Šaušalīga statistika (26 reizes sešos gados) – tie ir 2007. gada dati.
Kas gan notika pirms sešiem gadiem – 2001. gadā?
Tieši tad centrālajos televīzijas kanālos sākās raidījumi par pedofiliem un maniakiem. Cietsirdīgas ņirgāšanās kadrus, ar baudu iztirzājot tos visos sīkumos, pavadīja vārdiski nosodījumi…
Vai tas bija nosodījums, vai maniaku stimulācija? Pat tad, ja autori rīkojās vislabāko nodomu vadīti, viņi bruģēja ceļu uz elli.
Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tādu sižetu rādīšana veicina vardarbības pieaugumu, palielina pieprasījumu pēc bērnu pornogrāfijas.
Pēc pirmajām tādām programmām [“Птичий грех” (Putnu grēks) un “Обратная сторона” (Pretējā puse)], es publicēju rakstus [“Необходимость цензуры” (Cenzūras nepieciešamība) un “Цензура или смерть” (Cenzūra vai nāve)] par nepieciešamību nekavējoties ieviest televīzijā morālo cenzūru.
.
Arkādija Mamontova raidījums “Обратная сторона” sākās ar formālu brīdinājumu: «Pirms sāksiet skatīties šo raidījumu, aizraidiet no televizora bērnus!»
Bet pēc dažām sekundēm ekrānā parādījās maniaks, kurš ar pletni dauzīja kailu, sasietu astoņgadīgu puisēnu.
Vai tas bija neliekuļots brīdinājums vai vilinājums? Kas var dažu sekunžu laikā aizraidīt prom no televizora bērnus? Sevišķi vēl tad, ja neiet runa par zīdaiņiem, bet gan 10 līdz 15 gadīgiem.
Bet ja vecāku nav mājās? Bet, ja televizors ir bērnu istabā? Bet, ja ieslēdza sekundi pēc šī brīdinājuma?
Filmā tika parādīts, kur pārdod bērnu pornogrāfiju, cik tā maksā, kā pajautāt pārdevējam… Pēc mana lūguma, žurnālistikas fakultātes studenti devās to pārbaudīt. Minējums diemžēl apstiprinājās. Pēc šī raidījuma, pornogrāfisko videokasešu pārdošanas daudzums dubultojās.
Nepagāja ne mēnesis kā federālajā televīzijas kanālā parādījās reklāma: «Pēc televīzijas skatītāju vēlēšanas, atkārtojam pārraidi…»
Ne raksti, ne vēršanās pie TV kanāla vadības nelīdzēja. Atkārtotu pārraidi neizdevās novērst. Tāpat neizdevās arī uzzināt, kas ir šie cilvēki, kuri vēlējās vēlreiz uz to paskatīties. Un es avīzei „MK” („Московский Комсомолец” – tulk.) uzrakstīju rakstu «Samaitātāju izsaucāt?».
Pēc mana lūguma šo raidījumu noskatījās speciālisti – psihologi un psihiatri. Raksta pielikumā bija ievietoti viņu, kā profesionāļu, slēdzieni. Lūk, daži fragmenti no tiem:
KONSULTATĪVAIS SLĒDZIENS №1
… Raidījums piesātināts ar šokējošiem, psiholoģiski traumējošiem bērnu spīdzināšanas skatiem, kuru laikā ar viņiem tiek veiktas patoloģiski homoseksuālas, sadistiskas darbības… Krimināllietas ierosināšanas gadījumā, raidījuma negatīvās ietekmes pakāpi uz skatītājiem, var noteikt kompleksajā psiholoģiski-psihiatriskajā ekspertīzē.
Maskavas apgabala Sociālās un tiesu psihiatrijas centra direktors,
KF (Krievijas Federācijas) nopelniem bagātais ārsts,
medicīnas zinātņu kandidāts –
G. K. Dorofejenko (Г.К.ДОРОФЕЕНКО).
Psiholoģiskās laboratorijas vadītājs,
psiholoģisko zinātņu kandidāts, akadēmiķis –
V. V. Guļdans (В.В.ГУЛЬДАН)
Diemžēl krimināllietas ierosināšanai nepieciešams cietušais. Tātad, kādam tēvam vai mātei jāgriežas prokuratūrā ar iesniegumu, ka viņu bērns cietis no televīzijas pārraides un guvis psiholoģisku traumu. Tādā gadījumā tiks nozīmēta ekspertīze. Bērnu sāks mocīt: ko viņš redzēja? Ko sajuta? Kas un kā tieši viņu nobaidīja? Tieši kuri kadri? Kas tajos notika? Rezultātā lieta var tikt izbeigta, bet bērns garantēti saņems vēl lielāku traumu.
KONSULTATĪVAIS SLĒDZIENS №2
1. Aizkadra moralizējošais komentārs ir primitīvs un emocionāli neizteiksmīgs gan pēc satura, gan pēc intonācijas. Video acīmredzot pārbagāts. Piemēram, sākuma kadri, kuros redzama bērna sišana aizņem pārāk daudz laika. Normālu cilvēku riebuma un šausmu reakcija pārņem pēc 1-2 sekunžu skatīšanās. Pēc tam cilvēkam var ieslēgties psiholoģiskās aizsardzības mehānisms. Piemēram: sevis identifikācija nevis ar bērnu, bet varmāku; ziņkārība utt.. Un ja skatītāju lūgumi atkārtot šo raidījumu tiešām bijuši, tad tos izsaukuši pamodušies zemiskie instinkti, nevis vēlme saprast raidījuma „dziļo” jēgu.
2. Bērnu pornogrāfijas rādīšana Centrālajā televīzijā novedīs pie tā, ka cilvēki ar tā saucamo pierobežas psihisko stāvokli: neirotiķi, zināmi psihopātu tipi kļūs par apzinātiem bērnu pornogrāfijas patērētājiem. Pats fakts, ka televīzijā rāda šādus raidījumus, viņiem nozīmē slēpto vēlmju pieļaujamību un atbrīvošanu. Krievijā atsauce uz vairākumu tradicionāli aizvieto sirdsapziņu: «Tas ir pieļaujams, jo tā dara visi! Ja daudzi pērk pornogrāfiju – tātad arī es to drīkstu!»
3. Vairākkārtīgi parādītā, ar rūpīgām instrukcijām paskaidrotā bērnu pornogrāfijas iegādes procedūra, raidījuma primitīvā jēga un videokadru pārspīlētais daudzums liek secināt, ka tā ir vāji maskēta bērnu pornogrāfijas reklāma.
РАН psiholoģijas institūta
psiholoģisko zinātņu kandidāte –
V.M.Holmogorova (ХОЛМОГОРОВА В.М.)
МИПКРО bioloģijas katedras vadītāja vietnieks,
bioloģisko zinātņu doktors –
A.E.Sedovs (СЕДОВ А.Е.)
Ārsts-psihiatrs –
S.V.Iļjušenko (ИЛЮШЕНКО С.В.)
Pirmo reizi šo raidījumu par maniakiem (priekš maniakiem) parādīja astoņos vakarā, atkārtoja – desmitos. Laiks, kad bērni skatās televīziju. Tādēļ es speciālistiem jautāju:
„No cik gadu vecuma var skatīties šādas pārraides?”
Atbilde bija pavisam negaidīta:
„Ne no kāda!”
„Un pieaugušie arī nedrīkst to skatīties?”
„Neviens nedrīkst! No tādām scēnām psihiska trauma dažreiz rodas ātrāk kā sekundes laikā un paliek uz visu mūžu. Bērns – maigā dvēsele – sāks stostīties, slikti gulēs, viņam var sākties agresijas lēkmes…”
Tas ir tas pats pēctraumatiskais sindroms, ko kara laikā iegūst kareivji. Amerikāņu veterāniem – vjetnamas sindroms, mūsējiem – afgāņu, čečenu. Bet simptomi visiem vienādi: slikts miegs, šausmīgi murgi, tieksme pēc spirtotiem dzērieniem un agresijas lēkmes.
Morāle un tikumība ir tikpat viegli ievainojamas. Tās tiek ieaudzinātas daudzu gadu laikā, bet dažkārt var tikt momentāni sagrautas.
… Itālijas televīzijā bija raidījums par cīņu ar bērnu pornogrāfiju. Tajā bija iekļauts 7 sekundes garš fragments no Mamontova raidījuma par pedofiliem. Atlaida no darba visus, kas pieļāva tā pārraidīšanu.
Mūsu televīzijas darboņus par to neatlaiž, bet gan apbalvo:
„Skatieties, kāds satriecošs reitings!”
Maniaki parādījās TV ekrānā 2001. gadā. Scēnas, kuras toreiz šokēja, tagad ir norma. Tagad ir vēl trakākas. Bitcevas maniaks nevis vienu vai divas sekundes, bet gan stundām visos TV kanālos stāstīja kā slepkavoja, kā slēpa līķus, kā lepojās ar sevi, kādu labpatiku izbaudīja. Visa Krievija tika apmācīta.
Tādu riebīgu radījumu labāk vispār nerādīt. Bet ja nu tomēr parāda, tad viņa izskatam vien jāizsauc riebuma vēmekļi. Bet mūsu televīzija visu pasniedza tā, ka viņš izsauca nevis riebumu, bet interesi. Noslēpumainais, liktenīgais, viltīgais, nežēlīgais varonis! Jā, negatīvais, bet tomēr ekrāna varonis. Cik vājo dvēseļu izjuta neapzinātu sajūsmu, cik psihopātu juta vēlmi to izmēģināt – nav zināms.
1992. gadā, kad tiesāja Čikatilo, neviens viņu televīzijā nerādīja.
.
