Audzējam pārtiku!

Pie tēmas “izdzīvošana” piederētos apraksti par lauksaimnieciskām aktivitātēm. Man tā liekas. Ne visi “izdzīvotāji” no pilsētām aizdosies lauku viensētās veidot kolonijas, bet tiem, kuri to izdarīs, būs pamatīgs pārbaudījums pierast pie dzīvesveida, kurš kardināli atšķiras, bez tam arī pierašanas periodā būt PRODUKTĪVIEM. Jo pārtika ir jāizaudzē, neatkarīgi no pieredzes. Tā nu tas ir. Priecājos par cūku pupu aprakstu, forši par kāpostiem un miltiem. Bet nav tik vienkārši ierasties pamestā lauku mājā, kur zeme stāv atmatā 10 (15, 20) gadu, un cerēt vienā sezonā izaudzēt pārtiku 10 (15, 20) cilvēkiem. Ja “izdzīvotāju” rīcībā ir iekopta saimniecība, tad jautājums ir pilnīgi cits - intensificēt naturālo saimniekošanu līdz maksimālai autonomijai, kas arī NEMAZ nav tik vienkārši. Bet, ja saimniecība jauna…

Vispirms jau sapratīsiet, ka trūkst daudz tādu lietu, par kurām iepriekš nemaz nespējāt iedomāties. Man atklājums, uzsākot saimniekot tukšā vietā, bija - ka nepieciešams zināms daudzums spaiņu (vismaz 3, ja ir arī lopi, tad min.5), citādi izdarīt nevar neko. Ņemiet vērā, ka motorzāģis ir neatņemama lauku dzīves sastāvdaļa, un bez lāpstas (labāk 2-3), mēslu (4 zaru) dakšas, izkapts, grābekļa un pāris kapļiem zemes darbus nepaveiksiet. Tačka, kaut paštaisīta, atvieglos ikdienas gaitas. Striķi, striķīši, virves - vajadzēs ik brīdi un daļu no tiem viegli un lēti var savīt vajadzīgā resnumā no tiem krāsainajiem plastmasas, ar kuriem sasien rulonus vai ķīpas. Ak! Cirvis - brīnumrīks, ar kuru vienu pašu senos laikus uzcirta māju un visu nepieciešamo mēbeļu kopumu - labāk pērciet FISKAR. Nereklamēju, bet pieredze rāda, ka ieguvums ir milzīgs. Tāpat arī lāpstu(as) un dakšu pērciet DĀRGAS.

Kamēr ir resursi, kamēr ir ienākumi, pērciet dārgus dārza darbarīkus. Nenožēlosiet. Arī tad, ja paliksiet pilsētnieki uz mūžīgiem laikiem. Ja gadījumā šoruden (nākošgad, pēc gadiem x) Latvijā sāksies hiperinflācija (vai da jel kā citādi ekstremāli dzīves apstākļi), kvalitatīvos un dārgos instrumentus nenopirksiet - ne tikai tāpēc, ka nepietiks līdzekļu, bet arī viņu Latvijā vairs nebūs. Paskatot krīžu pieredzes pasaulē, redzam, ka imports sašaurinās, pat PILNĪBĀ apstājas šādās valstīs, un pirmie aiziet ekskluzīvo preču piedāvātāji.

Turpināt lasīt »

„ … nākotnes labā ir nepieciešams nokārtot pagātnes lietas.”
No laikraksta Svenska Dagbladet

v

Greizo pamatu meistari

Atceroties pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otro pusi un deviņdesmito gadu sākumu, allaž atskan jūsmas pārpilna atzīšanās: tas bija skaistākais laiks manā dzīvē! Latviešu lielāko daļu vienoja iespēja atbrīvoties no aizvārgušā sarkanā lāča pusgadsimtu ieilgušā apskāviena, kad tukšvārdība, meli, noklusēšana un „stukačošana” piepildīja sadzīviski pelēcīgo ikdienu, bet tautā virmoja atmiņas par pirmskara Latviju, kārdināja Rietumu pasaules tehniskie sasniegumi un tās labklājības līmenis. Pārmaiņu alkām pievienojās pat daļa cittautieši, gan ar iekšēju nemieru, cerībā uz materiāli nodrošinātāku un garīgi brīvāku dzīvi. Sadodoties rokām citam ar citu Baltijas ceļā, katrs no mums sevī atvairīja aizdomas, ka kreisās rokas plaukstu varbūt satvēris kāds nobijies „bijušais”, dziļi sirdī padomisko ieslēpušais, bet labo plaukstu tur pašlabuma kalkulators un materiālo labumu kampējs. Ticība cilvēkam un humānismam aizmigloja skatienu. Ideāli un godīgums ciešā vienotībā ar slēptiem mērķiem un viltniecību – lūk, tādi bija neaizmirstamie Atmodas gadi.

Pārmaiņu laikmeta tumšās aizkulises zināja tie, kas tajās piedalījās, tās nešaubīgi nojauta disidentiskāki nomaļnieki, kam dzīves pieredze, zināšanas un morāle ļāva saskatīt aiz ārējām norisēm iekšējo virzību; fiziski viņi piedalījās demonstrācijās gan Daugavmalā, sporta stadionā, Mežaparkā, vāķēja pie ugunskuriem, cēla barikādes, vienīgi vairījās kāpt runātāju tribīnēs, jo saprata, ka tolaik visniecīgākais konkrētais kāda viltus „lāčplēša” atmaskojums saplīsīs kā ziepju burbulis, apkārtējo acīs kļūsi par „tautas ienaidnieku” vai pat nodevēju.

Turpināt lasīt »

v

2010. gada 27. marts

nodevības trešā gadadiena
( par „ēzeļa ausīm” un… — skatīt šeit… )

v

…”diriģente”…

…un viņas „koris”…

v

…piedāvātā samaksa…

v

…kora „dziesmas” mācīšana…
http://www.president.lv/pk/content/?art_id=10762&cat_id=605
v

Attēli no:
http://stalnuhhin.ee/?p=414
http://www.ltv.lv/files/esam.jpg
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/149186
http://www.nra.lv/mm/photos/sm_a_m/2008_06/5490_c7963cb57d3d279.jpg

v

Attēls no: http://www.balvurcb.lv/kb/kb_upload/Image/pieminekli/abrene%20%282%29.JPG

v

Subjektīva piebilde:
Nodevām ne tikai šo genocīda upuru piemiņu, bet atdevām okupantiem arī viņu dzimtās mājas un zemi…
Juris P.
v

Te ir runa par varnešiem, kas netic latviešu tautas nākotnei. Tie tic mantības, bagātību nezūdamībai pie jebkuras varas, saprotams, izņemot viņējo, un kalpībai pasaules varenajiem.

Latvieši savā tēvzemē vēl nav brīvi! Vispirms no saviem varas pārstāvjiem, kas braukā pa pasauli un gvelž, velns zina ko. Mūsu Valsts prezidente ASV kongresmeņiem klārē, ka ar nevardarbīgu un dziesmotu revolūciju Latvijā “mēs atguvām brīvību” un ka tie mēs esot bijuši: tad “totalitārā režīma jūgā ieslodzīta nācija”, tad “Latvijas iedzīvotāji”, tad “mūsu iedzīvotāji”, tad “Latvijas tauta”, tad “dzīvīga un neatlaidīga nācija”. Ej nu sazini, kas tad to brīvību te īsti ir atguvis, visādā ziņā latviešu starp tiem nav, teikts tikai, ka “daudz latviešu, kuri bija pametuši savu dzimto zemi Otrā pasaules kara beigās”, uzņemti Amerikā. Kur uzņemti pārējie, un vai vēl Latvijā arī kāds palicis? “Mēs lepojamies ar savām etniskajām kopienām un ar ieguldījumu, ko šo kopienu dēli un meitas ir devuši Latvijas cilvēciskajā, ekonomiskajā un kultūras attīstībā.” Tālāk pieminēšanas vērti izrādās tikai ebreji. Paliek neskaidrs, kas tie mēs, kas ar viņiem lepojas. Valsts atjaunošana esot notikusi “nevis vienkārši no tukšas vietas, bet vispirms aizslaukot iepriekšējās sistēmas gruvešus.” Vai tik tiem slaucītājiem nav misējies un kāda cita vietā aizslacījusies latviešu tauta, ja viņa vairs nekur netiek pieminēta, viņu pat baidās pieminēt? “Katrai nācijai uz šīs zemes ir tiesības uz brīvību. Tas ir sapnis, kas ir jāuztur pie dzīvības, lai cik ilgi nāktos gaidīt tā īstenošanos un lai cik grūti būtu to sasniegt.” Sapņot un gaidīt jau ir latviešu dabā…

Turpināt lasīt »

Tā tie latvieši šajos 50 gados tika audzināti. Tas nu ir latviešu pedagogu nopelns. Latvieši ir audzināti gļēvi un bailīgi, kas labprātāk pielīdīs cittautiešiem, vienalga savas zemes vai svešzemju, nekā aizstāvēs savu patību, savas nacionālās intereses. To tagad sauc par latviešu izcilo tolerantumu? Laikā, kad krievu skolās tika audzināti interfrontieši, latviešu skolās – internacionālisti. Ar atbildību izsaku šo pārmetumu, jo pats esmu kara un pirmajos pēckara gados Ulmaņlaika skolotājus izbaudījis. Tie nebaidījās audzināt latviešus. Tāpat kā leišu skolotāji visu okupācijas laiku nebaidījās audzināt leišus.

Arī pēdējos 18 “neatkarības” gados latviešu skolās nekas būtiski mainījies nav, paaugstini pedagogiem algas, vai ne, tie audzina internacionālistus. Vēstures skolotāju asociācija ar tās priekšsēdētāju Dz. Liepiņu, LU Vēstures fakultātes dekāns G. Straube, LU profesore I. Apine u.c., tostarp pazīstamo Nilu Muižnieku, aktīvi pretojas Izglītības ministres I. Druvietes rīkojumam ar 2006. gada rudeni sākt mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu.

Ar nožēlu jākonstatē, ka tautas vidū savairojusies vesela plejāde jaunlatviešu, kam savas ieilgušās identitātes meklējumos vārds latvietis zaudējis savu tautiskuma jēgu un transformējies profesijā ar izteiktu sabiedriski aprobežota varaskāra kleptomāna sertifikātu, kura darba lauku ierobežo Latvija. Tāpēc pagaidām, kamēr Latvijas iemītnieki nav saintegrējušies (sačupojušies), kā darba rīku tas spiests lietot savu nelaimīgā kārtā iedzimto latviešu valodu. Kā nepelnīti brīvībā palaists, komunisma kosmopolītiski audzināts, nesagremota rietumnieciska individuālisma piesūcies, kā Latvijas izcelsmes dzīva radība, tas ir latvijietis jeb latviešvalodīgais, kam zudusi saite ar etnosu. Tas ir kaut kas līdzīgs kārklu latvietim, kā savulaik latviešu vidū bija kārklu vācieši. Tam pilnīgi sveša cieņa pret iepriekšējo paaudžu darbu, tautas pagātni, tās vēstures un tradīciju nesējiem – vecākiem cilvēkiem. Tam viss maksā tik, par cik to viņa brīvajā tirgū var pārdot šajā brīdī.

Turpināt lasīt »

Lestenes Brāļu kapi

v

Ak, Latvija!

Ak, Latvija, kur tavi dēli,
Pa malu malām kaisīti ?
Dažs paliek karstā kara laukā,
Dažs pārnāk mājās sakropļots.

Sen daža māte savu dēlu
Priekš sevis domās audzina.
Bet apskatās, tad jau par vēlu,
Tas sen guļ svešās tranšejās.

Tam neviens zieds, ne rožu pumpurs
Uz viņa kapa uzlikts nav,
Tik vientulīgi saules stari,
Kas viņu sveic un aplaimo.

Ak, Latvija, kur tavi dēli,
Pa malu malām kaisīti ?
Dažs paliek karstā kara laukā,
Dažs pārnāk mājās sakropļots

Foto no: http://www.poga.lv/photos/melnaapantera/photo:665298/
Teksts no: http://www.vilki.lv/Vilkudiski/StobriJauKarsti/ak_latvija/

v

. . . . . . . . . .

Kas ir inteliģence, kāda tās būtība?

Nedomāju, ka vārds inteliģents būtu jāsaprot kā vārdu kulturāls, labi audzināts vai izglītots sinonīms. Indivīda intelektu sastāda tā prāta, domas daļa, kas strādā viņa un viņa sugas, cilts nākotnei. Inteliģence nav kārta, nav slānis, nav šķira, nav arī organizācija. Tā ir tautas dvēsele un reizē arī prāts - garīgās patības glabātāja, tautas morāles sargs un cilvēciskotāja, tās kopējās smadzenes, var teikt, - tautas dzīves prāta asociatīvās domas virsotne, bet ne tikai izglītoti cilvēki (izglīteņi). Pēdējos visai nosacīti, ar nacionālo nesaistot, varētu dēvēt par vispārcilvēciskās kultūras inteliģenci.
. . . . . . . . . .

To, ka izglīteņi un izglītība paši par sevi neveido inteliģenci, pierādīja Kirhenšteina nodevējvaldība, kurā saskrējušo latviešu izglītības līmenis bija daudz augstāks par Ulmaņa valdības līmeni. Un, ja tagad vēsturniece Ilga Kreituse brīnās, kā varēja tik daudzi populāri un inteliģenti latvieši saiet okupantu izveidotajā Kirhenšteina valdībā, tad jāsaka, ka starp tiem nebija neviena latviešu inteliģenta. Arī, ja Ulmaņa valdība kopumā būtu bijusi pietiekami inteliģenta, tā nebūtu tik apkaunojošā veidā okupantiem atdevusi latviešu tautas brīvību!

Cits piemērs: latviešu tautas nacionālās atmodas iekustināšanas līderu – grupas “Helsinki - 86” – vidū 1987. gadā pārsvarā bija strādnieki un amatnieki un reti kāds ar augstāko izglītību. (Pēdējie pēcāk lielākoties izrādījās no čekas ar tālejošiem nolūkiem iefiltrēti cilvēki.) Tā laika tā saucamā inteliģence grupas darbību bailīgi vēroja tikai no malas. Kaut gan pēcāk atmodas aizsācēju godu nekaunējās piesavināt sev un helsinkiešus nodot aizmirstībai.

Turpināt lasīt »

Vai iedzīvotājiem uzlabosies erekcija, ja televīzijā katru dienu runās par impotenci? Nē – tā vēl vairāk pasliktināsies – un tas arī ir vajadzīgs visādu draņķu pārdevējiem. Viņi būtu laimīgi, ja visi Zemes vīrieši kļūtu impotenti. Protams, cilvēce izzustu, bet pirms tam tabletīšu pārdevēji kļūtu pasakaini bagāti. Pārdevējiem nav vajadzīgi veselie – viņiem vajadzīgi slimie! Bet veselība ir ienaidnieks, kas grauj biznesu! Paceļot reitingu, tirgotāji gremdē sabiedrību.

Visās pirms revolūcijas izdotajās enciklopēdijās ir rindkopa: «Morāles ārprāts»…, kurā teikts: „Morāles ārprāts – nedziedināma psihiska slimība, kad priekšstati par morāli zaudē savu spēku un pārstāj motivēt cilvēka uzvedību. Ar morāles ārprātu saslimušais kļūst vienaldzīgs pret labo un ļauno, nezaudējot spēju teorētiski saprast formālo atšķirību starp šiem jēdzieniem.”…
. . . . . . . . . .

Īstā elite – ārsti, rakstnieki, mākslinieki, muzikanti, zinātnieki – visi atzītie talanti, kas apveltīti ar gudru prātu ir šausmās! Bet televīzija brauc kā tanks un visai drīz protestējošo balsis apklusīs. Un neviens vairs netraucēs, neviens pat necentīsies apturēt zvēriskuma izplatīšanos.

Bet tiem, kas uz šī procesa rēķina labi nopelna, un vēl jo vairāk – tiem, kas šos procesus vada, jāzina, ka viņi ik dienas dara nelietības. Darīt nelietības, viņiem kļuvis par ienesīgu ikdienas darbu. Nelieši organizējuši neliešu ražošanu. Samaitājot bērnus, izaug nelieši. Bet pēc tam piepūle vairs nebūs vajadzīga – paaudžu ķēde turpināsies pati no sevis. Tā ir ievilkšana orbītā, no kuras nav atpakaļceļa.

Turpināt lasīt »

Mēs esam paraduši runāt par gara neiznīcību un sevišķi par tautas gara mūžību. Bet katra parādība top nekas un paliekas bezdarbīgā stāvoklī, ja mēs tai nenoticam. Ja tas notiekas, tā ceļas augšā un sāk darboties. To mēs redzam arī pie mūsu dienu latviešiem. Mūsu tautas mūžība līdz šim bija nekustīga. Tagad mēs to apstarojam ar savu ticību un redzam, ka šī snaudošā gara matērija sāk kustēt un dzīvot, nākdama mums palīgā, izplūzdama ārā no ikdienības likumības. Tas ir milzīgs un neizmērojams spēks, un šie neredzamās ticības viļņi, ko mēs radām sev visapkārt, nevar neiespaidot arī visu to tālo, kas ir ap mums un ko mēs turējām par sev vienaldzīgu. Tā arī atjaunotā Latvija nav nejaušība, bet tā ir latviešu uzmodinātās un tagad darbīgās mūžības un gara spēku saskaņošanas iznākums. Noticiet, ka arī jūs esat vainīgi pie šī dievīgā pavasara, kas nācis pāri mūsu tēvijai.

Cilvēks dzīvo tikai uz zemes, bet ne uz kādas citas planētas: šī mūsu tagadējās zinātnes atziņa nostāda visu cilvēci ļoti augsti, un nemaz nevar būt, ka gara koncentrācija, no kuras veidojas cilvēks, nevarētu savu apkārtni iespaidot. Varbūt mēs to iespaidojam vairāk nekā varam to iedomāties. No vienas puses, mēs esam ļoti niecīgi, bet, no otras, cilvēkam piemīt dievu varenums, un sevišķi viņa neredzamai daļai. Ja saka, ka mēs nevaram panest nekā absolūta, ne lielu aukstumu, ne lielu karstumu, tad jāredz, ka absolūtais nav pasaules valdnieks. Viņš ir visu spēku līdzsvaru nodibinājis, lai pats varētu pastāvēt. Uz šīs grunts stāv mūsu latviskā gara drošība un mūsu ticība, kas izgājusi kalnus pārstatīt. Mācieties sevi iedvesmot, lai redzētu neredzamo un izdarītu neizdarāmo.
. . . . . . . . . .

Turpināt lasīt »