Kad jārunā par Latvijas valsts pastāvēšanas divdesmit gadiem, tad ir tiešām ļoti grūti mierīgu un episku gājienu ieturēt. Lai par ko mēs runātu, visur mēs atrodamies it kā centrā un uz visām pusēm no tā stiepjas stīgas, kas ved nākamībā. Ne šī zeme, ko esam mantojuši, ne šī sadzīves iekārta, kurā atrodamies, ne tas neredzamais, kas veido cilvēku, vairs nav senais. Viss ir tapis jauns un citāds. Darba un uzņēmības zemes trīce ir pazudinājusi un augšām cēlusi, iznīcinājusi un būvējusi, un, lai uz ko mēs skatītos, mūsu darbiem ir apvilkts slavas apvārsnis. Katrā nozarē darīto vislabāki un pārliecinošāki aprakstīs tie, kas tajās darbojas, bet aiz redzamām sekmēm un panākumiem stāv grūti vienā teicienā ietveramais latviskais saprāts un mērs, kas, likdams, izmisumam pārvērsties gara bēdās un izplūstošai līksmībai rāmā priekā, ir visu kārtojis. Un šī tautas iekšējā satversme, šie nerakstītie, bet tomēr dziļi kaut kur paslēptie baušļu galdiņi ir vissvarīgākais. Ja tie nedzirdami nerunātu un nediriģētu, latviešus būtu bijis viegli grozīt. Bet ko mēs redzam? Galotnēs arvienu ir norisinājušās kaut kādas pārgrozības, bet tauta ir darbojusies iekšēji arvienu tāpat kā senāk, pieņemdama tikai to, kas tai bijis vajadzīgs, kas ir varējis organiski piepotēties vecajam celmam.
Ne visiem redzami un saprotami, bet slepeni un neatklāti sakari starp cilvēku un dabu ir tie visdziļākie un noteicošākie. Tie noteic un vada nevienam nezinot. Jo ja mēs ļoti daudz runājam par ārējo lietu un dabas milzīgo iespaidu uz cilvēka dzīvi, tad mēs varam arī otrādi domāt un nākt pie vissvarīgākajiem atklājumiem. Mēs varam runāt par cilvēka gara slepeno un neizskaidrojamo iespaidu uz dabu. Lai gan cilvēks ir ieslēgts tās likumībā un raksti to pielīdzina zālei, kas šodien aug, bet rītu top nopļauta un sakalst, tomēr šie paši raksti runā arī ļoti gaišu valodu par cilvēka gara neizskaidrojamo varu. Ikkatrs būs ievērojis, ka tad, kad cilvēks atrodas savā parastajā stāvoklī, kad viņš ēd un dzer, drusku priecājas un bēdājas, viņš ir niecīgāks par niecīgo. Tad viņš ir pakļauts visu lietu parastai kārtībai. Bet tad nāk gadījumi, kur pār viņu nolaižas neparasta iedvesma, viņš runā neikdienišķā valodā un izdara neikdienišķus darbus. Sevišķi to zina karavīri, kad, kopīgai dvesmai dzenot karaspēka daļu uz priekšu, viens otrs līdz tam neievērojams kareivis top, pats sevī nezinot, par lielu darbu izdarītāju. Viņš ir it kā pārvarējis ikdienas likumību un atrodas kā valdnieks pāri tai. Viņš tad paceļas ģēniju kārtā, kuri nav radīti lai kalpotu, bet lai dievinātu.
.
Mēs esam paraduši runāt par gara neiznīcību un sevišķi par tautas gara mūžību. Bet katra parādība top nekas un paliekas bezdarbīgā stāvoklī, ja mēs tai nenoticam. Ja tas notiekas, tā ceļas augšā un sāk darboties. To mēs redzam arī pie mūsu dienu latviešiem. Mūsu tautas mūžība līdz šim bija nekustīga. Tagad mēs to apstarojam ar savu ticību un redzam, ka šī snaudošā gara matērija sāk kustēt un dzīvot, nākdama mums palīgā, izplūzdama ārā no ikdienības likumības. Tas ir milzīgs un neizmērojams spēks, un šie neredzamās ticības viļņi, ko mēs radām sev visapkārt, nevar neiespaidot arī visu to tālo, kas ir ap mums un ko mēs turējām par sev vienaldzīgu. Tā arī atjaunotā Latvija nav nejaušība, bet tā ir latviešu uzmodinātās un tagad darbīgās mūžības un gara spēku saskaņošanas iznākums. Noticiet, ka arī jūs esat vainīgi pie šī dievīgā pavasara, kas nācis pāri mūsu tēvijai.
Cilvēks dzīvo tikai uz zemes, bet ne uz kādas citas planētas: šī mūsu tagadējās zinātnes atziņa nostāda visu cilvēci ļoti augsti, un nemaz nevar būt, ka gara koncentrācija, no kuras veidojas cilvēks, nevarētu savu apkārtni iespaidot. Varbūt mēs to iespaidojam vairāk nekā varam to iedomāties. No vienas puses, mēs esam ļoti niecīgi, bet, no otras, cilvēkam piemīt dievu varenums, un sevišķi viņa neredzamai daļai. Ja saka, ka mēs nevaram panest nekā absolūta, ne lielu aukstumu, ne lielu karstumu, tad jāredz, ka absolūtais nav pasaules valdnieks. Viņš ir visu spēku līdzsvaru nodibinājis, lai pats varētu pastāvēt. Uz šīs grunts stāv mūsu latviskā gara drošība un mūsu ticība, kas izgājusi kalnus pārstatīt. Mācieties sevi iedvesmot, lai redzētu neredzamo un izdarītu neizdarāmo.
Jūras kaujā lielie kuģi, kas ir lielo mērķis, arvienu ātrāk aiziet bojā, kamēr mazie, kam ātra manevrēšanas spēja, iziet sveikā. Tas attiecas arī pilnīgi uz Latviju. Tā ir labklājības zeme starp patmīlīgu dievu tirdītām plašajām valstīm. Liels nav mūsu eksports, un liels nav mūsu imports, un kamēr lielvalstu kuģi braukā no jūras jūrā, nezinādami kur pārdot savus ražojumus, mēs arvienu atrodam noņēmējus saviem. Tā mēs ikdienas vairāk tuvojamies paraugvalstij, kura strādā skaidri un noteikti, ne noplicinādama, zinādama pilsoņus valsts dēļ, ne valsti pilsoņu dēļ.
Latvija ir labklājības, bet ne pieticības zeme. Kā tādu to veido lielais talantu daudzums visādu mākslu un zinātņu laukos, kas kā raugs mīklu abrā padara jauka rūguma pilnu mūsu garīgo zemi, neļaujot tai sastingt. Kur ir vidējības vienaldzība, tur rodas muklāja purvs, bet kur kaut viena virsotne paceļas pāri citām, tur garos rodas nemiers un sacensība. Viņi tur redz atspīdam sevi blakus pārākumam, jo tā ir spoguļa īpašība, atstarot jauko un nejauko.
Mums arī ir tā krietnā īpašība, kā – samēra sajušana, kas latviešos mājas vietu ņēmusi jau no laiku galiem, ir apmetusies arī mūsu jaunajā valsts iekārtā. Kamēr mūsu lielajos kaimiņos cilvēks tiek vai nu pagarināts vai paīsināts, lai viņš saskanētu ar abstrakti gudro valsts mēru, mēs savā iekšējā un ārējā valsts konstitūcijā esam pamatojušies uz konkrēta latviešu cilvēka un viņa dabas. Tāpēc pie mums indivīds jūtas labi visstingrākā disciplīnā. Mēs necenšamies no cilvēka izdzīt visus viņa netikumus, labi zinādami, ka tajos ne tikvien slēpjas viss viņa spēks, bet labi zinādami arī, ka tikums nav nekas cits, kā liela ideāla nolikts netikums. Tā mūsu valsts kārtība ir latviešu iekšējā civilizētāja, jo mēs tos netikumus, kas mīt mūsos pašos, neapkaujam, bet liekam tiem darīt derīgus darbus. Tā mēs, pakļaudami arvienu lielākus dvēseles klajumus savai gribai, kolonizējam tos, nometinot tur uz dzīvi savas domas, un ceļam tajos garīgu pilsētu, dodot tai savus likumus. Tāpēc latvieši ir tik labi organizētāji, ka viņos stipra stāv šī iekšējā pilsēta. Tāpēc latvietis arī ir tik liels, ka viņam ir sveša abstraktā grēka sajušana, bet viss viņa uzvešanās un morāles mērogs ir civilitāte, kas nāk no pirms viņa un viņa paša sev doto likumu sajušanas, kam saskaņa ar valsts likumiem.
Salīdzinot ar Vakareiropas tautām, mums latviešiem ir vēl tā priekšrocība, ka mēs atrodamies stāvoklī, ko nevar saukt par vienpusīgu. Mēs neesam sevi pakļāvuši tehnikai, kaut gan zinām tās vērtību. Mēs pazīstam atdzimšanas burvību, bet tāpēc mums nekāds dievs nav bijis jānogāž. Pilns latvisku īpašību viņš elpo tepat mums blakām. Mums nav jāceļ zemes dēļ, jo katram latvietim, kam griba pēc tās, to iedod rokā kā atvērtu grāmatu. Mēs neesam galējību cilvēki, kaut gan zinām, ka pasaulē viss ir bezgalīgs. Mēs esam veca tauta, bet skatāmies pasaulē it kā pirmo reizi to ieraudzījuši, jo neesam zaudējuši svēto spēju apbrīnot. Laime mūs nesamulsina, bet grūtības nebaida, jo, visai tautai piepalīdzot, ar tām galā tiks vīrs, kura laipnais ģēnijs vada Latvijas sauli un zvaigznes.
Lieli latvju valsts pļaujas svētki ir pienākuši. Tie ir pirmie tādi nepārredzamajā gadu alejā, kas pazūd nākotnes miglā. Jo, tiešām, ne vienas dienas priekam, bet pašas mūžības
Mēs esam visu darījuši un darām. Un kad tagad, valsts divdesmit gadiem paejot, latvieši izrēķina un pārskaita visu, ko ir veikuši, tad viss tas, kas ir redzams, izmērījams, aprēķināms un aptverams, dod mums tiesības runāt par jaunceltu pasauli, kurai apvilkts slavas apvārsnis. Gan mēs vēl esam tālu no garīgā imperiālisma, kas, pāriedams robežas, liek citām tautām apbrīnošanā noliekties; bet jāsaka, ka tas ir gadu simteņu darbs. Mūs saista ne tuvums, bet tālums. Un ikkatrs uzmanīgs vērotājs, kam būs smalka dzirdēšana, tas dzirdēs, cik tālu nākotnē aizskan tagadnes soļi. Un kad mūsu tautai būs spēka izturēt visus pārbaudījumus, ir viss pamats ticēt, ka latvji panāks savu ātri skrejošo darbu atbalsi. Tad arī sāksies mūsu leģenda un mūsu iespaids uz pārējo pasauli, kas sūtīs pie mums savus burtotājus, lai tie uzminētu mūsu brīnumu un noslēpumu.
Ed. VIRZA
.
09.03.2010 at 7:38
Pārlasīju vairākkārt, gribas vēl…
Iespējams, ka naivi, bet ļoti gribas tam visam ticēt!
==============================
Ticība labajam vienmēr zūd pēdējā…
Juris P.