Lai būtu kam novēlēt Gaiziņu
Un Piebalgas pakalnus maigos,
Un pelēkā šunakmens plaisiņas
Uz mātes Latvijas vaiga...
v
„Kas vēlas, lai brauc prom no Latvijas,
ar varu te nevienu neturēs!”
v
v
Citāts no “brīvās un neatkarīgās” Latvijas Ministru prezidenta Valda Dombrovska intervijas LNT:
http://www.postfactum.lv/1/1/?id_news=34777
Foto no: http://miljons.com/im/lv_l_2009112301513045145.jpg
v
Kā piepildījies manis teiktais sagaidot 2009. gadu, varat novērtēt paši…
Juris P.
v
Cilvēka dzīvības procesu norisē ūdens ieņem 2. vietu pēc gaisa. Trenēts cilvēks bez gaisa var nodzīvot ne vairāk kā 3-4 minūtes, pēc tam cilvēka smadzenēs sākas neatgriezeniski procesi. Bez ūdens var iztikt 4-5 dienas. Bez ēdiena - 40 dienas, vai nedaudz vairāk, atkarībā no badošanās treninga.
Jūs varat teikt: “Mēs taču esam uzauguši ar krāna ūdeni, tāpat arī mūsu vecmāmiņas un vectētiņi.” Jā, bet pa šo laiku rūpniecība ir spērusi milzu soļus - cik ir bijis ekoloģisko katastrofu, kaut vai pēdējos 20 gados! Avārijas Černobiļā, Sverdlovskā, un cik ir tādu, par kurām mēs neko nezinām, ziņas, par kurām nenonāca atklātībā.
Tas viss nonāk augsnē, iztvaiko un reaģē ar ūdeni. Minerālmēsli, nitrāti, lauku apsmidzināšana no lidmašīnām, skābais lietus, notekūdeņi, bet cik gan tankkuģu avarē, un cik daudz naftas izplūst ūdenī!!! Diemžēl šie piesārņojumi ūdens cirkulācijas dēļ nokļūst gruntsūdeņos un tālāk ūdenskrātuvēs, no kurām mēs ņemam dzeramo ūdeni.
Ekoloģiskā situācija ar katru gadu pasliktinās. Pēc zinātnes datiem, katru gadu nāk klāt 500 jaunu, līdz šim nezināmu, ūdeni piesārņojošo vielu.
Pašreizējos apstākļos tikai REVERSĀS OSMOZES filtrs var pasargāt mūs no ekoloģiskās nelaimes.
Fragmenti no atmiņu atspulgām par noklusēto un viltniecisko Aizejot atskaties 4. grāmatā
2008.gadā SIA „Laikraksts Diena” izdevis Jāņa Škapara dienasgrāmatu Barjerskrējiens, izdevumu finansiāli atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Rīgas domes Kultūras departaments, priekšvārdu uzrakstījusi laikmeta griežos aktīva sabiedriskā darbiniece un vēlāk vadošā laikraksta Diena ilggadīga galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. Viņa raksta: „Šī grāmata ir tagadējo zināšanu nekoriģēts iekšskats laikā, ar kuru rēķini nav nokārtoti, kamēr vien šī pagātne nav izzināta, kamēr neatpazīstam tā atspulgu šodienā”
Nekoriģēts iekšskats…
Jau ievadvārdos dienasgrāmatas autors ieliek pamazu, tomēr būtisku koriģējumu, rakstot, ka „rudenī jau sāku studijas Latvijas universitātes Juridiskā fakultātē.” Latvijas universitāte vai Latvijas Valsts universitāte? Atšķirība radikāla! Pirmā darbojās un darbojas brīvvalstī, otrā – okupācijas gados, tātad „beidzu ar izcilību” padomju augstskolu, nevis tikai augstskolu. Bez padomiskās izglītības diploma Škapars nebūtu Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas instruktors, vēlāk laikraksta Literatūra un Māksla”(LuM) galvenais redaktors, arī komunistiskās partijas Latvijas Padomju Rakstnieku Savienības (LPRS) pirmorganizācijas sekretārs, izsakoties saturiskāk, tiešais virsuzraugs. Tūlīt atļaušos norādīt par kādu vispārēju sliecību: atjaunotās neatkarības laikā izdotajos biogrāfisko izziņu krājumos vairs neviens LPRS biedrs nav bijis komunistiskās partijas biedrs. „Ich niemals war schmūtzig sein!” Pats Ļeņins gan neslēpa: „Horošij komuņist – eto i horošij čekist.” Jo jau 1919. gada oktobrī ir pieņemts Vissavienības ārkārtējās komitejas (VĀK, tātad čekas) rīkojums, ka „katram komunistam jābūt slepenajam ziņotājam.”
Krīzes laikos svarīga ir arī pārtikas krājumu uzglabāšana. Miltu, makaronu un putraimu krājumus apdraud arī žurkas un peles. Šie grauzēji bieži vien izgraužas cauri pieliekamajos, šķūņos vai māju neapdzīvotajās daļās novietotajām koka kastēm un sabojā tur uzglabāto pārtiku. Lai tas nenotiktu, var izgatavot speciālu pārtikas glabāšanas kasti.
To es darīju šādi.
Iegādājos mazo leņķa dzelzi (2 cm platumā) To ar fleksi sagriezu vajadzīgajos garumos (Tie varētu būt, piemēram, četri gabali pa 70 cm, četri gabali pa 80 cm, četri gabali pa 120cm. Izmērus var arī pieskaņot skārda plāksnes izmēriem tā, lai to pilnīgāk izmantotu.) Metinātājs no šiem leņķa dzelžiem man sametināja kastes karkasu. (Var karkasu veidot arī leņķa dzelžus savienojot ar skrūvēm) Tālāk iegādājos būvmateriālu veikalā cinkoto skārdu. Ar skārda šķērēm sagriezu to vajadzīgajos lielumos (70×80; 70×120; 80×120) un ar nelielām skrūvītēm šīs skārda loksnes pieskrūvēju pie izgatavotā kastes karkasa piecām pusēm. (Lai izurbtu skrūvju caurumus karkasa leņķa dzelžos un skārdā, lietoju parasto elektrisko rokas urbjmašīnu). Sestajā (vaļējā) karkasa daļā ierīkoju kastes vāku. To izgriezu attiecīgajā lielumā (tā, lai tas nedaudz sniedz pāri kastes malai) no skaidu plāksnes, kuras pret kasti vērstajā pusē gar malām piesitu skārda strēmeles (pret grauzējiem, jo tie vienmēr graužas no malām). Izurbu kastes vāka daļas leņķa dzelžos caurumus, pieskrūvēju tur nelielas eņģes, kurās iestiprināju vāku. Viss – kaste pārtikas uzglabāšanai ir gatava.
Par skābētu kāpostu uzglabāšanu.
Ļoti vērtīgs, veselīgs un vitamīniem bagāts pārtikas produkts ir skābēti kāposti. Taču parasti tie glabājoties kļūst pārāk skābi un jau uz pavasara pusi lielākā daļa no tiem ir ēšanai nederīgi. Mēs ģimenē skābētus kāpostus uzturā esam lietojuši pat pēc triju gadu ilgas glabāšanas un tie neko nav zaudējuši no savām garšas īpašībām.
Lai to panāktu, mēs rīkojamies šādi.
Kāpostus ieskābējam pēc parastās skābēšanas receptes (pievieno ķimenes, sāli, cukuru). Kad kāposti pietiekoši ieskābuši, tos nedaudz sablīvējot, iepildām izmazgātās un cepeškrāsnī izkarsētās 3 litru tilpuma stikla burkās. Burkām virsū uzliekam parastos konservēšanas vāciņus (neaizvalcējot) un burkas ieliekam katlā ar ūdeni, kur tās pasterizējam 80 - 85 grādu temperatūrā 20 - 25 minūtes. Ja burkas piepildītas līdz augšai, pasterizēšanas laikā kāpostu sula „kāpj” ārā no burkas, tādēļ vēlams līdz pašai augšai burkas nepiepildīt, bet kādu daļu kāpostu sulas uzvārīt un karstu pieliet klāt burkai īsi pirms vāku hermētiskas noslēgšanas. Burkas ar 2 l tilpumu 80 - 85 grādu temperatūrā pasterizē 15 - 20 minūtes.
Ļoti svarīgi, lai krīzes laikā mājas aptieciņā būtu kālija permanganāts (tautā saukts par zilajiem graudiņiem). Šī ķīmiskā viela ir salīdzinoši nekaitīga, bet tai piemīt ļoti spēcīgas dezinficējošas īpašības. Kālija permanganāts pavisam nelielā koncentrācijā ūdens šķīdumā iznīcina visas baktērijas un vīrusus. Kālija permanganāta koncentrēts ūdens šķīdums ir tumši violets. Šādu šķīdumu tīrā veidā nekur nelieto, jo tas ir ļoti spēcīgs oksidētājs, kas nonākot saskarsmē ar gļotādām izraisa to bojājumus. Taču šāds šķīdums noderīgs kā izejmateriāls vājāku kālija permanganāta šķīdumu pagatavošanai. Naivi ir cerēt, ka krīzes laikā katrā mājā būs aptiekas svariņi un mērglāzes, tādēļ pastāstīšu kā ar kālija permanganātu darboties, neko nezinot par svaru un tilpuma attiecībām vai šķīduma procentiem.
Vispirms jāatrod neliela stikla pudelīte. Tajā jāieber pavisam nedaudz, uz naža galiņa paņemtu kālija permanganāta kristāliņu, tiem virsū jāuzlej ūdens. Pudelīti sakratot, jūs iegūsiet koncentrētu šķīdumu. Jo šis šķīdums būs koncentrētāks, jo tam būs tumšāka nokrāsa. Tālāk no šī koncentrētā šķīduma pagatavo vājāku darba šķīdumu atbilstoši konkrētajai vajadzībai.
Ar kālija permanganāta vāju šķīdumu var dezinficēt strutainas brūces, augoņus, dažādus mikrobu izraisītus ādas iekaisumus, skalot sāpošu kaklu vai muti smaganu iekaisuma gadījumos. Šāda vāja darba šķīduma pagatavošanai labi noder pipetīte. Ja tādas nav, koncentrēto šķīdumu uzmanīgi pa pilieniem var pievienot arī no pudelītes.
Dažus vārdus gribu teikt par tādu pārtikas augu, kuru tautā sauc par „cūku pupām”. Neesmu profesionāls lauksaimnieks, tādēļ varu pastāstīt tikai savu pieredzi .
Cūku pupas savā dārzā audzēju jau vairākus gadus. Šis augs ir salīdzinoši drošs pret dažādiem kaitēkļiem. Vismaz manā dārzā tādi pagaidām nav novēroti. Arī nezāles pēc tam, kad cūku pupas ir paaugušās, tām vairs neko daudz nevar kaitēt. Vienīgi rudens pusē dažkārt cūku pupu pākstis nāk šķīt sīļi no tuvējā meža vai kādas aizlūzušas, zemē nolīkuša pupas pākstis iztīra un savās alās aizvelk lauku peles.
Cūku pupām veģetācijas periods ir samērā garš, tādēļ tās jācenšas iestādīt iespējami agrāk. Stādu es apmēram vienu pupu no otras savas pēdas attālumā (tāpat kā kartupeļus). Pretējā gadījumā pupas izstīdzē un tām ir maz pākstu. Pupas ir ļoti ražīgas! Rudenī gatavās pākstis pie pupu stumbriem kļūst brūni pelēkas. Cūku pupas, atšķirībā no citām pupām tā nebaidās no rudens salnām, tāpēc tās var vākt vēl arī vēlākā rudenī. Ja ir saulainas dienas pupas uz lauka labi izžūst un tās pavisam nedaudz vajag vēl papildus mājās žāvēt. Es, ik pēc pāris dienām, nolasu stiprāk sažuvušās pākstis, tās izšķinu un pupas uzberu uz audekla siltā vietā (ne karstā!) kaltēties. Izkaltušas pupas var glabāt audekla maisos, vai kastēs. Atšķirībā, piemēram, no kartupeļiem, tās labi glabājas vairākus gadus, nezaudējot savu dīgtspēju. Izkaltētām pupām nekaitē, ja telpās, kur tās tiek glabātas temperatūra noslīd zem nulles. Atšķirībā no miltiem vai putraimiem, pupās, ilgstoši glabājot, neiemetās nekādas vabolītes un tās nekļūst rūgtas.
Varbūt doma zem šo publikāciju sērijas ir bailes no 2012. gada Ziemassvētku laika.
Vai laika no 2012. gada maija līdz Ziemassvētkiem.
Tas ir laiks, kad uz 1 ass nostāsies Zeme, Sietiņa un Oriona zvaigznāji un šī ass būs vērsta uz Galaktikas centru. Esmu dzirdējusi viedokli, ka tad uz Zemes dzīvojošajiem nāksies atskaitīties par saviem (ne)darbiem.
Neviens vēl skaļi nav iedrošinājies pateikt, ka no 1943. līdz 2002. gadam Oriona koalīcijas citplanētieši, kas ir pretmets Galaktikas Civilizāciju koalīcijai, ka viņi te, uz Zemes ir “ievārījuši” nebūt ne mazo “putru”. Un ka 2002. gadā, sastrādājuši savus nedarbus, viņi jau paguva evakuēties. Kā arī to, ka viņu vidū ir arī āriska izskata, mums ļoti līdzīgi citplanētieši no Sietiņa puses, kurus ir pakļāvuši divkājaini, rāpuļveidīgie citplanētieši ar ķirzaku galvām un zvīņainu ādu no Oriona puses.
Un ka “putra ir ievārīta” pateicoties mūsu nodevīgo lielkungu atbalstam, kas ar viņiem ir kārtojuši nēģeru biznesu – “Mums ir skābeklis, mums ir cilvēki – vīrieši, sievietes un bērni, jauni un veci. Mums vajag kaut ko tādu, ar ko mēs varētu kontrolēt visu uz šīs planētas.”
Tas nozīmē – zināt ko konkrēti darīt un ko nekādā gadījumā nedarīt kritiskā situācijā. Tāpēc, ka dažreiz labāk ir nedarīt neko, ja nezini ko un kā darīt. Tādēļ, ka ielejot degošu eļļu kanalizācijā vari nosvilināt arī kaimiņu dzīvokli, bet uzšļācot ūdeni degošiem elektrības vadiem – pats saņemt nāvējošu strāvas triecienu.
Zināšanas ir tas, kas kritiskā situācijā ļaus ātri un adekvāti reaģēt uz draudošām briesmām. Ļaus prognozēt situācijas attīstību un savu tālāko rīcību. Pat profesionālos glābējus vispirms apmāca teorētiski neskaitāmas reizes atkārtojot, ko un kā rīkoties tajā vai citā situācijā. Nekāda intuīcija, nekāda – pat visneprātīgākā drosme, nevar aizvietot zināšanas. Neko nezinošs drosminieks ir simtreiz bīstamāks par gļēvuli, kurš zina ko darīt šajā situācijā.
Visvērtīgākās ir no attiecīgās nozares profesionāļiem saņemtās zināšanas. Tikai viņi spēs, nebārstot vispārējas frāzes un neiedziļinoties detaļās, sniegt konkrētus, precīzus un galvenais – praktiski pielietojamus padomus no savas pieredzes. Un paskaidrot to, ko jūs nebūsiet sapratuši. Tā iespējams apgūt daudz vērtīgu zināšanu, kādas jūs nekad neatradīsiet grāmatās.
(Piezīme: diemžēl «Aisberga» veidotāji nav šādi profesionāļi un var sniegt tikai rekomendāciju fragmentus, kurus esam atraduši interneta resursos un speciālajā literatūrā. Mēs mudinām attiecīgo nozaru profesionāļus padalīties ar savām zināšanām, lai kritiskā brīdī līdzcilvēki spētu glābt savu veselību un dzīvību. Vai tas ir par daudz prasīts? Juris P.)
Cilvēkam, kurš nonācis autonomās eksistences apstākļos, nekavējoties jārisina vairāki neatliekami uzdevumi. Pirmie un paši svarīgākie ir:
1. jāpārvar šī notikuma izraisītais stress un bailes, kas traucē viņam aptvert reālo situāciju un paralizē apzinātu rīcību;
2. nepieciešamības gadījumā jāsniedz sev un citiem cietušajiem pirmā neatliekamā medicīniskā palīdzība;
3. jāmeklē aizsardzība no nelabvēlīgajiem apkārtējās vides faktoriem (zema vai augsta temperatūra, tieši saules stari, stiprs vējš u.c.);
4. jāsarūpē dzeramais ūdens un pārtika;
5. jāparūpējas par savu (savas ģimenes) drošību.
Tomēr jāatzīst, ka negaidīti nokļūstot ārkārtējā situācijā, tikai nedaudzi nekavējoties spēj enerģiski un mērķtiecīgi rīkoties, bet lielākajam vairākumam tas izraisa savdabīgu apjukuma stāvokli. Vēl jo lielākas „morālas paģiras” paralizē to cilvēku rīcībspēju, kuri savulaik ignorējuši brīdinājumus par šādas „melnās dienas” varbūtību un neko nav darījuši, lai tādam notikumu pavērsienam pienācīgi sagatavotos. Apmēram katram desmitajam šāds notikumu pavērsiens izraisa histēriju un paniku. Vieniem tas izpaužas kā spēcīgs uztraukums vai reālajai situācijai neadekvāta rīcība, citiem pilnīgi pretēji – nomāktība un vienaldzība pret apkārt notiekošo, kas izslēdz jebkādu loģisku rīcību.
Jaunākie Komentāri