Pirmbaltu valoda -
indoeiropiešu valodu saimes pamats

Plašās Eiropas teritorijās arheologi ir atklājuši tā sauktās sorotaptu kultūras pēdas. Šo kultūru pēc daudzu pazīmju kopuma atzīst par tuvu baltiskajai. Kopīga ir ne tikai mirušo kremēšana un pelnu apglabāšana urnās, bet pat rakstu zīmes. Francijā pie Glozelas atrastais, bet “zinātnieku” nobēdzinātais akmens, kura vecumu lēš uz 15 000-17 000 gadu un uz kuru redzamas daudzas baltu rakstu zīmes, ir attiecināms vienīgi uz sorotaptu kultūru. Vienlaikus rakstu zīmes uz tā dod papildu liecību par sorotaptu baltiskumu. Tātad, ciktāl zinātne ir spējusi ieskatīties pagātnē, tik ir kļuvis redzams, ka Eiropas senāko kultūras slāni veidojuši pirmbalti.

Rakstu zīmju līdzība un izplatība dod ieskatu pirmbaltu tautu apdzīvotajos reģionos un tautu migrācijā. Hetu-pelasgu kultūras uzplaukuma laiks varētu aptuveni sakrist ar pirmbaltu dalīšanos ziemeļu un dienvidu baltos. Baltu rakstu zīmes ir lietotas Krētas salā varbūt pat 3000. g. pr.m.ē. Pilnīgāks un labāk saglabājies ir tirēnu alfabēts. Tirēni pēc izcelsmes būtu pieskaitāmi ziemeļbaltiem, kas no Piekarpatiem pa Tiras (Dņestras) baseinu virzījās uz dienvidiem, kur Tīras grīvā uzbūvēja pilsētu Tīru, apguva kuģu būves un kuģošanas māku. Aktīvas ekonomiskās darbības un vairošanās rezultātā Tīras baseins kļuva pārapdzīvots, un tirēni devās jūrā, lai veidotu kolonijas. Pirmo Vidusjūras austrumu krastā nodibināja Tīras koloniju, ko arī nosauca par Tīru. Tālāk uz ziemeļiem nodibināja Sīdonas koloniju. Pašus kolonistus viņu sarkanīgā ziemeļnieciskā iedeguma dēļ grieķi nosauca par “purpurā ģērbtajiem” - feniķiešiem. Šie feniķieši, nostiprinājušies līdzās tolaik vēl baltiskajiem kanaāniešiem, drīz vien dibināja jaunu koloniju Āfrikas ziemeļos – Kartāgu. Baltiskie tirēni caur Gibraltāru devās pat pāri Atlantijas okeānam. ASV Viskonsinas štatā ir atrasts akmens, kurā iekalta seno tirēnu (vienalga, feniķiešu vai etrusku) burtiem rakstīta informācija.

Turpināt lasīt »

Viduseiropas un Baltijas hidronīmi

Baltu valodās saprotamību un loģisku jēgu glabā senie hidronīmi, un tajās ļoti organiski iekļaujas modernā terminoloģija. Šo faktu kopums pierāda, ka baltu valodām nav nekā sveša un viss mūsdienu lingvistiskais materiāls ir būvēts uz baltu valodu bāzes. Šoreiz gribu mazliet komentēt Viduseiropas hidronīmu baltisko dabu.

Ja mēs paraudzītos uz Fihtela kalnu mezgla punktu (Piktu kalni), mēs ievērotu, ka no tā uz dienvidiem tek Nabas upe, uz rietumiem tek Maina, uz ziemeļiem – Zāle, bet uz austrumiem – Egera. Šie tumšzaļām fihtām (piktām) apaugušie kalni tiešām šķiet kā Eiropas “naba”, kas sadala un nošķir Donavas, Labas (Elbas) un Tīras (Reinas) baseinus. Naba ietek Donavā, Maina – Tīrā, bet Zāle un Egera – Labā. Nabas nosaukums ir pašsaprotams, jo tā iztek no ūdensšķirtņu “nabas”. Maina toties ir Eiropā vienīgā upe, kura vairakkārt “maina” tecējuma virzienu no ziemeļiem uz dienvidiem un otrādi, pie tam ne pa jokam, bet ik reizi notekot apmēram 50 km pretējā virzienā. Zāle visātrāk izkļūst no klintīm līdzenumā un lēnā tecējumā šūpo ūdens “zāles”. Egera šķiet dienvidbaltiska, atvasināta no “gerai” – labi un tāpēc arī ietek ziemeļbaltiskajā Labā. Tagadējās Reinas pirmā lielā pieteka Tīra savas ūdens bagātības savāc tīrajos Alpu strautos. Reina ir tikai Tīras vārda tulkojums vāciski. Visas šīs upes pietekas ir izteikti baltiskas. Nekera ar savām pietekām no gaisa izskatās kā sacerojis krūms, bet baltiem paticis uzsvērt, ka tā nav krūms, bet Nekera – “ne krūms”, bet upe. Tad seko Maina, aiz tās – Lāna, kas iesākas līdzenumā un izceļas ar lēnu tecējumu. Tāpēc tā gluži malēniski ir “lāna”. Caur rūdu ieguves apvidu laužas “rūdupe” – Rūra. Tālāk uz ziemeļiem Tīrā ietek “Liepupe”, kas pārtapusi par Lippi. No rietumu puses Tīrā ietek sīki līkumota upe ar īstiem mazules vaibstiem, ko balti gluži pamatoti ir nosaukuši par “Mozuli”, tagad – Mozele. Tīrai rietumu krastā ir sava “māsa”, kādas, šķiet, nav nevienai upei pasaulē. Savā lejtecē pēdējos 100 km tā tek tuvu blakus Tīrai, taču neietek tajā, bet kopā ar Tīras atteku Vālu Māsa ietek Ziemeļjūras līcī. Romiešu kartēs Māsa vēl ir ziemeļbaltu “Mōsa” – malēnīte.

Turpināt lasīt »

Par to, ko negrib dzirdēt un teikt tautai

Daži fakti no jaunāko laiku Latvijas Republikas vēstures.

2009.gada janvārī Eiropa Savienības Ekonomikas un finanšu komisārs Hoakins Almunja vēstulē Latvijas Republikas premjeram Ivaram Godmanim un finanšu ministram Atim Slakterim raksta, citēju:

“Mēs esam bijuši liecinieki satraucošām Latvijas publiskajām debatēm, kurās tiek izteikta prasība daļu finansiālās palīdzības izmantot, lai atbalstītu eksporta nozares vai stimulētu ekonomiku, palielinot patēriņu. Ir svarīgi aktīvi rīkoties, lai nepieļautu šādu kļūdainu izpratni.”

Turpināt lasīt »

Vai senajiem baltiem bija sava rakstība?

Jautājums par rakstību ir kā šķirtne, ar kuru vēsturnieki nošķir primitīvās tautas no kultūras tautām. Reizē ar to tas ir nozīmīgs katras tautas pašcieņas un goda jautājums. Ir nožēlojami un arī noziedzīgi, ka vēstures grāmatā, kas domāta nepilsoņu sagatavošanai Latvijas pilsonības iegūšanai, tiek uzsvērts, ka senajiem latviešiem nebija savas rakstības. Tas ir rupjš apvainojums mūsu senču piemiņai un mēģinājums pazemot latviešu tautu kā nepilnvērtīgu partneri lielajiem kaimiņiem.

Mūsu senajā vēsturē ir daudz neskaidrību, un tās joprojām paliek pētījumu un meklējumu lauks. Taču nav arī tā, ka seno vēsturnieku un ceļotāju aprakstos nebūtu informācijas par mūsu senču dzīvesveidu. Grūtības rada apstāklis, ka šajos materiālos baltu areālu apdzīvojošās tautas tiek sauktas neprecīzos, bet, šķiet, pašu rakstītāju izdomātos vārdos, un arī tas, ka mūsu senči ar vēstures rakstīšanu acīmredzot nav nodarbojušies.

Bet atgriezīsimies pie šīsdienas tēmas – pie rakstības jautājuma. Tas, ka baltu tautām bija sava rakstība, rakstītāji un lasītāji, ir neapstrīdams fakts. Ir saglabājušies seno prūšu rakstu paraugi un arī seno latgaļu rakstu zīmes, kam ir daudz līdzības un arī zināma atšķirība. Senprūšu rakstības paraugi datējami ar 12.-13. gs. vidu. Vēl vairāk – ja atzīst arī tā saukto garīgo rakstu, kas varētu būt bijis vaidelošu īpašums, mezglu rakstu, kas bija burtnieku īpašums, un burtu rakstu, kas varētu būt zintnieku īpašums, tad mums ir darīšana ar trim dažādām rakstības sistēmām, kuras ir lietojuši mūsu senči. Jādomā gan, ka tautas vairākums pie senajiem latviešiem, tāpat kā pie visām tautām senatnē, bija lasīt un rakstīt nepratēji un savas garīgās atziņas ieguva ar teicēju starpniecību.

Turpināt lasīt »

Dzīvesziņa pret inflāciju

Kā rīkoties tā, lai naudas pietiktu visam un vēl nedaudz paliktu pāri?

Tad nu, lūk – lai dzīvotu laimīgi un būtu pie naudas, izstrādāju sev vairākus principus. Sekojot tiem, neizjūtu nekādas dzīvošanas problēmas un naudiņa vienmēr paliek pat pāri.

1. Dzert vajag daudz.

Protams, ne jau nezinot ne rītu, ne vakaru, bet pietiekami. Kad cilvēks iedzer, viņam ar galvu viss ir kārtībā. Viņš sāk saprast, ka viņam patiesībā nevajag visādas ekstras – datoru, mersedesu un tā tālāk. Pēc kāda laika problēmas kļūst mazākas un cilvēkam parādās lieka naudiņa. Protams, no iedzeršanas mēdz būt problēmas. Bet tās ir mazākas. Un zālēm, kā zināms, jābūt rūgtām.

Šis princips strādā viena gaužām vienkārša iemesla dēļ – alkohols iznīcina smadzenes, kas ir fakts. Taču iznīcina selektīvi. Kā pirmie tiek bojāti stilīguma, tieksmes pēc eiropejiskuma un modīguma centri. Dzīvs šo centru sagruvuma piemērs ir jebkurš bomzis – viņam simts gadus nevajag kašmira mēteli, viņam vajag tikai praktiskas un lētas lietas. Bet par bomzi kļūst tikai tad, ja dzer ļoti daudz. Ja dzer vienkārši daudz, tad iznīcināšanas procesu var kontrolēt un aprobežoties ar mirkli, kad katru dienu mazgāties vairs nav obligāti, bet Seiko pulkstenis un Kardēna uzvalks ir pie vienas vietas. Jo pulkstenis uz rokas traucē, savukārt t-kreklā staigāt ir ērtāk, piedevām mazgāt to ir vienkāršāk.

Turpināt lasīt »

Ticības un varas darbu
nesavienojamība

Cilvēces vēstures traģika daudzkārt slēpjas tanī apstāklī, ka ļaunas varas prot slēpties aiz cēlām idejām. Kristīgās ticības izplatīšana un komunisma celtniecība ir tikai divi visplašāk pazīstamie piemēri, kas rāda varmācības un cēlu ideālu nesavienojamību.

Atskatoties vēsturē, ir skaidri redzams, ka pati cilvēcīgākā no pasaules reliģijām – kristīgā ticība – tika izplatīta galēji necilvēcīgā veidā arī pie baltu tautām, kuru senā reliģija pēc sava iekšējā satura dažā ziņā bija bagātāka par jūdaismu, uz kura pamata izauga kristietība.

Nav saglabājušās baltu reliģisko likumu tēzes. Tās varētu būt bijušas ļoti līdzīgas hatu likumam. Toties ir aprakstītas baltu reliģijas ārējās izpausmes praktiskajā dzīvē. Vēsturnieks Rūtenbergs raksta: “Ja reliģijas augstākais mērķis būtu – mirstamā stundā dot mieru un prieku, tad seno latviešu ticība varētu mēroties ar jebkuras citas tautas ticību.” Senlatvieši un citas baltu tautas stipri ticēja mūžīgai dzīvei, tāpēc nebaidījās mirt un bija bezbailīgi kauju laukos. Ja vīri krita karā, tad viņu sievas bieži vien izdarīja pašnāvību ticībā, ka atkal būs kopā ar saviem mīļajiem viņā saulē. Tā nu kristīgā ticība ar mūžīgās dzīvošanas vēsti baltiem nenesa neko jaunu, jo viņi ticēja nebeidzamas mīlas varai.

Balti arī ticēja, ka mūžīgā dzīve ir tikai godīgas un neapgānītas šīs pasaules dzīves turpinājums. Tāpēc nereti, redzot sevi aplenkumā un bezizejā, viņi iznīcināja iespējamo ienaidnieka laupījumu, tad paši cits citu un pēdējais nodūrās, lai sadegtu uz kopīgā ugunskura, – tik ļoti viņi vērtēja mūžību, ka spēja atteikties no it visa šinī dzīvē.

Turpināt lasīt »

Noklusētie vācu firstu labie darbi

Pret baltu tautām rietumos vienīgi Prūsijā vācu firsti cieši pietuvojās slāvu standartiem austrumos. Citās vietās cilvēku slepkavošana nebija tik visaptveroša, kaut gan notika pietiekami aizrautīgi un nežēlīgi. Ari tagadējās Latvijas teritorijā karu rezultātā, runājot hronista Indriķa vārdiem, “daudzas ziedošas pilsētas pazuda no zemes virsas” – tika nodedzinātas un to iedzīvotāji apkauti vai saņemti gūstā. Vietu vietām zeme palika neapdzīvota. Tas radīja problēmas arī pašiem iekarotājiem. Bija iznīcināti ne tikai meslu maksātāji, bet arī trūka darbaspēka piļu būvniecībai. Līdz ar to uzvarējušie iekarotāji nespēja nostiprināt savu varu.

Pēc ilgām un asiņainām kaujām pret lībiešiem un igauņiem uz ziemeļrietumiem no Tālavas izveidojās neapdzīvota teritorija. Tāpat Pietālavas, Alūksnes, Gulbenes un Balvu apkārtnē Pleskavas krievu laupīšanas dēļ iedzīvotāju skaits bija sarucis līdz bīstami zemam līmenim. Kurzemē pēc tam, kad kurši bija padzinuši vendus no ziemeļu rajoniem, bet paši vēl nepaspēja piepildīt iegūtās teritorijas, līdz sākās karš ar krustnešiem, arī bija jūtams iedzīvotāju trūkums. Savstarpējo karu rezultātā ari uz kuršu un žemaišu robežām bija izveidojusies mazapdzīvota josla. Daba necieš tukšumu – un arī iekarotāji ne…

Turpināt lasīt »

Baltu pakļaušanas pēdējais posms

Kā redzējām, līdz Romoves izpostīšanai ģermāņu firsti baltu tautu pakļaušanu veica piesardzīgi, iztiekot ar vikingu sirojumiem, misionāru sūtīšanu un atsevišķu ģermāņu koloniju veidošanu, un sākotnēji uzvedās kā labi kaimiņi. It kā pašaizsardzības nolūkā tika dibinātas kopīgas karadraudzes, kurās dienēja gan baltu, gan ģermāņu un rietumslāvu tautību zobenbrāļi. Pielietoja arī slepenu un nodevīgu baltu labiešu slepkavošanu. Vadošos amatos tika iecelti ģermāņu izcelsmes komandieri, un firstu interesēs izmantoja baltu karavīru dzīvo spēku. Tas viss notika it kā sadarbības un lielākas drošības vārdā.

Pēc Romoves izpostīšanas firsti pārgāja pie baltu un slāvu tautu klajas pakļaušanas. Viņu vidū izcēlās divi lielākie “zvēri”: Albreht der Bär - Lācis un Heinrih derLöve - Lauva.

Pirmais pakļāva Elbas baseina baltus un slāvus, bet otrais – baltu tautas gar Baltijas jūras piekrasti. Dr. Bernhards Zeiferts visas pakļautās tautas nevērīgi sauca par slāviem, kaut gan vismaz divas trešdaļas no pakļautajām tautām vēl ir tīri balti. Zeiferts apliecina, ka šīs tautas tika pakļautas, nevis iznīcinātas, bet atvirzītas uz mitriem un mežainiem apvidiem. Viņu ciemos apmetās vācieši, kas dažreiz būvēja arī jaunus ciemus un pilsētiņas, kam piešķīra vai nu Libekas vai Magdeburgas pilsēttiesības, kas tām nodrošināja zināmas privilēģijas. Tā tika radīti priekšnoteikumi cittautiešu iespējami drīzai asimilēšanai. Šo tautu vitālais spēks un ekonomiskā bāze visā pilnībā tika izmantota ģermāņu firstu interesēs, bet viņu mērķis bija pakļaut arī Prūsijas, Lietuvas un Latvijas tautas.

Turpināt lasīt »

Zināšanai:
J. Ziedara grāmatas «Šūpo šūpuli» fragmentus var lejupielādēt no sadaļas «LEJUPIELĀDES» (arhivētu ”word” un ”pdf” failu veidā).

===========================
v

Jēkabs Ziedars

Šūpo šūpuli

1. izdevums
(autora dāvinājums bibliotēkām un sabiedriskiem darbiniekiem)
Kā apturēt tautas izmiršanu?
.

Dievzemīte būs Latvija tikai tik ilgi, kamēr tur dzīvos latvietis.
Latvijā izmirst tauta.
Valdību un politisko partiju intereses robežojas viena vēlēšanu cikla laika periodā.
Viņu palīdzība nav gaidāma.
Ko darīsim?

SATURS

«Šūpo šūpuli»
Sākumā bija vārds
Kā apturēt tautas izmiršanu?
Kā apturēt tautas izmiršanu?
Mūsu paražu posts
Šīs studijas problēmu definīcijas
Teorētiskas iespējas rīcībai
Kas notiek un kāpēc?
Praktiskas iespējas notiekošā izmaiņai
Katrai latvietei četri bērni
Un kā tad ir ar vīriešiem?
Jauns jēdziens Latvijā

.

Baltu tautu atlikums Rietumeiropā

Sašķobītas ir arī baltu tautu robežas. Donavas augštecē kāds venedu tautas atzars kopš gallu ekspansijas pakļauts asimilācijai, bet, kopš Jūlija Cēzara laikiem kļuvis par Romas provinci, vēl uzrāda baltu dzīvīgumu, un vindeļu pilsēta Vīne saucas gluži baltiski – par Vindabonu – vīna dabūtavu. Te var būt kāds iespaids arī baltu tautai – dravēniem, kas kopš laika gala ir apdzīvojuši Donavas labā krasta pietekas Dravas baseinu, tātad plašu, norobežotu teritoriju no Donavas labā krasta līdz nākamās pietekas Savas kreisajam krastam. Iztu­rējuši gallu ekspansiju, vēlāk izvairoties no Romas okupā­cijas, daļa dravēnu pārvietojas uz ziemeļiem un dzīvo Labas baseinā starp Labu un tās pietekām Ilmenavu un Ori. Tur viņiem par valdnieku uzmetas sakšu firsts Albrehts der Bērs (1134. g.). Pie Ilzes upītes ietekas Okerē 6. gs. apmetušies heruļu pēcnācēji verli jau 924. gadā nonāk atkarībā no sakšu kungiem. Bet uz ziemeļiem no Labas, tās pieteku Sudas un Eldes baseinā, dzīvo liuticieši, kas zem ģermāņu varas no­nāk 1230. gadā. No Dānijas uz dienvidiem un līdz Traveles līcim austrumos dzīvo kāda nesajaukušos venedu grupa, no kuras uz dienvidiem apmetusies kāda slāvu polābu cilts. Šinī venedu teritorijā vēl līdz 1172. gadam sakši nav iespie­dušies. No Traveles līča līdz Varnovas augštecei dzīvo obriem radniecīgie obotriti, kuru vidū jau iespiedušies ģermāņi. Firsts Heinrihs der Love 1160. gadā uzsācis kolonizāciju.

Varnovas baseinu apdzīvo Varnovas obri, bet viņu zemē 6. gs. sākumā ir atgriezusies daļa no heruļu tautas, kas, tāpat kā pie Ilzes upītes ietekas Okerē, arī Varnovas krastā uzceļ pilsētu, kas saucas Verle. Šo teritoriju sakšu firsti spēj pakļaut tikai administratīvi. Ar kolonizāciju un asimilāciju neveicas līdz pat 16. gadsimtam.

Turpināt lasīt »