Mūsu rases epitāfija vēstīs: «Tiem, kurus dievi vēlas iznīcināt, viņi vispirms iedod televizoru.»
Arturs Klārks.
.
Televizors?! No visiem skatu punktiem tā ir ideāla ierīce.
No sieviešu: Nedzer, nesmēķē, neiet sānsoļus, vienmēr gatavs savu pienākumu izpildīšanai, pilns ar stāstiem par mīlestību.
No vīriešu: Nezāģē nervus, nejautā: „Kur tu biji?”, neprasa naudu, pilns ar boksu un futbolu.
No bērnu: Pat mīļotā māte nevar viņam līdzināties. Viņš vienmēr ir mājās, nekad nelamājas, nesoda. Nenogurst. Nepavēl: „Nomazgā rokas (traukus, grīdas), aizej pēc maizes, parādi dienasgrāmatu, gatavo mājas darbus! Gluži otrādi! Viņš saka: „Nedari neko! Tikai apsēdies manā priekšā un nospied podziņu.”
Vecāki savā starpā runā maz un garlaikoti: „Nopirki? Atkal aizmirsi? Atnesi? Kur noliki? Kliedz uz bērniem: „Tu atkal?!! Cik reižu neesmu teicis?!!”
Bet televizors nekad bērnam nesaka: „Apnicis! Liec mani mierā! Nekad neaizvaino, nepazemo, nesit. Viņš attaisno jebkuru bezdarbību, visu solījumu un pienākumu pārkāpumus. Jums taču bija jānoskatās šī pārraide!
.
Cienījamais lasītāj – jūs esat labs un taisnīgs cilvēks. Bet tie, kas jums traucē – slikti. Tie sliktie vienmēr kaut ko no jums vēlas tieši tajā momentā, kad jūs skatāties svarīgu raidījumu. Labāk šo slikto nebūtu bijis.
Bet vecāki ne tikai traucē – viņi arī aizliedz! Labāk, ja šie mocītāji nebūtu!
Cilvēki traucē skatīties. Jūsu labākajam draugam nepatīk šie traucējumi.
Labākais draugs nostādījis jūs nepārvaramas pretrunas priekšā: atļausi skatīties – samaitāsi savu bērnu , tātad būsi ienaidnieks. Neļausi skatīties – arī būsi ienaidnieks.
Kad viņu izgudroja, neviens nedomāja, ka viņš kļūs par ģimenes locekli un bērnu audzinātāju. Bet tā nu ir iznācis.
Tagad šis ietekmīgais (pats ietekmīgākais) un mīļotākais ik dienas rāda zvērības…
***
Televizora vara ir stiprāka par Kremli! Kremlī tikai lemj kā mums balsot, bet televizors reglamentē visu dzīvi.
Televīzijas vara ir viltīga. Viņa nekad nesaka: „Es komandēju!”. Viņa saka: „Es tevi izklaidēju, es esmu tavs labākais draugs, informētājs un atpūta…”
It kā jau jūs komandējat televizoru: varat izvēlēties kanālu, varat izslēgt – viņš it kā ir jūsu padevīgais kalps. (Arī vara sevi mīl saukt par tautas kalpu.)
Kalps? Bet tikai viņš mūsu mājās runā stundām ilgi. Jūs savā starpā jau tikpat kā nerunājat. Pasniedz, novāc – tā nav runāšana.
Cilvēks (dažkārt) iebilst pat priekšniekam. Gadās, ka bērns strīdas ar tēvu un skolotāju. Tikai ar televizoru neviens nekad nestrīdas. Viņš runā, bet jūs klusējot to uzņemat sevī. Šajā procesā nav paredzēta vieta domām. Precīzāk sakot – tām tālredzīgi nav atstātā vieta.
Cilvēks ir pieslēgts. Smadzenes atslēgtas.
Cilvēki līdz tam pat neaizdomājas (un zināt nevēlas), kas notiek ar viņiem un viņu dvēselēm, viņu smadzenēm no nepārtrauktās atrašanās tele-, radio un citu elektronisko ierīču iespaidā.
Televizors sagrauj cilvēcisko jūtu un attiecību hierarhiju. Sākat kaut ko svarīgu sacīt, bet jūs pārtrauc: „Netraucē! Apklusti!”
Viņi klausās, ko runā „kaste”.
.
