Daži cilvēki (sevišķi televīzijas darbinieki) apgalvo, ka televīzija neizraisa kaitīgu ietekmi. Viņi saka: „Pierādiet!”, bet tos, kuri cenšas pierādīt – nosauc par vājprātīgiem.
Mēģināsim pierakstīties vājprātīgajos.
Televīzijas varenības pierādījums ir tie miljardi dolāru, ko tā saņem par reklāmu. Reklāmdevēji – gigantiskas korporācijas ir ļoti alkatīgas – viņas nelietderīgi neiztērēs ne centu.
Kosmētikas, košļājamās gumijas, aizdomīgu ārstniecības līdzekļu un alus-alus-alus karaļi maksā desmitiem tūkstošu dolāru par minūti TV raidlaika. Un vēl maksā miljonus deputātiem, lai tie bremzētu antireklāmas likumu pieņemšanu. Atmaksājas. Nozīmē, ka televīzija ietekmē. Un mēs redzam: alu dzer tā kā nekad.
Priekšvēlēšanu kampaņas laikā izraisās nežēlīga cīņa par taisnīgu raidlaika sadalīšanu. Partijas un to kandidāti ar precizitāti līdz sekundei saskaita, kas un cik ilgi bijis ēterā. Iesniedz protestus, aiziet līdz Augstākajai Tiesai un Strasbūrai. Tas nozīmē, ka ne tikai tirgotāji, bet arī politiķi, atzīst televīzijas milzīgo ietekmi uz cilvēkiem.
Varbūt ietekme ir, bet tā nav kaitīga?
Pirms 22 gadiem (1986. gadā) Francijā tika pieņemts likums, balstoties uz kuru Francijas Augstākā audiovizuālā padome kontrolē „to programmu saturu, kuras var kaitēt bērniem”. Par to, ka televīzijas programmas var nodarīt kaitējumu, tur neviens nešaubās. Francijas televīzijai „aizliegts demonstrēt erotiskus vai vardarbību saturošus skatus un to reklāmu līdz pulksten 22:30.”
Uzsveru, ka arī „reklāmu”, jo mūsu TV kanāli reizēm cenšas attaisnoties, ka „šausmu filmas rādām tuvāk pusnaktij”. Bet no pašiem baismīgākajiem skatiem samontētie reklāmas klipi, tiek rādīti ik dienas no rīta līdz vakaram. Laikā, kad pie televizoriem ir bērni. Dažreiz pietiek ar vienu sekundi, lai no tā gūtu psihisku traumu.
.
Ķīnā (kura tagad skaitās gudras valsts iekārtas paraugs) tikko (2008. gada 14. februārī) iznācis rīkojums, kas aizliedz demonstrēt „audio un video produkciju, kura satur šausmu skatus un vardarbību”. Tajā teikts, ka „Ķīnu pārplūdinājušas šausmu filmas un visdažādāko vardarbību pārpilni raidījumi, kas ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības attīstību un atstāj sliktu iespaidu uz bērnu un pusaudžu psiholoģisko veselības stāvokli.”
Vēlu atjēgušies? Nē – vienkārši Ķīnā brīva vardarbības demonstrēšana sākās daudz vēlāk nekā Eiropā un pie mums.
Amerikā, 1999. gadā, kara psihologs Deivs Grosmens paziņoja: „Vardarbības rādīšana televīzijā un vēl jo bīstamākās – ar vardarbību piesātinātās videospēles, bērnos un pusaudžos aktivizē tos psihiskos mehānismus, ar kuru palīdzību profesionālus karavīrus māca nogalināt. Gandrīz 25 gadus es dienēju kājniekos kā virsnieks un psihologs. Mans uzdevums bija padarīt cilvēkus spējīgus nogalināt. To mēs ar panākumiem izdarījām. Spēja nogalināt nerodas pati no sevis – tajā nav nekā dabiska. Tā ir jāiemāca. Kara dienestā mēs trenējam cilvēkus un izstrādājam viņos nosacījuma refleksu, lai viņi spētu nogalināt. Tieši to pašu ar mūsu bērniem dara televīzija. Bet mēs absolūti bezrūpīgi un akli to pieļaujam. Jau no paša vārīgākā vecuma, ieaudzinām viņos cietsirdību un bezjūtību.”
Izskaitļots: ASV pusaudzis līdz 18 gadu vecumam redz 11 tūkstošus slepkavību, bet Krievijā – minimums 22 tūkstošus slepkavību. Tas ir vienīgais ar ko mēs esam apsteiguši Ameriku (pēc visiem solījumiem apsteigt viņu piena un gaļas ražošanā).
Mūsu valsts visiem pieejamā televīzija, visu pasauli ir apsteigusi arī pornogrāfijā. Krievijas ierēdnis Henriks Juškjavičus (JUNESKO ģenerāldirektora padomnieks), šajās dienās pavēstīja: „Es dzīvoju Parīzē, bet ik dienas skatos Krievijas televīzijas kanālus. Vairums programmu veido nežēlīgas un netikumīgas valsts tēlu. Ar pilnu atbildību varu paziņot, ka tādu pornogrāfisku programmu, kuru nosaukuši par „erotisku” un rāda РЕН ТВ, Parīzē nekur nevar redzēt.”
Ne jau galvenais ir nāvējošajos (mums) salīdzinājumos. Svarīgi ir tas, ka pirms 50 gadiem pusaudži līdz 18 gadu vecumam vispār neredzēja slepkavības (vienīgi, ja nu nokļuva dzērāju kautiņā, bet tie bija atsevišķi gadījumi – reizi mūžā, bet nevis ikdienā). Bet pedofilu darbošanos vispār neviens nekad neredzēja.
***
Mūsu televīzija ir nesamērojami nežēlīgāka un izlaidīgāka. Bet nav ne diktatora varas, lai aizliegtu (kā Ķīnā), ne sabiedrības, kura piespiestu pieņemt aizliedzošus likumus. Mums viss tiek norakstīts kā „atsevišķi gadījumi”. Tipisks piemērs: Pleskavas apgabalā izdarīja pašnāvību 15 gadīga skolniece no labvēlīgas ģimenes. Pirmsnāves zīmītē viņa raksta, ka skatījusies seriālu „Slepenie materiāli” un „iemācījusies atvērt durvis uz paralēlo pasauli.” Cietušie, bez šaubām, ir viņas vecāki. Bet kurš gan Pleskavas apgabalā iedrošināsies iesūdzēt tiesā federālo televīzijas kanālu?
„Pierādiet!”, saka televīzijas darboņi.
„Tie ir vecāki, kuri slikti audzina savus bērnus, bet vaino mūs”, saka televīzijas darboņi.
Tieši tāpat kā mirstošiem Černobiļas avārijas upuriem saka: „Jums slimas aknas! Jums slimas nieres! Kas? Apstarojums? Pierādiet!”
Televīzijas darboņiem viss ir vēl vienkāršāk. Nekāds Geigera skaitītājs nevar noteikt televīzijas radīto apstarojumu.
***
Civilizācija iekārtota tā, ka audzinot jauno paaudzi, pieaugušie (vecāki un skolotāji) apmāca bērnus. Audzina nākotni.
Skolotājs ir kā otrais tēvs. Viņš, balstoties uz savu prātu, gaumi, talantu, principiem un morāli, izvēlas labāko no tā, ko viņam pašam mācīja.
Maķedonijas Aleksandru mācīja lielais Aristotelis. Krievijas troņmantnieku mācīja dzejnieks Žukovskis. Tagad visus māca televizors. Visus vienādi – lopiskumam.
Nācijas glābšanai, tiek ierosināts skolās ieviest ticības mācību. Iedomājieties dzīvi bordelī: reizi nedēļā 45 minūtes – nevainības mācība. Vareni palīdzēs!
Civilizācija ir daudzu morālo aizliegumu rezultāts. Aizliegumi ir gan likumos, gan reliģijā. Bez tiem – katastrofa.
Ļaudis sapņoja, ka dēls (meita) atradīs sievu (vīru) no labas ģimenes. Nevis no bagātas, bet gan labas – svarīga bija uzvedība, kuru viņa (viņš) vēroja un uzņēma jau no mazotnes. Tagad meitenes (zēni) skatās TV šovu «Дом-2». Viņi ir samaitāti jau pirms tam, kad spēs vispār aptvert: vēlas to vai nē. Visu savu mūžu viņi ir jau gremdēti mēslos.
Daži vecāki ar lepnumu saka: „Mēs saviem bērniem atļaujam skatīties tikai labus raidījumus.”
Vairāki televīzijas raidījumu vadītāji saka: „Mēs veidojam tikai labus un derīgus raidījumus.”
Elitārā bordelī vienmēr ir labs, krietns, talantīgs pianists un labas, mīļas meitenes.
Vaina nav pornogrāfijā, bet gan visu aptverošā pornogrāfijā. Pornogrāfija bijusi vienmēr – gan pirms 100 gadiem, gan pirms tūkstoš gadiem. Bet tikai tagad tā apņem bērnus jau no zīdaiņa vecuma. Puškina Tatjana tagad neeksistē – pat visattālākajā sādžā jau no autiņu vecuma visi skatās «Дом-2».
***
Televīzija iespaido ne tikai dvēseli. Tiem, kuri sev un bērniem izvēlas „labas pārraides”, jāzina: televizors (neatkarīgi no tā, ko viņš rāda) ietekmē fizioloģiju. Un tas ir ļoti kaitīgi.
1997. gada 16. decembra vakarā, vienlaicīgi vairākās Japānas pilsētās bērnus sāka raustīt krampji, viņi zaudēja līdzsvaru, daudzi vēma, vairākiem apstājās elpošana. Cieta vairāk kā 650 bērnu. Lēkmes sākās populārā multiseriāla „Pokemoni” („Kabatas monstri”) skatīšanas laikā vai arī tūlīt pēc tam. Atguvušies bērni apgalvoja, ka piepeši jutuši sliktumu, kad vienam no multfilmas varoņiem neciešami sākušas spīdēt acis. Speciālisti konstatēja, ka šo masveida „pseido epilepsiju” izsauca televīzija.
Cilvēka acs lēca pilnīgi izveidojas līdz astoņu gadu vecumam. Vairāki acu ārsti apgalvo, ka līdz šim vecumam bērniem vispār ir kaitīgi skatīties televizora (datora, mobilā telefona, utt.) ekrānā.
Skatoties uz kaut ko, acis (neatkarīgi no cilvēka gribas) izdara nemanāmas kustības – normāli 2 līdz 5 kustības sekundē.
Skatoties televizoru, acu kustību skaits strauji samazinās. Jau pēc 15 minūtēm, visiem eksperimenta dalībniekiem acu kustību skaits samazinājās 10 reizes.
Zinātņu doktors Rainers Paclafs ir sarakstījis grāmatu „Sastingušais skatiens” („Застывший взгляд”) par to, kas televīzijas iespaidā notiek ar cilvēku psihi un jo sevišķi – ar bērnu psihi:
„Jo vairāk mazie bērni skatās televīziju, jo biežāk un smagāk viņiem rodas runas traucējumi. Televizors viņiem bloķē spontānās radošās spēles un dabīgās kustības. Tas noved pie deficīta galvas smadzeņu funkciju formēšanās procesā un tādēļ cieš radošās spējas, fantāzija un intelekts. Zinātnieki konstatē, ka mūsdienu bērniem arvien grūtāk formējas viņu iekšējo un ārējo stāvokļu uztveres – siltuma, līdzsvara, kustību, ožas, taustes un garšas funkcijas. Televīzija noved pie pilnīgas acu kustību apstāšanās. Acu sastingums tiek nodots tālāk visam ķermenim. Pat viskustīgākie bērni stundām sastinguši sēž pie televizora. Ārsti to sauc par kustību stagnāciju. Problēma nav pašu muskuļu pasivitātē, bet gan to vadīšanas gribas pasivitātē. Notiek uzbrukums cilvēka gribasspēkam. Mazinoties aktivitātei un iestājoties gribasspēka pasivitātei, sākas personības degradācija.
Pēc vāciešu vispārējā attīstības stāvokļa novērtēšanas, var izdarīt lakonisku secinājumu: jo vairāk cilvēks skatās televizoru, jo trūcīgākas viņa zināšanas.”
Pēc vācu precīzās statistikas datiem: „Tā kā daudzi skolēni neprot patstāvīgi veikt visvienkāršākās loģiskās domāšanas operācijas, šodien matemātikas stundā paskaidrot teorēmas pierādījumu ir nesalīdzināmi grūtāk nekā pirms 10 gadiem.”
Vācijas Rūpniecības-tirdzniecības palāta divreiz veica vienu un to pašu testu, kurā piedalījās 740 brīvprātīgo. To skaits, kuri prot labi rēķināt, 10 gadu laikā ir samazinājies no 20,8% līdz 11,2%. Divas reizes!
Ķīnieši, francūži, japāņi, amerikāņi, vācieši… (viņi ir ne tikai dažādi, bet gan ar pilnīgi pretējiem uzskatiem gan kultūrā, gan politikā) – visi, kuri aizdomājušies par notiekošo, vaino televīziju.
Ārstus pārņem šausmas, bet televīzijas darbiniekus – sajūsma (pašiem par sevi). Veiksmīgais reklāmas klipu režisors Sergejs Osipjans (veidojis reklāmas pasaulē plaši pazīstamiem dzērieniem, šokolādes batoniņiem, kosmētikai, lielajām bankām) intervijā stāsta: „Pat mani bērni skatās reklāmu tāpēc, ka viņa ir spilgta un tajā vienmēr skaļa mūzika. Manai meitai ir gads un divi mēneši – viņa kā apburta sastingst pie televizora. Un es esmu tāds pats – arī uz mani viss tas iedarbojas. Es mīlu patēriņa pasauli kā bērns.”
Viņš jūsmo par savu gadu veco meitu, kas sastingusi pie televizora! Viņš nav ne dzirdējis, ne lasījis par personības degradāciju! Bet, ja arī ir dzirdējis, tad atmetis tam ar roku.
Pasaulē lielākā autoritāte par televīzijas ietekmi uz cilvēku un sabiedrību Maršals Makļuens dažādos gados rakstījis:
„Televīzijas bērns – tas ir invalīds, kuram nepienākas privilēģijas” (1964. g.).
„Televīzija iedarbojas kā LSD”; „Būtu ļoti labi, ja Amerikā vispār nebūtu televīzijas” (1967. g.).
„Bērniem nekaitīgā televīzijas deva grozās ap nulli”; „Televizors demobilizē acs muskuļus. Tādēļ televizora bērni nevar lasīt. Tā nav teorija, bet fakts, kuru mēs spējām konstatēt un pierādīt” (1977. g.).
Vairumam (tajā skaitā jums, cienījamie lasītāji) ir ārkārtīgi grūti atzīt šo uzskatu pareizību. Jo tas nozīmētu to, ka gadiem ilgi esam bendējuši sevi un savus bērnus. Bez tam, ja jau būsi to atzinis, tad jau nekavējoties jāmaina sava uzvedība (negaidot, kamēr pasaule izmainīsies uz labo pusi).
Kad lapsiņa lūdzās pārnakšņot pie zaķīša, viņa bija pārliecināta veģetāriete.
Bērns kopē vecākus, aizgūst valodu (akcentu), manieres, gaitu, paradumus, ēšanas manieri, intonācijas, labos un sliktos ieradumus. Smēķē vecāki – visdrīzāk, ka arī bērni smēķēs. Arī paruna saka: „Ābols nekrīt tālu no ābeles.”
Agrāk ar „ābeli” bija domāti vecāki, tēvs.
Vēlāk pusaudzim radās jauni pielūgsmes objekti: cirka cīkstoņi, aktieri, slaveni zinātnieki, lieliski sportisti – visi, kuri baudīja cieņu un panākumus.
Līdz televīzijai sabiedrības orientieris bija varonis, svētais, gudrais, labestīgais. Orientācija uz varoni velk sabiedrību uz augšu.
Kad mēs sakām „televīzija”, tad domājam par mūslaiku televīziju.
Paņemiet rokās šodienas TV programmu un salīdziniet: pirms piecdesmit gadiem tā bija pavisam savādāka.
***
Redzējāt atšķirību?
Nekad un nekur prostitūta nav bijusi atdarināšanas cienīgs paraugs. Neviens nekad pusaudžus nemācīja publiski kopoties, iekams neparādījās TV raidījums „Aiz stikla” (“За стеклом”).
.
Padibenes uzpeldējušas virspusē.
Bet televizors ir galvenais mehānisms, galvenais šī apvērsuma instruments.
Cilvēki pārņem televīzijas varoņu frizūras un izteicienus. Notiek strauja un masveidīga (nacionālā mērogā) apmācība.
Televizors māca ar ko mazgāt veļu, ar ko dzīt bārdu, ko ēst, ko ģērbt, ar ko iesmērēties, ar ko ieziepēties, ar ko nopūderēties.
Bet kā garīgo barību televizors piedāvā pats sevi.
Vēlaties poēziju? Rupja, bezkaunīga, bandītiski aizsmakusi balss novelk: „Tikai mūsu kanālā! Ahmatovas intīmā dzīve!”
Kāpēc mums jāzina Ahmatovas intīmā dzīve? Ja mēs zinām un mīlam viņas dzeju, tad vulgārums mums ir pretīgs. Bet ja mēs viņu nezinām, kāda tad mums daļa par to, kurā gadsimtā un ar ko viņa gulēja?
… Bet ko nevar pārdot, to televīzijā vispār nerāda. Gudrība, labestība… tās plauktos nav. Bet ja reiz prece nepārdodas, kāpēc tad par to runāt, kāpēc tērēt dārgo laiku?
Nav preces – nav reklāmu devēju – nav vietas televīzijā. Nav vietas pašām labākajām cilvēciskākajām jūtām, jo tās nepārdodas.
***
Televīzija iespaido – tas ir pierādīts. Vecākā paaudze ir sašutusi par netīrību, neķītrību un cietsirdību. Bet jaunatne parausta plecus: „Kas tad tur sevišķs?”
Vecākā paaudze ir izaugusi citā atmosfērā. Daudz kas šodienas televīzijā viņiem ir pretīgs. Bet jaunatne izaugusi ar šo televīziju. Šī lopbarība (garīgā barība) viņiem ir norma.
Televīzijas ietekme ir un tā ir tipiska. Pie jebkuras cietsirdības un netiklības pierod, tas viss pārstāj uzbudināt un sagādāt baudu. Un tiem, kas pie šādām izpriecām un šādas lopbarības pieradināti, ir tikai viens ceļš – uz leju: pie vēl lielākas cietsirdības, pie vēl riebīgākām perversijām. Tāpat kā narkomāniem, kas nemitīgi palielina devu, jo iepriekšējā vairs neapmierina.
… Bet kādēļ visu to rāda? Kādēļ ikdienas mūs arvien dziļāk un dziļāk gremdē vardarbības, nelietības un netīrības zaņķī? Televīzijas darboņi taču nav vājprātīgie. Viņu rīcībā taču jābūt kādai jēgai.
Jēga ir. Tās nosaukums – „nauda”. Viņu valodā „reitings”.
Televīzijā tas kļuvis par dievu. Viņi pielūdz tikai to.
.
