Dara pakaļ nevis sprediķotajam, bet gan darbiem. Atdarina nevis spriedelējumus par redzēto, bet gan to, ko redz. Pirmajā gadījumā uz zemes jau būtu paradīze (ja ievērotu pašus „vienkāršākos” baušļus).
Televizors māca: „Lūk, bērni, skatieties: meitene stājas seksuālās attiecībās ar suni. Tas ir ļoti slikti! Tas ir amorāli!”
TV studijā noteikti („objektivitātes” dēļ), ir arī dedzīgs perversuma aizstāvis, kurš saka: „Tas nekas – viņa (meitene) tikai bagātina savu personīgo pieredzi. Visu vajag zināt un izmēģināt!”
Kāda būs mācība no šī raidījuma? Ko dos „pats demonstrējuma fakts”? Tos, kuri to dara, neapturēs vārdi „tas ir slikti”. Tie, kuri nezināja, ka tas vispār iespējams, redzēja, ka ir gan iespējams. Šādam TV „sprediķim” ir pilnīgi prognozējamas un neizbēgamas sekas – pieaugs kopošanās ar dzīvniekiem.
Pirms dažiem gadiem televīzijā sāka skanēt „mat”. Kas par to, ka tie ir negatīvie varoņi. Svarīgi, ka viņi ir varoņi un viņus rāda. Un lūk, bērni sākuši lietot „mat” – tāda varonība neprasa ne prāta, ne talanta, ne piepūles.
.
TV programmu «Времечко» sāk rādīt 16:30 – laiks, kad bērni ir pie televizora. Maniaki tajā ir viena no pastāvīgajām tēmām. Nesen mani tur uzaicināja padiskutēt tiešajā ēterā: „Vai pareizi rīkojās kāds bokseris, līdz nāvei piekaujot uzbeku, kurš centās izvarot bērnu? (Lai gan bija jau precīzi zināms, ka bokseris ir ļoti aizdomīgs narkomāns un viss nebija tā, kā viņš to pastāstīja savās pirmajās intervijās, kuras padarīja viņu par Krievijas varoni.)
Kas dienas laikā ir pie televizora ekrāna? Vecāsmātes ar mazbērniem – vai tad viņiem jāķer un jānogalina maniaki? Vajag slēgtajās instruktāžās mācīt miliciju (policiju – tulk.), bet nevajag visā valstī baidīt bērnus un satraukt prātu izdzimteņiem.
Pašā raidījuma sākumā es centos pārliecināt, ka nevajag rādīt pedofilus un pat nevajag runāt par viņiem. Jo vairāk mēs viņus rādām – jo vairāk viņu sarodas. Un, ka pienācis laiks jau saprast šo likumsakarību un apstāties. Pat atsaucu atmiņā slaveno filmu «Piektais elements», kurā Zemei tuvojas Nāve (planēta-slepkava, gandrīz vai pats Sātans). Un jo spēcīgākas raķetes, kuras uz to izšauj ar savu spēku lepnie ģenerāļi, jo straujāk palielinās un tuvojas Nāve.
Neizdodas pārliecināt televīzijas vadību, ka nekrietnību nepieciešams iznīcināt. Viņi tā apvainojas, it kā viņiem ierosinātu brīvprātīgi nomirt badā. Viņi kliedz: „Nē! To vajag rādīt! Tā ir patiesā dzīve!”
Īstenībā (ja runājam tieši) – tie ir meli! Parasts cilvēks visā savas dzīves laikā neredzēs tik daudz slepkavību un maniaku, cik nedēļas laikā televizora ekrānā. Ļaunā proporcija dzīvē un TV ekrānā ir absolūti dažāda. Ja dzīve kādā brīdī tiešām līdzinātos savam atspulgam TV ekrānā, tad šeit jau būtu tuksnesis.
Valstī katrs simtais ir bandīts, bet televīzijā – katrs otrais.
***
Pazīstami zinātnieki, ārsti pieprasa aizliegt vardarbības rādīšanu, paskaidrojot kā tas ietekmē gan pieaugušus cilvēkus, gan bērnus.
Varas orgāni to nesaprot (kādi muļķīši!) un vēl saka: „Kā mēs varam aizliegt? Tā taču būs cenzūra! Mēs nevaram pārkāpt Konstitūciju!”
Bet kad tiek skartas pašu intereses (piemēram, vēlēšanās) – varas vīri visu labi saprot un visu var.
Opozīcijas pārstāvju tomēr ir vairāk nekā sērijveida slepkavas. Bet slepkavas dāsni rāda televīzijā; „bitcevietis” visos kanālos pauda savus uzskatus un „radošo” biogrāfiju. Bet opozīcijas līderu ēterā nav!
Viņus ne tikai nerāda – par viņiem pat nerunā. Tādēļ, ka tas, lūk, varot pavedināt svārstīgos vēlētājus.
Pats Pozners – no Pirmā kanāla, kas dziļi iesaistīts televīzijas-kremļa-politiskajā procesā, publiski teica:
«Es apgalvoju, ka Krievijas televīzijā nav vārda brīvības. Un to mēs visi zinām. Vēlēšanu kampaņu laikā – gan Domes, gan prezidenta – ir lietas, par kurām nedrīkst runāt, nedrīkst nosaukt, nedrīkst uzaicināt. No Prezidenta Administrācijas (to es droši zinu) kāds zvana: „Kā jūs pieļaujat to, ka pie jums uzstājas tas un tas?” Un vairāk viņus ēterā nelaiž.»
Lūk, ir Kremļa pavēle: kaitīgus politiķus nerādīt. Nozīmē, ka var, kad vajadzīgs. Tātad vajadzētu arī dot pavēli, kas aizliedz rādīt maniakus.
Saprotiet mani pareizi – šeit nav lūguma rādīt opozīciju. Šeit ir tikai viena prasība: pārtrauciet rādīt slepkavas, apturiet pedofilijas propagandu!
Aizliedzot samaitāšanu, sabiedrība aizsargā pati sevi. Varas (algotņu) pienākums ir to darīt. Ir taču skaidrs, ka šokējošie kadri spēcīgāk iedarbojas uz bērniem un pieaugušajiem, nekā labi apģērbtie, garlaicīgie opozicionāru onkuļi uz elektorātu.
Aizliedzot ekstrēmistisku literatūru mēs atzīstam, ka tā iespaido. Citādi kāpēc gan būtu jāaizliedz? Aizliedzot pornogrāfiju, mēs atzīstam, ka tā iespaido. Tātad teksti un bildītes iespaido! Viena daļa – slikti, citi (Evanģelijs) – labi. Kustošās bildītes iedarbojas spēcīgāk nekā burti.
Ja mēs neatzīstam televīzijas iespaidu, tas ir vai nu muļķības dēļ, vai stūrgalvības dēļ, vai tādēļ, ka pārāk lielas bailes.
Ja vajadzētu atzīt, ka televīzija nevis izklaidē, bet gan samaitā, tad taču vajadzēs kaut ko darīt! Bet kā cīnīties ar miljardiem dolāru?
***
… Milzīgajā lidmašīnā, kas lidoja 10 kilometru augstumā, es pie ekipāžas kabīnes durvīm pļāpāju ar stjuardesi. Bet pirmajā rindā jauna, skaista māmiņa ar ļoti skaistu krūti baroja mazuli. Acis viņai bija kā svētajai – paceltas pret debesīm neizsakāma lūguma izteiksmē , lūpas kustas, skropstās dreb asaras. Madonna ar mazuli! Es šķielēju uz viņu un domāju: „Kaut šeit būtu svētbilžu zīmētājs vai Rafaels!” Viņa, protams, lūdzās par mazuli, jo daudzi baidās lidot.
Pēc tam, ejot uz savu vietu, es, protams, pēdējo reizi atskatījos uz šo sirdsskaidrības iemiesojumu un viņas satriecošajām krūtīm. Labāk nebūtu skatījies!
Šī bija brīnišķīga ārzemju lidmašīna, kurā pie griestiem ik pēc četrām rindām atradās televizora ekrāns. Un tas, kurš sēž pirmajā rindā, ir spiests skatīties ar augsti paceltu galvu.
Viņa skatījās šausmu filmu. Viņa baidījās no briesmoņiem, viņa lūdzās ne jau par sevi vai mazuli (par to viņa šajā brīdī bija pilnīgi aizmirsusi), viņa vispār nelūdzās, bet šausmīgi pārdzīvoja par kaut kādu tur kosmisko Holivudas muļķi. Bet viņas šausmas (to apstiprinās jebkurš fiziologs) saindēja pienu.
Ko gan ar mātes pienu sazīdās šis mazulis?
Ārsti neatlaidīgi rekomendē: ēšanas laikā nelasiet, jo netiek ražota kuņģa sula un vēl daudz kas cits. Bet skatīties „šausmeni”, kad baro ar krūti…! Kamēr bērns zīž, mātei ir jāveltī viņam visa sava mīlestība, pilnīgi jākoncentrējas uz viņu, nevis jāsastingst no bailēm.
***
Runā, ka televizorā esot izvēle. Tā ir viltība. Grāmatu veikalā – ir. Jā, tur redzamā vietā atrodas glancētie žurnāli (pat tie, kas tos lasa, zina viņu vērtību: tos lasa, lai „atslēgtos no ikdienas”, lai nedomātu. Daudzi cilvēki apzināti atslēdz savu domāšanu – tā ir Dieva dāvana).
Bet grāmatu veikalā izvēle ir. Kaut vai pašā attālākajā plauktā, bet lasītājs atradīs to, kas viņam vajadzīgs. Galvenais ir tas, ka šedevri un draņķības pārdodas vienlaicīgi.
Televīzijā nav attālākā plaukta, bet gan veltīgi nosists laiks. Idiotiskas padibenes ikdienā un duļķes reklāmas pauzēs, bet Visockis reizi gadā un pusnaktī.
Saka, ka televīzijā tiekot atainota dzīve. Ja tas tiešām tā būtu, tad mūsu ielas izskatītos savādāk. Dzertuves un bordeļi būtu atvērti no rīta līdz vakaram, bet muzeji un bibliotēkas pēc pulksten 24:00.
Televīzija ir greizais spogulis. Un vēl vairāk – viņš pats izvēlas ko rādīt. Tas rāda neliešus un maniakus, ākstus un meļus, bet normālus, labestīgus un gudrus cilvēkus tur tikpat kā neredz – tie netiek rādīti.
Ja pierādīsim televīzijas ietekmi uz cilvēkiem, tas nozīmēs – kamēr mēs ķeram atsevišķus maniakus, televizors tos ražo tūkstošiem.
.
28.12.2008 at 13:45
Nesaprotu, ar ko izskaidrojama autoru interese par Krievijas TV programmām un to ietekmi uz (ceru ka Krievijas) sabiedrību? Latvija atškirībā no Krievijas ir Eiropas valsts, tāpēc loģiski būtu, ja autors kritiski analizētu Latvijas TV un Eiropas TV programmas.
Jebkurā gadiijumā dzīvojot Vācijā ne ar ko tamlīdzīgu televīzijā saskāries neesmu. Brīva TV ne Eiropā ne vēl jo vairāk USA nenozīmē visatļautību. Demokrātijas un brīvības traktēšana par visatļautību ir tipiska Krivijas problēma, nesaprotu, kāpēc Latvijai tam vajadzētu būt aktuāli.