Tautas vadonis! Dzīves priekšnieks! Dievs! Kāds iedomāsies, ka tas ir prezidents. Nē – tas ir televizors!
Viņš ir varenāks par visiem. Bez tā daudzi cilvēki (bezkaunīgie abu dzimumu televīzijas komentētāji, bezkaunīgie nelieši ar deputātu nozīmītēm) pat neeksistētu mūsu apziņā.
Pat par prezidentu cilvēki atceras tad, kad „kaste” viņu parāda. Bet par „kasti” cilvēki atceras paši. Ieslēdz, pielīp pie tās un nepārtraukti, stundām ilgi skatās. Gadās, ka viens ar otru pastrīdas, bet ar „kasti” – nekad.
Pat Dievam (ar lielo burtu) lielākā daļa ticīgo atvēl sekundes, maksimums – minūtes. Bet dievam (ar mazo burtu – „kastei”) – stundas.
Pielipuši pie ekrāna. Valoda ir precīza: kā mušas pie mušpapīra – lipīgās nāves. Tas tik kārdinoši smaržo, tik pavedinoši un ērti karājas virs pusdienu galda…
Tauta iekritusi lamatās – „kastē”.
Tomēr ir viedoklis, ka televizors tikai informē un izklaidē, bet reāli neietekmē cilvēku uzvedību.
.
