Man izdevās tikties ar vienu no viņiem (tas bija pats grūtākais – pagāja vairāki mēneši). Viņas dzīve jau 10 gadus kā pieslēgta „piplmetram”. Desmit gadus dzīvo ar aparātu.
„Cik daudz skatāties?”
„Nedaudz – apmēram 5 stundas dienā. Bet sestdien un svētdien – no rīta līdz vakaram.”
„Bet naktī?”
„Bieži arī naktī. Pornogrāfiju skatos reti, biežāk to dara vīrs.”
„Kā jūs piekritāt aparāta uzstādīšanai?”
„Nu aparāts – tas ir kaut kas jauns mūsu dzīvē. Apsveic dzimšanas dienā. Katru gadu dod dāvanas. Visi, kas atnāk ciemos, arī ļoti vēlas tādu aparātu… Reitingus lasām «TV Parkā». Jūtam lielu apmierinājumu, ka arī mūsu balsojums ņemts vērā. Mēs esam vieni no simta, kas to nosaka.”
„Kāpēc no simta?”
„Man liekas, ka Maskavā tikai kādi simts dzīvokļi aprīkoti ar šādu aparātu.”
„Ko skatāties?”
„Izklaidējošos raidījumus. Kriminālos nemīlu – šausmīgi, lai gan ļoti interesanti. (Tas ir tipisks gadījums – „šausminos, bet skatos” – A.M.) Kad piedzima pirmais bērns, sāku skatīties mazāk, bet vīrs – tāpat kā iepriekš. Es jau tāpat – kamēr mazais gulēja, upurējot miegu skatījos. Bet, kad piedzima otrais…”
.
„Sākāt mazāk skatīties?”
„Nē, mēs taču jūtam atbildību. Ne jau tā vienkārši mums to uzstādīja. Mums jāattaisno uz mums liktās cerības. Tiesa, vīrs sākumā negribēja – viņu tas kaitināja, bet pēc tam samierinājās.”
„Bet aparātu uzstāda tikai tādā gadījumā, ja tam piekrīt visi ģimenes locekļi?”
„Šis ir cits vīrs. Pirmais bija ar mieru. Bet, kad apprecējos otru reizi, viņš kādu laiku dumpojās…”
Nav nekāds brīnums, ka manas sarunu biedrenes jaunais vīrs kādu laiku dumpojās – acīmredzot nekādi nevarēja pierast, ka jāreģistrē katra sava pārvietošanās pa dzīvokli. Un ļoti interesanti, ka aparāts palika. Viņš izrādījās stiprāks par… vai, jebkurā gadījumā, dod viņai lielāku apmierinājumu. Un liekas, ka viņa ne visai pamanīja to, vīrs ir nomainījies. Galvenais – aparāts ir palicis! Bet, ja viņa nekavējoties nebūtu no jauna apprecējusies – aparāts būtu atņemts, jo mainījies taču ģimenes stāvoklis.
Šie cilvēki augstu vērtē dāvanas, augstu vērtē sveicienus un apsveikumus, kuri parādās aparāta ekrānā. Viņiem patīk ciemiņu skaudība un pats aparāts.
Kad no šīm 550 ģimenēm (mana sarunu biedrene bija ļoti sarūgtināta, kad uzzināja, ka ir nevis simts, bet gan 550 aparāti. Jo mazāka grupa, jo lielāks lepnums) kāds aiziet (nomirst, pārceļas uz dzīvi citā pilsētā), aparāts tiek uzstādīts citā, pēc anketas datiem līdzīgā, ģimenē. Un jaunie podziņu spiedēji iekļaujas anonīmā, bet saliedētā kompānijā un piemērojas tās gaumei.
Tie ir cilvēki, kuri izmeklēti nevis no visas tautas, bet gan no ļoti specifiskajiem pieciem procentiem – vāji, viegli ietekmējami un vadāmi cilvēki.
Vai iespējams palikt normālam, ja katru dienu skaties un klausies muļķus, psihopātus un ķēmus?
Kas ir šie cilvēki, kuri iespaido TV programmas 140 miljoniem iedzīvotāju? Šos izvēlētos taču neizvēlējāmies mēs. Viņus izvēlējās ne jau pēc gaumes, prāta, zināšanām vai augstajām cilvēciskajām īpašībām. Kāds viņus izvēlējās pēc anketas datiem – vecums, dzimums, ienākumi. Viņus izvēlējās it kā nejauši. Bet tagad mēs zinām, ka viņi nav nejauši, bet gan īpatnēji cilvēki.
Šie pieci procenti veido TV programmas un padara sev līdzīgus visus, kas skatās televīziju.
Psihiatrisko slimnīcu ārsti pakāpeniski paši kļūst psihiski slimi. Lai gan viņus aizsargā zināšanas, pieredze un sapratne par to, ka viņiem ir saskare ar slimniekiem. Bet bērni, sēžot pie televīzijas ekrāna, kurā lēkā psihi, ir pilnīgi neaizsargāti.
Iespējams, ka šajos 550 dzīvokļos dzīvojošie apvainosies: mēs taču patiesībā esam labi, godprātīgi, mums ir dziļas un smalkas cilvēciskas izjūtas.
Varbūt, ka arī tā. Lūk, manā priekšā iespējamo ekspertu kandidātu anketas.
Pirmais – universitātē beidzis filoloģisko fakultāti, krievu valodas un literatūras skolotājs, 54 gadi, precējies, divi bērni, maigas dabas, labsirdīgs un atsaucīgs. Pats par sevi saka, ka vienmēr bijis mīlīgs, maigs, gādīgs un pilnīgi bezpalīdzīgs.
Otrais – 40 gadīgs darbnīcu vadītājs, lielisks ģimenes cilvēks: precējies, divi bērni, brīvajā laikā – kā sabiedriskais kārtības sargs un ārštata milicijas darbinieks, palīdz uzturēt kārtību ielās.
Pirmais – Čikatilo, uz kura sirdsapziņas ir 70 zvērīgi noslepkavoti bērni un sievietes.
Otrais – Mihasevičs, kurš vainojams 36 zvērīgās slepkavībās.
Lūk, vēl daži:
Konstantins – 40 gadi, beidzis mašīnbūves tehnikumu, divreiz precējies, ir meita no pirmās laulības. Raksturo sevi kā „kautrīgu ar augstām cilvēcīgām jūtām”. Ilgu laiku atraka kapus un stājās seksuālā kontaktā ar mirušajiem. Tiesa atzina viņu par rīcības nespējīgu un nosūtīja piespiedu ārstēšanā uz psihiatrisko slimnīcu.
Grigorijs – 35 gadi, dienējis armijā, šoferis, 23 gadu vecumā precējies, audzina dēlu. Paveda astoņgadīgo pameitu un piecus gadus viņu regulāri izvaroja. Sieva apgalvo, ka nekā nav zinājusi. Notiesāts un izcieš sodu.
Šie ir tikai daži gadījuma dati no tiesu psihologa-eksperta doktora disertācijas. Disertācijā ir sadaļa „Sevišķi nežēlīgas slepkavības” – 253 cilvēki vecumā no 14 līdz 50 gadiem un arī vecāki. Aresta brīdī vairāk kā puse no viņiem dzīvoja laulībā, 80 procenti – atsevišķos dzīvokļos vai privātajās mājās. Vairāk kā trešā daļa (būdami arestēti par slepkavībām) saņēma darbavietu pozitīvus raksturojumus.
Šādi cilvēki strādā kopā ar mums, brauc līdzās ar metro, draudzējas, pērk bērniem rotaļlietas un tikai nejauši, kad viņi iekrīt, mēs saprotam, ka viņu galvās un dvēselēs kaut kas nav kārtībā.
Vai tādu nav arī to vidū, kuri dzīvo ar aparātu? Vai viņi „nepasūta mūziku”? Bet maksājam (ciešam) mēs.
Reitings neredz atšķirību starp labu cilvēku un slepkavu, jo vecuma un ienākumu ziņā viņi ir vienādi.
.
