Viss sākās pakāpeniski. Ļaudis ar sajūsmu iekļāvās patērētāju sabiedrībā. Un ļoti drīz visu sāka ražot masveidīgā apjomā. Bet viss masveidīgais vienmēr ir vienkāršāks un primitīvāks. Filmu, radioraidījumu, žurnālu un grāmatu saturs tika novienkāršots līdz zemākajam standartam. Tāda kā universālā košļājamā gumija. Klasiķu darbi tika saīsināti līdz 15 minūšu garam radio raidījumam.
Ir ļoti daudz cilvēku, kuru zināšanas par „Hamletu” aprobežojas ar vienu lappusi garu tā satura aprakstu, kura ievadā teikts: „Beidzot taču jūs varat izlasīt visus klasiķu darbus!”
Politika? Virsraksts, viena rindkopa, divas frāzes! Ar izdevēju, uzņēmēju, TV un radio darboņu rokām tiek izsviests ārā viss liekais, nevajadzīgais, nelietderīgais!
Pēc iespējas vairāk sporta, spēļu, uzjautrinājumu – lai cilvēks vienmēr ir barā, jo tad viņam nevajag domāt. Vairāk grāmatu ar bildītēm! Vairāk seriālu! Bet garīgās barības arvien mazāk! Rezultātā neapmierinātība un tāds kā nemiers. Cilvēku pārpildītas ielas…
Žurnāli pārvērtušies par vanilīna sīrupa paveidu. Grāmatas – par saldinātām samazgām. Lasītājs izvēlas komiksus un, protams, erotiskos žurnālus. Un tas viss noticis bez jebkādas iejaukšanās no augšas – no valdības puses. Tas nesākās ne pēc kādiem priekšrakstiem, pavēlēm vai cenzūras ierobežojumiem. Nē! Tehnika un masveidīgais patēriņš noveda pie šodienas situācijas.
.
Ja nevēlies, lai cilvēks uztrauktos dēļ politikas, nedod viņam iespēju redzēt medaļas abas puses. Lai viņš redz tikai vienu pusi, vai vēl labāk – nevienu. Ja valdība ir slikta un ne velna nesaprot, tas tomēr ir labāk nekā tad, ja tauta sadumpojas. Piestūķējiet cilvēkiem galvas ar skaitļiem, piebāziet ar neko neizsakošiem faktiem, kamēr viņiem uznāks vēmiens – toties viņiem liksies, ka ir ļoti izglītoti. Viņiem pat radīsies iespaids, ka viņi domā.
Ko jūs darāt savā brīvajā laikā? Vai nu braucat auto ar 100 kilometru ātrumu stundā, tā kā ne par ko citu nevar domāt. Vai arī nositat laiku spēlējot kādu spēli, vai arī sēžat pie televizora un ar viņu taču nestrīdēsies… TV varoņi ir jūsu acu priekšā, viņi ir redzami, viņi ir telpiski, viņi saka, ko jums vajag domāt, viņi iekaļ to jums galvā. Un jūs sākat ticēt, ka tā ir taisnība. Jūs tik strauji noved līdz vajadzīgajiem secinājumiem, ka saprāts pat nepaspēj sadumpoties un iesaukties: „Bet tās taču ir galīgās aplamības!”
Aprakstot pasauli, kurā grāmatas lasa tikai valsts noziedznieki, Bredberijs savā romānā «451 grāds pēc Fārengeita», piebilst: „Lūk intelektuālais standarts, kurš valdīs pēc pieciem vai vairāk gadsimtiem!”
Tātad romānā aprakstītais notiek XXV vai XXVI gadsimtā. Aprakstot visu ļoti precīzi, viņš kļūdījās tikai laikā.
Mums līdz romānā aprakstītajam nebūs jāgaida pieci gadsimti.
Pilnīgi iespējams, ka līdz tam palicis mazāk par divdesmit gadiem.
.
