuriem ir kritušas praktiski visas iedzīvotāju grupas, sevišķi vismazaizsargātākās – pensionāri, invalīdi, strādnieki, zemnieki, sīkie ierēdņi un valsts kalpotāji, kā arī mazie un vidējie uzņēmēji. Un, neapšaubāmi, ir arī, kaut arī ļoti neliela, sabiedrības daļa, kura no šī visas sabiedrības posta iegūs milzīgu labumu. Kas vainojams pie esošā stāvokļa? Vainīgos nosaukt nav grūti, tā vispirms ir plēsonīgā un parazītiskā kapitālisma sistēma, un šīs sistēmas kroplīgā lokalizētā pašmāju versija, konkrētāk, tās ir visas personas (oligarhi un pelēkie kardināli, politiķu un valsts augstāko amatpersonu un ierēdņu vairākums), kas izlaupīja vai ļāva izlaupīt valsti, zelt korupcijai un spekulatīvo darījumu bumam, savu interešu vai diletantisma, nekritiski sekojot svešzemju ultimātiem un laupītājkapitālisma neveiksmīgiem piemēriem, pieļāva vienas dienas saimniekošanas modeļa ieviešanu Latvijā, turklāt ievedot valsts ekonomiku tik lielā globālā kapitālisma sistēmas atkarībā, ka jebkuri šīs sistēmas satricinājumi un sabrukuma draudi neatgriezeniski velk mūs līdz, neatstājot mūsu valstij pat teorētisku iespēju īstenot neatkarīgu politiku, aizstāvēt savu tirgu un savu iedzīvotāju intereses. Gribat piemērus, lūdzu!

Turpināt lasīt »

Apbrīnojami, cik tālu mēs novesti savā domāšanā un visu laiku runājam par personībām, par ko balsot? Neatrod savu „gudro“ deputātu kandidātu, populāro un saka: NAV PAR KO BALSOT. Te arī ir tavs domāšanas krahs. Tu esi apmāts, tev iegalvots tas, no kā jābaidās – no populāriem deputātu kandidātiem, no skaistām sejām, no vēlēšanu „izbāzeņiem“, jo reklāma ir visspēcīga un apmānīs, suģestēs un iegalvos.

Vairums vēlētāju, varbūt visi, meklē personas, par ko balsot, un neaizdomājas, ka par personām nevar nobalsot, bet tikai par partijām. Grūti saprast, kādēļ plaši popularizējusies Vēlēšanu reformas biedrība, kura tikpat nelabojami slimo ar to pašu personību meklēšanas teoriju, visur to skandina un tieši apzināti vai domāšanas aptumsumā zombē tautu, vēlētājus, sludina mācības par „labāku“, „tautas” deputātu kandidātu meklēšanu.

Lasot informāciju par šo biedrību, sāk likties, ka tā izveidota speciāli, lai maldinātu vēlētājus un turētu paklausībā vēlēt tādā pašā stilā kā visus šos 20 gadus, lai nemainīgi tiktu ievēlēti tie paši vecie vēži.

Turpināt lasīt »

Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijas pastāvēšanas 18 gados esam piedzīvojuši dažādas reformas. Viens no tādiem procesiem bija valsts īpašuma sadale, faktiski šai formai pilnībā sagrūstot 90-to gadu sākumā. Tajā gan ņemt dalību bija lemts pavisam nelielai sabiedrības daļai. Droši vien ievērojami lielākā tautas daļa, kas pie pīrāga netika, būtu arī lielprivatizētājiem piedevusi, ja veiksmīgie darboņi iegūtos līdzekļus ieguldītu ražošanā un būtu devuši pārējiem ar savu darbu iespējas nopelnīt. Diemžēl mums nācās vilties, vērojot tikai no malas topošās elites panākumus smalko aprindu hronikās. Varējām priecāties par ballīti, kurā viena neliela, izredzēta daļa mūsu sabiedrības jautri uzdzīvoja. Tas viss, sevis nominētajiem “sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem” nāca nevis smaga darba rezultātā, bet veiksmīgi “bīdot” darījumus. Droši vien, ja nākamajiem valsts ekonomikas virzītājiem labklājība būtu gūta, sūri grūti strādājot, tad arī mēs šobrīd dzīvotu pavisam savādāk. Šo ļaužu saprašana bija finanses grozīt, kur pēc iespējas ātrāk un vairāk var nopelnīt. Viņu filozofija neparedzēja ilgtermiņa ieguldīšanu tautsaimniecības attīstībā. Tiem izrādījās vienaldzīga gan Latvijas ekonomiskā attīstība, gan tās tauta, ka tikai pašu komforts vairotos. Šobrīd vērojot, kas notiek Latvijā, un aizvadītajos gados risinājušos procesus, jāatzīst, ka esam naivi uzticējušies 90-to gadu valsts privatizācijas galvenajiem ieguvējiem, kas arī veido pie varas esošo mūsu turīgāko pilsoņu eliti.

Turpināt lasīt »

Nezinu, kā citi, bet es jūtos dziļi sarūgtināta, pazemota, apkaunota, morāli apzagta. Viss! Nekad vairs neiešu ne uz vienām vēlēšanām, lai arī ko man stāstītu un solītu. Uzticības kredīts ir izsmelts! Neticu nevienai partijai ne jaunai, ne vecai. Tagad es saprotu tos, kuri aizbrauc no savas skaistās Dzimtenes. Var piecies “jostas savilkšanu” kaut kā vārdā, bet te nav tā “kaut kā”. Ja iepriekš bija cerība, ka solījumi tomēr tiks pildīti, tad tagad skaidri redzu - netiks!

Apzināta tautas dezorjentācija morālais terors un vispārējs mobings valsts mērogā. Viss, kur vien skaties, ir tā sagrauts, ka nav vairs saprotams kas ir kas, un ko kam par ko! Kaut kas, kaut kur, kaut ko dara, bet priekš kam - nav zināms. Skolotāji cīnās par algām, bet par izglītību kas? Ārsti cīņās par algām, bet par medicīnu kas? utt.

Kad par saviem “varoņdarbiem” tautas un valsts labā, atbildēs tie, kuri iegrūda tautu un valsi šai “saurajā bezizejā”? Kas tas ir politiskā atbildība? Kur viņa ir? Kad tā iestāsies? Vai Kalvīša kunga politiskā atbildība, ko viņš tā cēli sludināja, ir jau beigusies, vai beigsies tad, kad saņems aiziešanas prēmiju? Man nu gan par darba līguma priekšlaicīgu pārtraukšanu neviens 3 mēnešu algu nemaksāja.

Turpināt lasīt »