Mēs esam paraduši runāt par gara neiznīcību un sevišķi par tautas gara mūžību. Bet katra parādība top nekas un paliekas bezdarbīgā stāvoklī, ja mēs tai nenoticam. Ja tas notiekas, tā ceļas augšā un sāk darboties. To mēs redzam arī pie mūsu dienu latviešiem. Mūsu tautas mūžība līdz šim bija nekustīga. Tagad mēs to apstarojam ar savu ticību un redzam, ka šī snaudošā gara matērija sāk kustēt un dzīvot, nākdama mums palīgā, izplūzdama ārā no ikdienības likumības. Tas ir milzīgs un neizmērojams spēks, un šie neredzamās ticības viļņi, ko mēs radām sev visapkārt, nevar neiespaidot arī visu to tālo, kas ir ap mums un ko mēs turējām par sev vienaldzīgu. Tā arī atjaunotā Latvija nav nejaušība, bet tā ir latviešu uzmodinātās un tagad darbīgās mūžības un gara spēku saskaņošanas iznākums. Noticiet, ka arī jūs esat vainīgi pie šī dievīgā pavasara, kas nācis pāri mūsu tēvijai.
Cilvēks dzīvo tikai uz zemes, bet ne uz kādas citas planētas: šī mūsu tagadējās zinātnes atziņa nostāda visu cilvēci ļoti augsti, un nemaz nevar būt, ka gara koncentrācija, no kuras veidojas cilvēks, nevarētu savu apkārtni iespaidot. Varbūt mēs to iespaidojam vairāk nekā varam to iedomāties. No vienas puses, mēs esam ļoti niecīgi, bet, no otras, cilvēkam piemīt dievu varenums, un sevišķi viņa neredzamai daļai. Ja saka, ka mēs nevaram panest nekā absolūta, ne lielu aukstumu, ne lielu karstumu, tad jāredz, ka absolūtais nav pasaules valdnieks. Viņš ir visu spēku līdzsvaru nodibinājis, lai pats varētu pastāvēt. Uz šīs grunts stāv mūsu latviskā gara drošība un mūsu ticība, kas izgājusi kalnus pārstatīt. Mācieties sevi iedvesmot, lai redzētu neredzamo un izdarītu neizdarāmo.
. . . . . . . . . .
.
Salīdzinot ar Vakareiropas tautām, mums latviešiem ir vēl tā priekšrocība, ka mēs atrodamies stāvoklī, ko nevar saukt par vienpusīgu. Mēs neesam sevi pakļāvuši tehnikai, kaut gan zinām tās vērtību. Mēs pazīstam atdzimšanas burvību, bet tāpēc mums nekāds dievs nav bijis jānogāž. Pilns latvisku īpašību viņš elpo tepat mums blakām. Mums nav jāceļ zemes dēļ, jo katram latvietim, kam griba pēc tās, to iedod rokā kā atvērtu grāmatu. Mēs neesam galējību cilvēki, kaut gan zinām, ka pasaulē viss ir bezgalīgs. Mēs esam veca tauta, bet skatāmies pasaulē it kā pirmo reizi to ieraudzījuši, jo neesam zaudējuši svēto spēju apbrīnot.
. . . . . . . . . .
Fragments no: http://www.aisbergs.lv/?p=6247
(viss teksts: http://www.aisbergs.lv/?cat=119 )
v
09.03.2010 at 10:34
Varēsim. Bet tikai tad, kad sapratīsim, ka esam apkrituši uz pakaļas.
09.03.2010 at 23:18
Ja man jautātu, tad es teiktu, ka nevarēs pat, ja visi ticēs, ka var atjaunot. Sabojāts un salauzts pārsvarā viss ir līdz neatjaunojamības pakāpei. Tādēļ visa enerģija, kas tiks izlietota atjaunošanai būs bezjēdzīga un vērtīgāk to būtu novērst kaut kam citam. Tomēr tas ir tikai mans mazais un nenozīmīgais viedoklis, kurā nav jāklausās.
====================================
Pilnīgi piekrītu - nav nekādas jēgas reaminēt to, kas izrādījies dzīvot nespējīgs.
Jādomā par principiāli jaunu valsts iekārtu, kurā mafijām (t.s. “partijām”) nebūtu iespējas uzurpēt varu.
Juris P.
10.03.2010 at 8:47
Tur jau tā lieta, ka piecelties nenozīmē par visām varītēm stutēt atpakaļ veco sistēmu.
13.03.2010 at 21:45
Nē, nevarēsim piecelties. Un paši pie tā esam vainīgi. Zagļus un bandītus var pielikt pie sienas ļoti ātri, bet viņu vietā nāks atkal jauni, un viss būs pa vecam.
Visu nelaimju galvenais cēlonis ir pavisam nevainīgs un grūti saskatāms. Neviens par to nedomā, neviens tam netic, un pat nepievērš uzmanību.
Šis apstāklis ir Latvijas iedzīvotāju amorālās savstarpējās attiecības. Naids, rupjības, perversa uzvedība un citas tamlīdzīgas “kanibālisma” izpausmes. Tā ir ikdiena. Tā ir norma, un tā tam acīmredzot ir jābūt.
Kad tauta beidzot izlems laboties, un ikviens sāks cienīt savu tuvāko kā sevi pašu, tad liktenis jau savu būs paveicis.