Latvijas dabas skaistums…
Mērenais klimats dāvājis mainīgus gadalaikus – dzīvības plaukumu pavasarī, sakuplojumu vasarā, rudens krāsainību, ziemas baltumu. Lapkoku šalkas, zaru kailums, skujkoku zaļums jūlija tveicē un februāra saltā spelgonī, pakalni kā lēzeni jūras viļņi mijas ar ieplakām, aizslīd baltie gubu mākoņi, iekrāsojas pasteļkrāsu dūmakaini iezilganās tāles, viz ezeru spožās acis, gausāk un mundrāk plūstošas četras upes, burzguļojoši strautiņi, sakopti tīrumi, ziedu pārpilnas pļavas, vijīgo lielceļu aicinošais – iet, braukt, redzēt… Gleznieciskajā dabas ainavā lauku viensētas ieliktas kā meistarīga gleznotāja otas trāpīgs pieskāriens.
Latvijas kapsētu skaistums…
Piederīgo sēras par aizgājēju, šķiet, saplūstam ar sirmajiem ozoliem, liepām, bērziem, kļavām, tie kā uzticami sargi nostājušies starp kapu kopām un raugās lejup. Dabas doto daiļumu papildina palicēju iekšējā vēlme pēc sakoptības, ziediem, vēlme uzlikt pieminekli, iekalt akmenī vārdus un uzvārdus, gadskaitļus, mirušajiem un dzīvajiem tuvu domu…
Izdots milzums grāmatu par mūsu teritorijā uzceltajām pilīm, muižu ēkām, daždažādām būvēm dzīvošanai un saimnieciskam pielietojumam, ir grāmatas par lielākajām un nozīmīgākajam kapsētām. Vienīgi nav visaptveroša Latvijas kapsētu grāmata. Rakstu „visaptveroša” lai gan – vai var aptvert neaptveramo?! Kapsētu uzskaitījums un ģeogrāfiskās vietas norādījums vien aizņemtu prāvu apjomu. Neiztikt bez kapsētas īsas vēstures, raksturīgāko kapliču un izteiksmīgāko pieminekļu fotoattēliem, pāris ievērojamāko apbedīto vārdiem, dzimšanas un miršanas gadiem, viens otrs teksts kapakmenī pārpublicējams kā tautas dzīves gudrības apliecinājums.
.
Latvijas kapsētu grāmatas tapšana nav viena cilvēka spēkos. Tas darāms kolektīvi: vietējie kultūrvēsturnieki, skolas, visi, kas vien vēlas līdzdarboties, palīdzēt.
Kapos dzīvo mūsu tautas vēsture. Daudz ko esam zaudējuši, nepazaudēsim saglabāto piemiņas vietu mazumiņu.
Arheologi atseguši daudzus senkapus, atradumi sniedz ieskatu senču ikdienas sadzīvē: kā ģērbušies un ko ēduši, kādi bijuši ieroči un kādas rotaslietas darinātas. Kapu dzīve bijusi tikpat raiba kā cilvēku dzīve, arī varmācības pilna: 1705. gadā aizliedz apbedīt dobtos ozola bluķos, 1725. gadā aizliedz dobtos priežu šķirstus, Katrīnas Otrās laikā par slepenu kapvietu latviešu zemnieki sodīti ar 50 nūjas sitieniem.
Pakļaujoties likumiem, mirušos apglabāja ierādītās platībās vienkopus. Latviešos, vispirms Vidzemē, aizsākās un nostiprinājās kapu kopšanas, izdaiļošanas ierašas. Ne vienā valodā neatradīsim tik pretrunīgu, gluži nesavienojamu divu vārdu salikumu – kapi un svētki.
Kapusvētki. Kapsvētki. Mūsdienu valodā – mirušo atcerei veltīts sarīkojums.
Ikdienā parasti aizjoņojam gar ļaužu mūža mājām, neuzmetot tām pat skatienu. Todien apstājos, iegāju kapsētā, kurai gadu gadus steidzos garām, lai nokļūtu Rīgā, Cēsīs vai tagad līdz dīvaini, pareizāk, ačgārni veidotā Amatas novada pašvaldībai. Ačgārnības rodas un zūd. Luterāņu draudzes kapsēta Nītaures centrā, pakāpusies paugura plecā, koku aizslēpta, – dzīvo jau gadsimtus. To apliecina 19. gadsimta sākumā amatnieku darinātie, akmenī iestiprinātie dzelzs krusti, kurus naskie metālu eksportētāji centušies izraut, daži maķenīt ir saliekti, tomēr tie joprojām redzami un pauž par bijušo un pašlaik notiekošo.
Kapi Nītaurē sakopti, jaunas piemiņu plāksnes, apmales, kuplo dzīvžogi, skatienu aptur ziedaugi. Tomēr daudz, tik daudz kapavietas aiznīkušas, tās algotu roku, ne piederīgo koptas; tuviniekus paņēmusi gan Sibīrija, gan sveši tālumi. Kapsētā jūt patukšotību – vietējo iedzīvotāju skaita samazināšanās samazina arī mirušo skaitu.
Kapsētas klusums un rimtība liek iegrimt pārdomās.
Pirmā un nekļūdīgā atziņa – veļu valstī visi kļūstam vienādi. No zemes nākuši, par zemi paliekam. Dzirdētais, lasītais un patlaban pieredzētais vērš pārdomas vēl smagākas. Tepat netālu Zaubes pasta nodaļā iegājis bandīts maskā, cimdos un, draudot ar ieroci, paņēmis kādus 400 latus… Mazliet tālākā pagastā dēls nositis tēvu… Rīgā sieviete gados aizbrauc apciemot jaunības sirdsdraudzeni un nogalina dažu latu dēļ, lai tūlīt laimētavā pazaudētu… Pa tālām jūrām un okeānu kuģis ved kokmateriālus, kam – vieni apgalvo – apakšā esot pakrauti ieroči, vedēji apzvēr, ka neesot, un pasaules radio, TV, internets informācijas pārpilni, tikai īsto patiesību nekad neuzzināsim; viens no „pirātiem” dzīvojis un strādājis tepat Mālpils pagastā, atgriezies droši vien klusēs…
Kapsēta mūsu dzīvi izlīdzina, vienādo. Bankrotējušais alkatīgais baņķieris nokļūst turpat, kur taupīgais noguldījuma zaudētājs, bijušie cukurbiešu audzētāji vienādosies ar nacionālās cukurrūpniecības likvidatoriem, vismodernākās saziņas tehnikas interneta izmantotāji – arī redaktors, kas ievada datorvīrusu nepatīkama komentatora datorā, un nepatīkamā komentāra autors – visus, visus apsegs Latvijas kapukalniņu smiltājs… Uzskaiti atkal var turpināt līdz bezgalībai. Vai vainu meklēt katra atsevišķa cilvēka, kolektīva rīcībā? Jā, vispirms jau tur, bet neņemt vērā globalizāciju ar tās uzmācības iespējām, it īpaši tālrādē un tīmeklī nepārtraukti redzot laupīšanas, slepkavības, izvirtību, naidu, visiespējamāko un – gribas sacīt – neiespējamu ļaunumu, – šie cilvēcei dotie tehniskie līdzekļi tieši un nemitīgi rosina un mudina zemiskumam.
Kosmopolītiska pūļa psiholoģija grauj indivīdu, un tas noslīkst bezjēdzībās, dzenoties pēc materiālā labuma un izklaidēm. Nācija un patriotisms kļūst tikpat lēta prece, kā lietošanā pabijušie apģērbi. Morālais pagrimums top aizvien staignāks, sevī iesūcošs. Diametrāli pretēji uzskati sadala pat vēsturi; kas vieniem ir uzvara un atbrīvošana, tas otriem – zaudējums un okupācija. Kur meklēt kopsaucēju? Vai tikai pirktspējā? Jo vairāk naudas, jo lielāka laime? Uzrodas vēsturnieki un ap mūsu vēsturi pagrābājušies rakstītāji, kas kaunina latviešus par 1905. gada revolūciju, pārmet gandrīz vai slimīgu tieksmi ar ieročiem rokās iejaukties Pirmā un Otrā pasaules kara norisēs, īpaši sāk izcelt un mudināt ņemt piemēru no vēsturē atrodamiem latviešiem – bagātniekiem, lūk, viena Krievijas ķeizariene nākusi pat no mūsu novada, un esot jāpārstāj gausties par gandrīz 800 gadu apspiestību un pelavmaizes graušanu. Ja tādi pārgudrie pēc 100 gadiem atskatīsies šodienā, tie apgalvos, ka Latvijā sasniegts nebijis turīgums, ko vispārliecinošāk apliecinot statistikā fiksētais miljonāru skaits…
Kad tā sadomājas un sakreņķējas, visieteicamāk lēni pastaigāt starp kapu kopiņām, apstāties pie kāda pieminekļa, mēģināt saburtot padzisušo, gandrīz vai aizšifrēto tekstu. Katrā Latvijas kapsētā atradīsim iegaumēšanas vērtu un paaudžu paaudzēs uzkrātu gudrību. Arī Nītaures kapu kalniņā.
Dreimaņu dzimta
Mūžīgas cīņas, mūžīgs darbs,
Mūžīga vilšanās, mūžīgas sāpes,
Mūžīga dziņa, mūžīgas tieksmes,
Dvēseles dziļumos, mūžīgas slāpes.
Lūk, kur, cilvēce, viss tavs mūžs,
Visa tava laime, viss tavs prieks.
Eju tālāk. Zem piemiņas plāksnes dus vīrs un sieva, ģimenes mūžs ritējis divos gadsimtos, ieraksts uz kapa kā novēlējums trešajam, tagadējam:
Mērnieks Jānis Suta 1888. 25. VI – 1970. 29. XII
Alīda Suta 1900. 16. V – 1987. 17.IV
Bez vecāku mīlošām rokām nespēj uz mūžību neviena tauta plūst.
Kā mainījusies latviešu valodas rakstība! Arī kapsētās par to var uzskatāmi pārliecināties.
Jahnis Vezosol 1830 -1901
Pie Vecozola mazs krustiņš bērniņam, neizlasāms.
Fritz Skaidrais
Lai gan miruši sen, jau mūsdienu pareizrakstība:
Pļaviņi 1846 – 1914 1860 – 1940
No Nītaures centra gadsimtus pieredzējuši ozoli cits aiz cita pavada augšup mūža mierā aizgājušo, dižozolu lapotnes pārsedz arī kapsētu. Gaiša kapliča. Pie tās masīvi koka soli. Apsēžoties, paveras skats uz Nītauri.
Pāris soļus pa labi aug ozols, tikpat kā pieglaudies senam, staltam, augstākam par cilvēka augumu piemineklim. Rakstība sena:
Pawasara saules staros
Plauka dischais augļukoks.
Salnā viņa zeedi bira,
Wehtrā luhsa saļais zelms.
Zem četrrindes padoms kā tieši mūsu valdībām un mums adresēts:
Darbs, taupība un isglihtiba wed tautu pee labklahjibas.
Pieminekļa aizmugurē:
Peters Kornets dz. 13. now, 1876 mir, 27. aug. 1903.
Vai šajā latviešu dzimtā kāds bijis armijas jātnieku karognesējs vai – ticamāk – spožās misiņa taures kornetes prasmīgs pūtējs, ja dots šāds uzvārds? Šķiet, muzikālā ģimenē piedzimušais, kas miris tik jauns, varētu būt Latvijas nacionālās operas baritona Jāņa Korneta jaunākais brālis. Jānoskaidro.
Ja izdotu Latvijas kapsētu grāmatu, katrā kapsētā atradīsim kaut ko izzināmu, noskaidrojamu, vēsturi bagātinošu.
Vai piedzimt Latvijas kapsētu grāmatai par spīti šodienas Latvijas kā valsts politiskajiem kapračiem?
* * *
Iegriežoties Nītaures kapsētas ceļā, kreisajā pusē pārdesmit soļus aiz šķeltu laukakmeņu dzīvojamās mājas saskatāms stāvs, kokiem apaudzis paugurs, tā pakājē atjaunota norāde:
Nītaurieši apņēmušies atjaunot paugura pirmatnējo izskatu: pakāpienus līdz augšai, tur uzsliet seno laiku karātavas, zem šķērspaliktņa trīs cilpas. Tajās iekarināšot katru mēnesi trīs butaforiskas lelles, ārēji līdzīgas trīs politiskiem darboņiem, kas tomēness nodarījuši Latvijai vislielāko kaitējumu… Viens nītaurietis gan draudēja – tas būtu jādara pa īstam, pēdējais laiks mums pamācīties no musulmaņiem: kas pieliek alkoholu pie lūpām, tam nocērt galvu. Kā bez galvas dzersi?
Laimonis Purs
2009. gada sepembris.
v
«AISBERGA» piebilde:
Interesenti var ieskatīties «Latvijas avīzē»: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/la_pielikumi/kulturzimes/?doc=66957 un apskatīt, kāds šis L. Pura raksta oriģinālais teksts izskatās pēc „optimizācijas”…
V
21.11.2009 at 15:30
Pēc Ņikitas Sergejeviča atkušņa par mutes palaišanu pie baltiem lāčiem vairs nesūtīja. Izveidojās “SAMIZDAT”. Patreizējā Latvijā oficialās cenzūras itkā nav. Disidentus, kā Krievijā Tregubovu un Ļitviņenko nešauj un ar radioaktīvo poloniju nenogalina un to slepkavas parlamentā neliek. Toties tiem pie mums vāku cenšās uzlikt citadi. To apejot radās un sekmīgi darbojas modernais “SAMIZDATS” internetā. L.Pura darbi (pēc huntas ieskata, – nedarbi) sekmīgi izplatās internetā, nonāk veikli pat ārzemēs un vismaz viena L.Pura grāmata bez autora ziņas un piekrisanas jau izdota ASV. Laikam jau bez radioaktīva polonija neiztikt, bet tas ir dārgs, pie tam krīzes apstākļos…