Varbūt mēs veltīgi apvainojam televīziju visos šajos grēkos? Varbūt tikai mūsu cilvēki (un bērni) ir slikti audzināti – tādēļ, lūk, arī vairojas maniaki.
Bet varbūt televīzija apzināti grauj sabiedrības morāli? Jo sabiedrība muļķāka, jo augstāks reitings. Gudro – gudrajiem, bet muļķību – visiem pārējiem. Pat ja simts gudrākie ar riebumu novērsīsies, pūlis nejutīs zaudējumu. Toties pūlim pievienosies miljons apmuļķoto.
Šādi fakti, protams, visiem ir zināmi. Bet kā pierādīt, ka tiem nav gadījuma raksturs? Ne jau visu var aptaustīt ar rokām. Vispasaules gravitācijas lauku neviens nav redzējis, bet tas ir. Priekšmeti krīt zemē ne jau tāpēc, ka viņi ir slikti audzināti, bet gan tāpēc, ka ir gravitācija.
Astronoms Louels 1914. gadā, pēc Urāna orbītas nobīdēm paredzēja, ka eksistē kāda vēl tālāka planēta. 1930. gadā cilvēki pirmo reizi ieraudzīja Plutonu – precīzi tajā vietā, kur to bija aprēķinājis Louels.
Vai tiešām „nobīdes” mūsu sabiedrībā vēl nav pietiekošas, lai izskaitļotu to iemeslus?
… Teksts, kuru jūs šobrīd lasāt, sākts rakstīt (un lielākā daļa no tā pabeigta) pirms diviem gadiem. Kopš tā laika daudzi notikumi reālajā dzīvē apstiprināja toreiz izteiktos pieņēmumus.
.
Par īstu dāvanu 2007. gadā izvērtās intervija ar viena centrālās televīzijas kanāla vadītāju, kas tika arī publicēta centrālajā presē. Es to lasīju ar sajūsmu. Bija tāda sajūta, it kā kārtējais Plutons (kas pirms tam nav bijis redzams, jo izskaitļots tikai uz papīra) pēkšņi iznācis no tumsas un atmirdzējis kā zvaigzne.
Būdams gudrs un atklāts, viņš ar lepnumu stāstīja par panākumiem, neapzinoties, ka pilnīgi apstiprina gan auditorijas maiņas faktu, gan pašas drūmākās prognozes. (Zemāk TV kanāla vadītāja teiktais izcelts ar treknu šriftu, bet intervētāja jautājumi doti – kursīvā.)
„Mūsu TV kanāla seja ir ļoti izmainījusies. To nosaka programmas, kuras izveidotas diezgan cietsirdīgā manierē un atrod savus mūsdienīgus skatītājus. „Maksimums”, „Galvenais varonis”, Profesija – reportieris”, „Vaļsirdīga atzīšanās” – lūk galvenie mūsu raidījumi, kas popularitātes ziņā pārsniedz visu to, kas līdz šim bijis mūsu kanālā. Ar 30 procentīgu auditoriju nevar palepoties daudzi citi projekti, ne tikai agrāk pie mums, bet arī kanālos „Pirmais” (“Первый”) un „Krievija” (“Россия”).”
„Un jūs ar šo faktu ļoti lepojaties?”
„Kanāls ir komerciāla kompānija, kas ļoti stingri orientēta uz augstiem reitingiem, kuri kompānijai dod peļņu. Citu uzdevumu mums nav.”
„Jūs uzskatāt, ka tas attaisno komerciālo federālo TV kanālu, ja tas, rādot vakara stundās – tātad skatītājiem visizdevīgākajā laikā, kanibālus, sakropļotus cilvēkus, līķus, prostitūtas, pedofilus u.c., šādi palielina savu auditorijas daļu TV skatītāju vidū?”
„Es neuzskatu, ka mērķis ir parādīt vienu vai otru objektu. Mērķis ir reitinga paaugstināšana. Ja Botičelli gleznas izraisīs masveidīgu interesi un nodrošinās augstu reitingu, mēs rādīsim Botičelli. Bet mēs sekojam savas mērķauditorijas tieksmēm.” (Kā to saprast? „Sekojam tieksmēm”, tas ir – izpildām savu skatītāju vēlmes? Vai – rādot kropļus, sapulcinājām pie ekrāniem skatītājus ar tādām tieksmēm? –A.M.)
„Ko jūs uzskatāt par savu mērķauditoriju?”
„Galvenokārt tie ir vīrieši vecumā no 25 līdz 54 gadiem, ar augstāko vai nepabeigtu augstāko izglītību un augstu ienākumu līmeni. Tāpat mūsu kanālam ir labākie rādītāji piesaistot tā saucamo „grūti aizsniedzamo” auditoriju – augstākā un vidējā līmeņa vadošos darbiniekus. Tas ir – mūsu kanālam ir izteikti elitāra auditorija, kādu mēs vienmēr esam vēlējušies. Tomēr šodien mūsu auditorija ir izmainījusies – tā kļuvusi stabilāka un masveidīgāka. (Kāda tad: elitāra vai masveidīga? — A.M.) Tagad mūsu kanāla auditorija nepavisam nav tā, kas mums bija deviņdesmitajos gados. Šodien mūsu kanāls, pilnā šā vārda nozīmē, kļuvis par federālo kanālu, visu valsts iedzīvotāju kanālu, visas Krievijas kanālu.”
„Iznāk, ka nospiedošajam valsts iedzīvotāju vairākumam, ieskaitot lielo kompāniju vadošos darbiniekus, ir kādas nopietnas patoloģiskas novirzes, ja jau viņi visi tādā apjomā un pastāvīgi skatās jūsu kanālā šādas tematikas raidījumus.”
„Televīzija ir personīgās pieredzes paplašināšanas līdzeklis. Tās pieredzes, kuru cilvēks nevar iegūt personīgi. Dažkārt, paldies Dievam, ka nevar! Bet viņam tomēr ir emocionāla nepieciešamība pēc šīs pieredzes. Piemēram, cilvēkiem ir vajadzība pēc šādām programmām, lai saskartos ar dzīves slēgtajām sfērām.”
Liela un skaista intervija! Viņu vajag ieslēgt visās mācību grāmatās: politoloģijas, ekonomikas, žurnālistikas, socioloģijas un psihiatrijas. Dostojevskis no tās izveidotu romānu.
Intervētāja jautājumi (kā redzam – ļoti tieši) nemaz nemulsina TV kanāla vadītāju. Viņš runā ļoti atklāti un mēs par to viņam esam ļoti pateicīgi.
Viņa mērķis ir tikai reitings (nauda). Bet, ko nozīmē atbilde uz pēdējo jautājumu? To nepieciešams rūpīgi iztirzāt.
Viņš saka, ka televīzija „paplašina” mūsu personīgo pieredzi (kaut arī mēs to nelūdzām). Viņš saka, ka „paldies Dievam, ka cilvēks nevar to iegūt personīgi” – tātad tā ir ļoti bīstama pieredze.
Viņš saka, ka cilvēkiem „ir emocionāla nepieciešamība saskarties” ar kaut kādu neģēlību (viņš to nosauc par „dzīves slēgtajām sfērām”). Tātad, TV kanāla vadītājs šeit runā kā psihoterapeits.
Tam, kurš iedziļinās šajās sfērās jāzina, ka sākumā cilvēkam rodas vēlme pēc aizliegtā (vēl jo sevišķi, ja to ikdienas stimulē). Pēc tam viņš apmierinās ar savām domām un ar bildītēm, bet pēc tam (un ar katru dienu arvien spēcīgāk) cilvēkam gribas „pamēģināt”.
Pēc tam, kad „pamēģinājušo” notver (vai nu pēc pirmā, vai pēc divdesmit pirmā upura), viņš arī pats vairs nezinās, ar ko tas viss bija sācies. Tikai ļoti dziļa un kompleksa psiholoģiski-psihiatriskā ekspertīze varēs „aizrakties” līdz starta komandai, kura tika parādīta (pateikta) televizorā.
„Mērķis – reitinga paaugstināšana” – TV kanāla vadītājs runā tīru patiesību par tīto peļņu. Bet „emocionālo nepieciešamību” apmierināšana un „personīgās pieredzes paplašināšana dzīves slēgtajās sfērās” ir tikai veids kā sasniegt šo mērķi. Runājot skaidru valodu, tas ir: „Dēļ peļņas, kairinām skatītāju zemiskās tieksmes.”
„Mūsdienīgi skatītāji”, „pieredzes paplašināšana”… Vajadzētu pajautāt: Mūsdienīgi – kādi? Paplašināt – uz kuru pusi? Ko jūs tā rūpējaties par „skatītāju” zemiskajām tieksmēm? Viss tas jau tiek pārdots diskos – cūka dubļus atradīs! Kāpēc visu aci priekšā (bērnu klātbūtnē) nodarbojaties ar lopisku gaumju apmierināšanu?
Pieminētie raidījumi tiešām paplašina cilvēkiem pieredzi kanibālisma un citu kroplību jomā… Tas kur ielaužas šie „labākie” raidījumi, atrodas psihoanalīzes un psihiatrijas sfērā. Bet psihoanalītiķis darbojas ārkārtīgi uzmanīgi (bet šeit – rupji), vienmēr individuāli (šeit – ar veselu pūli), intīmi (šeit – publiski) un pēc pacienta lūguma. Ārstam ir zināšanas, bet šeit nepieklājība un alkatība. Ārstam ir skalpelis, bet šeit pat ne cirvis, bet gaļas mašīna. Un nevis viens pacients, kurš to lūdzis, bet desmitiem miljonu, kuri pat nenojauš to, ko ar viņiem dara.
TV darboņu kredo: „Lai pasaule iet bojā – ka tikai mums labi!”
.
