Jaunā gripa izplatās daudz ātrāk par citiem vīrusiem

Jaunā gripa izplatās četras reizes ātrāk nekā citi vīrusi un izraisa par 40% vairāk nāves gadījumu starp veselīgiem jauniem pieaugušajiem, paziņoja Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ģenerāldirektore Margarēte Čana.

«Sešu nedēļu laikā tā pārvar tādus attālumus, kas citiem vīrusiem aizņem sešus mēnešus. 60% nāves gadījumu ir cilvēki, kuriem ir hroniskas veselības problēmas. Tas nozīmē, ka 40% nāves gadījumi ir jauni pieaugušie ar labu veselību, kas no vīrusa mirst piecās līdz septiņās dienās. Tas ir vissatraucošākais fakts,» norādīja Čana.

Turpināt lasīt »

Jāapstājas vēl pie Apvienotajām Nācijām, kuru dibināšanā starp amerikāņu delegātiem atradās vēlāk par spiegošanu notiesātais Algers Hiss, kas Jaltas konferencē darbojās kā Rūzvelta padomdevējs, tad žīdu spiegs Deksters Vaits, kas kā finansu ministra žīda Morgentau palīgs bija kārtojis naudas drukājamās mašīnas nodošanu krieviem (1/86; 14/139; 24/365) un bija Morgentau plāna (par vācu tautas iznīcināšanu) līdzautors; Rokfellers, uz kura dāvinātās zemes Ņujorkā tika uzcelta ANO centrālā mītne. Kaut ANO statūti ietver visai ideāli skanošus vārdus un ārēji šī iestāde ir kā pašas humanitātes personifikācija, pavisam citādi ir tās darbi, kuru ārkārtīgi kreisā ievirze parādījās jau Korejas kara laikā (19/23, 58), tad Āfrikā, kad tur beidzās koloniālās varas un to vietā stājās tautu neatkarības. ANO tur organizēja asiņainas militārās ekspedīcijas, lai tikai nodrošinātu kapitālistu monopolam bagātus izrakteņus Katangā (varš, cinks, kobalts), Kongo (varš, urāns, zelts, dimanti), Rodēzijā (ārkārtīgi bagātas vara atradnes, kā arī citi minerāli). Plānotāji ir bijuši tālredzīgi un PSRS viņi ierādījuši privileģētu vietu ANO (14/141; 19/78), jo sociālisma diktatūras valsts ir tirgus monopola kapitālisma ideāls (28/17). Kādas idejas valda ANO, jau rāda tās ģerbonis, kas ļoti līdzīgs PSRS ģerbonim, zīmīgs arī iluminātu emblēmas motīvs (piramīda ar aci) ANO meditācijas telpas sienas gleznojumā, tās pašas emblēmas, kas grezno Amerikas viena dolāra zīmi (14/151).

Turpināt lasīt »

Varētu vēl piezīmēt, ka vācu okupācijas laikā iekrist SD nagos varēja nebūt lielas briesmas komunistam, bet smagi klājās tam, kas apsūdzēts par nacionālu darbību. Arī koncentrācijas nometnēs komunisti allaž bijuši privileģētā stāvoklī starp pārējiem ieslodzītajiem. Nez vai tas Prāgas rabīns maz tik aplams būs bijis?

Kā tad nu šais duļķainajos apstākļos, kuros nacionāli sociālistiskā Vācija un internacionāli sociālistiskā PSRS tiek virzīta viena otrai pretī uz Otro pasaules karu, nāk iekšā Anglija un Amerika? – Anglijai tika apelēts pie impērijas goda, nostādot Vāciju kā tās bīstamāko konkurentu pasaules tirgū un Anglijas varas apdraudētāju, kamēr Amerikā iekārdinot Rūzveltu ar pasaules lielvaras godu, neprasīja cionistiem lielu pūļu, toties Rūzveltam pašam gāja grūtāk ar amerikāņu tautu, kas bija pret iejaukšanos Eiropas konfliktā. Taču viltība ar Perlharboru, ievilinot japāņus uzbrukumā, panāca savu, un Amerika pieteica karu Ass valstīm. Ļoti labi šo dažādo interešu situāciju un žīdu lomu tajā ir parādījis “Čikāgas tribūna” korespondents D. Dejs savās atmiņās (9).

Turpināt lasīt »

Gribu atgādināt, ka latviešiem bija lieli nopelni viskrievijas dažādo “balto” armiju cīņās pret Maskavas lieliniekiem. Ufas frontē kādu armijas vienību komandēja ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, dienvidos kādu Jaickas korpusa divīziju komandēja Kārlis Goppers. Visu centra armiju Urālos komandēja ģenerālis Pēteris Grēviņš. Ja viņu cīņas nebija sekmīgas un tālāk neatbalsojās, tad tas izskaidrojams ar pašu lielkrievu fatālo nevēlēšanos apkarot lieliniekus. Ja latviešu nopelni šinī ziņā nav atraduši atbalsti un nav plašāk apskatīti, tad vaina meklējama arī pie mūsu vēsturniekiem (8b/138).”

Ka padomju vara ir lielākā krāpšanas afēra pasaules vēsturē, tika veikli noslēpts arī uz āru, un tā 1939. gadā mēs rezignēti pieņēmām paredzamo neatkarības zaudēšanu, mierinot sevi, ka ar krievu sadzīvosim labāk nekā ar lepno vācieti. Bet “Baigais gads” mūs pārsteidza kā murgs, jo okupācijas varai vairs nebija nekā no tiem krieviem, kādus cara laikos bijām iepazinuši un samērā labi sadzīvojuši, īpaši ar krievu inteliģenci. Šie ienācēji bija pavisam citi brutāli un nehumāni ļaudis. Sākās terors. Čeka bija pilna žīdu, kas nu bija jādēvē par ebrejiem, un tūlīt bija skaidrs, ka šī ir pati augstākā padomju kasta. Tumsā turēti, nekā mēs nezinājām par patieso padomju iekārtu. Mēs nesapratām, ka čekas terorā, kā nolūks bija iedzīt bailes un padevību, izteicās jūdaiskais sadisms pret kristīgo pasauli, ka Biķernieku mežā noraktie latvieši bija rituālās slepkavības upuri, tāpat aizvesto barošana ar sālītām zivīm (zivs – kristietības simbols) un ūdens liegums slāpēs nomocītajiem pēc tam, vai dzīvu cilvēku krustā sišana, kāds gadījums bijis Litenes karavīru nometnē 1941. gadā. Vai nav zīmīgi, ka kaprača darbs nometnē jāpilda tieši teoloģijas profesoram L. Adamovičam?

Turpināt lasīt »

XIX gadsimta otrā pusē iluminātu sagrāves idejas tika ievestas Krievijā, kur saradās nihilisti un anarhisti, starp kuriem spilgtākie bija teoloģijas students Ņečajevs, muižnieks Bakuņins un princis Kropatkins (8a/1000, 101, 115). Tā paša gadsimta beigās klāt nāca cionistu kustība, ko Dr. Rudinesko novērtējis kā “lielāko žīdu pārpratumu kopš Kristus noliegšanas” (23/69), bet kas kā kosmopolītiska rakstura organizācija apvienoja revolucionāros žīdus visā pasaulē un roku rokā sadarbojās ar iluminātu pagrīdi, jo kā revolūcija, tā cionisms atbilst Toras un Talmuda konceptam, un abas kustības attīstītas talmudiskā garā (24/481). Šai tīklā tika ievilināti cittautu liberālo uzskatu, patiesa sociālisma ticīgie, sadzīves reformu ideālisti, izmantojot viņus saviem mērķiem, kā to labi pieredzējām 1905. gadā mūsu dzimtenē. Ļeņins gan liberālos ideālistus izsmējis par ”izdevīgiem idiotiem”, taču arī atzinis, ka komunismu uzcels nekomunistu rokas (15/13). Komunistu-sociālistu ideoloģija izveidoja plašus pagrīdes spēkus ar bezsakņu intelektuāļiem priekšgalā, turot tos gatavus apkarot katru nacionālu mērķi, izņemot cionismu (3/183), kā atkal to labi zinām pēc pieredzes ar pašmāju sociāldemokrātiem, kas īsti neiekļāvās nacionālajā valsts iekārtā, nespēja aizmirst savas saistības ar lieliniekiem un palika kā neērts svešķermenis Latvijas organismā (8b/30).

Andrievs Niedra gan laikam būs pats pirmais latvietis, kas saredzējis tumšās revolucionāru aizkulises un jau 1902. gadā brīdināja tautu nesekot sarkanajam karogam (prozas darbi “Pēteris Salna”, “Kad mēness dilst”, “Zemnieka dēls”, īpašais uzsaukums “Kurp mēs ejam”).Laikam jau tādēļ Talmuda ēna Niedru ir pavadījusi līdz kapa malai un vēl pāri tai, lai tikai viņu iznīcinātu, uzkurinot kā labējo, tā kreiso naidu. Tādēļ Niedru ienīda Ulmaņa laikā, ienīda sarkano laikā, nav viņu ieredzējusi ne trimda, ne dzimtene, ne arī izprasta viņa politika Latvijas Atbrīvošanās karā, nostādot viņu kā tautas nodevēju (skat. J. Kārkliņa interviju ar Niedru tai laikā grāmatā “Preses karalis”, 40, 41. lpp.). Tagad, kad vieni esam gājuši cauri tai ellei, no kādas Niedra bija savu tautu brīdinājis, kad daudzi tur ņēmuši drausmīgu galu un daudzi esam izkaisīti visos pasaules vējos, tad gan būtu pienācis laiks celt augšā Niedras jautājumu no jauna (12/131-142).

Turpināt lasīt »

(No Austrālijā dzīvojošā Artura Plauža
1989. gadā izdotās grāmatas “Jo tie nezina, ko tie dara”)

.

Mīļo Aleksandr!

Vispirms gribēju šo vēstuli Tev sūtīt pa pastu, taču pie patreizējās nepieredzēti brutālās Maskavas cenzūras tas nav iespējams. Arī braucēji, lai izvairītos nepatikšanu, vēstules labprāt līdzi neņem. Tad nu nekas cits neatlika, kā pievienot to šiem rakstiem cerībā, ka daudzkārt pavairotā veidā tā tomēr reiz Tevi sasniegs.

Nu jau pagājuši 45 gadi kopš mūsu pēdējās tikšanās Liepājā. Tad karš jau bija ienācis Kurzemē, un daudzas ģimenes glābās, dodamās tālāk uz rietumiem, arī Tavējā, bet pats Tu atgriezies uz Kuldīgu pildīt tālāk savus pienākumus. Drīz Tavējiem sekojām arī mēs, lai pēc dažiem gadiem Vācijā dotos tālāk uz Austrāliju, kamēr Tavējie pārcēlās uz Ameriku, bet Tu pats pārcieti ilgus gadus Vorkutas katorgā. Tā nu mēs esam izkaisīti pa visu pasauli un nekur neesam mājās, Arī Tu nē, kaut esi atgriezies dzimtenē. Jo tur valda mums naidīga okupācijas vara, un tā arī tu esi trimdā, garīgā trimdā. Tur Tu cīnies par mūsu tautas interesēm, un to pašu te, svešumā, gan netiešāk, daru arī es, pūloties atsegt un parādīt patiesību tur, kur tā no mums ilgus gadus tikusi slēpta tā, ka apstākļu izpratnē esam bijuši visai nezinīgi un daudz ko esam darījuši aplam, dažkārt noturēdami ienaidniekus par draugu un reizēm arī otrādi. Vēl tālāk – esam tā iekapsulēti svešu, mums piepotētu dogmu iespaidā, ka neesam vairs spējīgi ticēt patiesībai un noraidām to kā neiespējamu. Tā tas ir pie Jums dzimtenē, tā arī te, svešumā, kur tiekam apstrādāti ar tiem pašiem meliem, tikai citādā iesaiņojumā pasniegtiem.

Turpināt lasīt »

Latvijas noslīkšana uz laiku atlikta

Ventspils augstskolas brīnišķais prāts – ekonomikas pasniedzējs Dmitrijs Smirnovs raksta grāmatu par to, kā Latvija novesta līdz krīzei un brīvajos brīžos savā mazdārziņā kaplē kartupeļus. Lūkojām noskaidrot, kādas ir skandalozā skeptiķa šā brīža prognozes, un tās ir tikpat, ja ne vēl melnākas. Diemžēl līdz šim tās piepildījušās precīzāk, nekā politiķu un viņiem pietuvināto analītiķu sludinātās.

Vieni stāsta, ka esam dibenā un tagad rāpojam, citi saka, ka dibens vēl tālu. Kurā krīzes posmā pašlaik atrodamies?

Es uzskatu, ka tas vēl ir tikai sākums. Ar ko tiek sasniegta tā saucamā stabilizācija? Mēs dabūjam kredītu no EK, SVF un vienkārši noēdam. Februārī saņemtais aizdevums jau ir apēsts, jūlijā dabūjām jaunu porciju, ko ēdīsim līdz ziemai, bet kāds būs nākamais gads, tas ir liels jautājums. Turpinās situācija, kad pilnīgi nekas netiek darīts, lai izvairītos no kredītu atkarības. Man pat liekas, ka viss tiek darīts lai to padziļinātu.

Tātad valdības darbu jūs vērtējat kritiski.

Ļoti kritiski! Valdība tagad pārliek visas problēmas uz privāto biznesu un pašvaldībām. Nākamgad daudzām pašvaldībām būs ļoti grūti – Daugavpilī un Rēzeknē būs ļoti lielas problēmas, tāpat arī Rīgas pašvaldība varētu bankrotēt. Iedzīvotājiem būs milzīgi parādi par apkuri. Kur pašvaldības ņems naudu sociālajiem pabalstiem? Viņām kredītus neviens nedod. Stabilizācija, par kuru tagad valdība runā, ir visai nosacīta. Tā ir demagoģija – no vienas puses stāstīt - ja nedabūsim starptautisko kredītu, valsts bankrotēs, bet no otras - ka krīze ir jau beigusies un sākas stabilizācija. Ja notiek ekonomikas atveseļošanās, tad kāpēc mums ir vajadzīgs kredīts?

Turpināt lasīt »

Pārdomas pirms aizbraukšanas…

Šķiet, ka šodien jautāts pat nejaušs garāmgājējs neizslēdz iespēju, ka dosies prom no šīs valsts. Daudzi plāno aizbraukt, lai iedzīvotos svešumā un sagatavotu visu nepieciešamo visas ģimenes pārcelšanai prom no Latvijas. Ir ļaudis, kuri pašreiz dzīvo un strādā ārzemēs, kas vairs nedomā atgriezties. “Nekādā gadījumā,” skarbi izteicās kāds mans paziņa, kurš bija iegriezies Latvijā, lai nosvinētu Jāņus, “man pietika jau ar braucienu no lidostas Rīga uz centru autobusā, lai šī vēlme izzustu pavisam!”

Rodas jautājums, kādēļ mēs esam tik tālu nodzīvojušies? Vai tik tiešām tās ņirgas ārzemju preses izdevumos par nesamērīgi lielo miljonāru īpatsvaru uz visas valsts iedzīvotāju fona ir tik pamatotas? Valstij taču ir vajadzīgi bagāti cilvēki, bagātas ģimenes!

Paskatoties dziļāk, papētot šāda veida jautājumu, tomēr jāsecina viens - valsts ar tādu ekonomikas modeli, kāds ir šeit, tik daudz bagātu cilvēku uzturēt nespēj. Likumīgi nespēj. Tātad izrādās, ka liela daļa mūsu miljonāru tādā vai citādā veidā pie savas bagātības ir tikuši ne visai smukā veidā, tātad, apkrāpjot valsti, apkrāpjot savus padotos, apkrāpjot savus darba ņēmējus, nostādot savas vajadzības, savas vēlmes augstāk par savas valsts interesēm!

Turpināt lasīt »

Cerot, ka komentētājam naturālistam nebūs iebildumu, atļaujos divus viņa komentārus ievietot atsevišķas publikācijas veidā, jo tie būtu jāizlasa katram, kurš interesējas par «Aisbergā» skartajiem jautājumiem…

————————————–

Skatot latviešu vietu pasaulē caur pašreizējo civilizācijas eksistences paradigmu (pamatuzstādījumiem), tiešām šķiet, ka tuneļa galā ir tumšs. Ne tikai latviešiem, bet visai civilizācijai kā tādai, - JEBKURAI TAUTAI.

Tomēr saskatu arī, ka pašreizējie globālie procesi liecina, ka gatavojas civilizācijas sabiedrisko procesu „RESTARTS”, pēc kura kardināli izmainīsies pastāvošā eksistences paradigma. Viss pārējais ir regress, strupceļš.

Ja latviskuma idejai būs savi nesēji, tad pēc gaidāmajiem notikumiem, cienīga vieta pasaulē atradīsies arī latviešiem.

* * * * *

Iepriekšējā komentārā uzrakstīju ļoti vispārināti, tagad nedaudz izvērstāk.

Lielākā civilizācijas eksistences problēma ir vēsturiski notikusī aizdevuma (kredīta) procentu glorifikācija un tiesiskā legalizācija vispārpieņemtas „civilizētas” globālas ekonomiskas attiecības (dogmas) līmenī. Šāds uzstādījums pieļauj megakapitālu un megaietekmes (varas) koncentrēšanu ļoti šaurā subjektu grupā, kas pasaulē pēc būtības jau ir noticis, tāda ir realitāte.

Turpināt lasīt »

Ievada vietā

Dzīvē ne reizi vien pierādījies – iznīcināt ir daudzkārt vieglāk nekā izveidot vai izgatavot kaut ko no jauna. Radīšanas procesā jāiegulda daudz garīgā un fiziskā spēka, daudz finansiālo un materiālo resursu. Un pats galvenais – jābūt cilvēcīgai, pozitīvai domāšanai un vēlmei STRĀDĀT kāda reāla mērķa labā – sevis, savas ģimenes, savas tautas, savas valsts labā.

Turpretī iznīcināšanai, neatkarīgi no tās mēroga vai iznīcināmā objekta lieluma (sākot no kociņa nolaušanas vai kaķēna noslīcināšanas līdz ražošanas objekta likvidācijai, cilvēka(u) noslepkavošanai, tautas iznīcināšanai vai svešas valsts iekarošanai) pamatā ir tikai un vienīgi dotajā brīdī pie varas esošo atsevišķo cilvēku vai to kopu (kuriem deleģēta, vai viņi piesavinājušies varu, kas ļauj šo procesu iniciēt) savtīgās intereses. Pat valsts nodevība tiek izdarīta, lai kāds(i) īstenotu savus savtīgos mērķus…

Iznīcināšanas process ir ļoti viegls un ātri realizējams – vajadzīgs tikai niecīgs papīriņš (rīkojums), kāda ārēji nevainīga organizatoriska manipulācija („aizmāršība”, vienaldzība, „aizņemtība” ar svarīgākiem jautājumiem, finansiālo vai materiālo resursu nepiešķiršana, utt.). Retākos gadījumos izmanto radikālākus pasākumus – „nejaušus” ugunsgrēkus, tehnoloģiskās avārijas, lokālās un globālās „krīzes”, utt. Ir tūkstošiem veidu kā kaut ko (ne)izdarīt.

Turpināt lasīt »